Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?

no Septiņdesmitajiem


Roberts K. Geijs
Mums ir jāatmet visi mūsu grēki, lieli un mazi, lai saņemtu Tēva atalgojumu — mūžīgo dzīvi.

Pestītājs reiz uzdeva Saviem apustuļiem šādu jautājumu: „Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?”1

Pirms daudziem gadiem mans tēvs lika man pamatīgi apdomāt šo jautājumu. Man augot, vecāki iedalīja man mājās veicamos darbus un maksāja man nelielu summu par padarīto darbu. Bieži es izmantoju to naudu — nedaudz vairāk par 50 centiem nedēļā, lai ietu uz kino. Tajos laikos 11 gadīgam bērnam kinoteātra biļete maksāja 25 centus. Tāpēc man palika pāri 25 centi, par ko iegādāties konfektes, kuras maksāja 5 centi gabalā. Filma un piecas konfektes! Kas var būt labāks par šo?

Viss bija labi, līdz man palika 12 gadi. Kādā pēcpusdienā, stāvot rindā, es sapratu, ka biļetes cena 12-gadniekam ir 35 centi, un tas nozīmēja par divām konfektēm mazāk. Nebūdams īsti gatavs uzupurēties, es sev radu attaisnojumu: „Tu izskaties tāpat, kā tu izskatījies pagājušonedēļ.” Tad es piegāju un nopirku vienu biļeti par 25 centiem. Kasiere neko neiebilda, un trīs konfekšu vietā es iegādājos ierastās piecas.

Sajūsmā par savu sasniegumu es vēlāk steidzos mājās, lai pastāstītu tēvam par savu lielo ieguvumu. Kad es stāstīju visu sīkumos, viņš neko neteica. Kad es pabeidzu, viņš vienkārši paskatījās uz mani un teica: „Dēls, vai tu pārdotu savu dvēseli par piecu centu monētu?” Viņa vārdi iedūrās manā 12 gadus vecajā sirdī. Es nekad neesmu aizmirsis šo pamācošo mācībstundu.

Vairākus gadus vēlāk šo pašu jautājumu man nācās uzdot kādam mazāk aktīvam Melhisedeka priesterības nesējam. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks, kurš mīlēja savu ģimeni. Taču viņš nebija apmeklējis baznīcu daudzus gadus. Viņam bija talantīgs dēls, kurš nodarbojās ar sportu profesionālā līmenī, viņš ceļoja, trenējās un spēlēja svētdienās. Viņa komanda bija uzvarējusi vairākos čempionātos. Kad mēs satikāmies, es viņam atgādināju, ka viņam kā priesterības nesējam ir apsolīts, ka, ja viņš vairos savu priesterības zvērestu un derību, viņam tiks dots „viss, kas ir [mūsu] Tēvam”.2 Tad es viņam vaicāju: „Vai valsts čempionāts ir vairāk vērts nekā viss, kas ir Tēvam?” Viņš laipni atbildēja: „Es tevi saprotu,” un norunāja tikšanos, lai satiktos ar savu bīskapu.

Neskatoties uz mūsu labajiem nodomiem, mūsdienās ir tik viegli ieslīgt pasaulīgumā. Pasaule vedina mūs „palūkoties aiz noliktās zīmes”.3 Kāds nesen man vaicāja: „Vai vienam dzērienam ir kāda nozīme?” Vai jūs saprotat, ka tas ir ienaidnieka jautājums? Kains vaicāja: „Kas ir Tas Kungs, ka man būtu Viņu jāzin?”4 un tad zaudēja savu dvēseli. Ja mēs sevi attaisnojam, izdarot mazākus grēkus, sātans svin uzvaru. Pirmdzimtība un mantojums ir ticis samainīts pret piena pudeli,5 pret nepareizi burtotu vārdu6un pret lēcu virumu.7

Domājot par piecu centu monētu vai valsts čempionāta līdzībām mūsu dzīvē, mēs varam vai nu attaisnot savu rīcību, līdzīgi Kainam, vai censties pakļauties Dieva gribai. Jautājums nav par to, vai mēs darām to, ko nepieciešams labot, jo tas vienmēr tā ir. Taču jautājums ir par to, vai mēs „izvairīsimies” vai „pabeigsim” un atsauksimies dvēseles aicinājumam darīt Tēva gribu?8

Tam Kungam patīk mūsu taisnīgums, taču Viņš vēlas, lai mēs turpinātu nožēlot grēkus un pakļautos. Bībelē mēs lasām, ka bija kāds baušļu turētājs, bagāts jauneklis, kurš, ceļos nometies, prasīja Pestītājam, ko viņam vajadzētu darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvi. Kad Pestītājs atbildēja: „Vienas lietas tev trūkst, … pārdod visu, kas tev ir,”9 viņš noskumis aizgāja.

Taču bija vēl kāds cits bagāts, bet pasaulīgs vīrs, augstākais lamaniešu ķēniņš, Lamonija tēvs, kurš arī uzdeva to pašu jautājumu par mūžīgo dzīvi, sakot: „Kas man ir jādara, lai es varētu piedzimt no Dieva, izraujot šo ļauno garu ar saknēm no manām krūtīm, un saņemt Viņa Garu [?] … Es pametīšu savu ķēniņvalsti, lai es varētu saņemt šo milzīgo prieku.”10

Vai jūs atceraties, kā Tas Kungs atbildēja ķēniņam caur Savu kalpu Āronu? „Ja tu nožēlosi visus savus grēkus un metīsies ceļos Dieva priekšā, un piesauksi Viņa Vārdu ticībā, ticot, ka tu saņemsi, tad tu saņemsi to cerību, ko tu vēlējies”.11

Kad ķēniņš saprata, kāds upuris ir jānes, viņš zemojās, nometās ceļos un lūdza: „Ak Dievs, … es atstāšu visus savus grēkus, lai Tevi pazītu.”12

Šī ir tā apmaiņa, ko Pestītājs no mums prasa, — mums ir jāatmet visi mūsu grēki, lieli un mazi, lai saņemtu Tēva atalgojumu — mūžīgo dzīvi. Mums ir jāaizmirst sevis attaisnošana, atrunāšanās, racionalizēšana, aizsargmehānismi, atlikšana, ārējais izskats, lepnība, kritizējošas domas un lietu kārtošana pēc saviem ieskatiem. Mums ir jānodala sevi no visa pasaulīgā, un mums savā izskatā ir jātiecas pēc līdzības Dievam.13

Brāļi un māsas, atcerieties, ka šī prasība nozīmē vairāk nekā tikai sliktu lietu nedarīšanu. Tāpēc, ka ienaidnieks ir aktīvs, arī mums ir jārīkojas, nevis jāsēž „nevērīgā apstulbumā”.14 Uzņemties Dieva tēlu uz sevis nozīmē kalpot cits citam. Dažreiz mēs grēkojam — darot, bet dažreiz — nedarot, un mums ir jāizvairās no abiem grēkošanas veidiem.

Kalpojot par misijas prezidentu Āfrikā, es uz mūžu apguvu šo lielisko patiesību. Es biju ceļā uz sanāksmi, kad ceļa malā ieraudzīju kādu mazu zēnu, kurš bija viens pats un histēriski raudāja. Iekšējā balss man teica: „Apstājies un palīdzi tam zēnam.” Nekavējoties pēc tam, kad dzirdēju šo balsi, es sāku racionalizēt: „Tu nevari apstāties. Tu nokavēsi. Tu esi prezidējošais pārstāvis un nevari ierasties novēloti.”

Kad es ierados lūgšanu namā, es dzirdēju to pašu balsi vēlreiz sakām: „Ej, palīdzi tam zēnam.” Tad es iedevu savas mašīnas atslēgas Baznīcas loceklim, vārdā Afasi, un lūdzu viņu atvest zēnu pie manis. Aptuveni pēc 20 minūtēm kāds uzsita man uz pleca. Mazais zēns bija laukā.

Viņš bija aptuveni 10 gadus vecs. Mēs uzzinājām, ka viņa tēvs ir miris un viņa māte ir cietumā. Viņš dzīvoja graustu rajonā Akrā kopā ar aprūpētāju, kas deva viņam ēdienu un vietu, kur gulēt. Lai visu to nopelnītu, viņš uz ielas pārdeva kaltētas zivis. Taču pēc šīs darbadienas, kad viņš ielūkojās savā kabatā, viņš saprata, ka tā ir caura. Viņš bija pazaudējis visu nopelnīto. Mēs ar Afasi uzreiz sapratām, ka, ja viņš atgriezīsies bez naudas, viņu uzskatīs par meli, visticamāk sitīs un tad izdzīs ārā uz ielas. Tas ir tas, par ko zēns pārdzīvoja, kad es pirmo reizi viņu redzēju. Mēs nomierinājām viņu, iedevām viņa zaudējumus un aizvedām atpakaļ pie viņa aprūpētāja.

Kad tovakar es biju ceļā uz mājām, es sapratu divas lielas patiesības. Pirmā — es zināju kā nekad iepriekš, ka Dievs ir nomodā par katru no mums un nekad mūs nepametīs. Otrā — es zināju, ka mums vienmēr jāieklausās Gara balsī un nekavējoties jādodas15, kurp tā mūs vada, neatkarīgi no mūsu bailēm vai neērtībām.

Kādu dienu mācekļi vaicāja Pestītājam par to, kas ir lielākais Debesu valstībā. Viņš teica, lai tie ir pievērsti, pazemīgi un pakļāvīgi kā mazi bērni. Tad Viņš teica: „Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo.”16 Ar to vienu teikumu Viņš izskaidroja mūsu misiju. Mums ir jādodas glābt tos, kuri ir pazuduši, kuri ir pēdējie un kuri ir vismazākie. Nepietiek ar to, ka izvairāmies no grēka, — nepieciešams, lai mēs „nestu Viņa krustu”17 un „dedzīgi [nodotos]”18, palīdzot citiem pievērsties ticībai. Ar līdzjūtību un mīlestību mēs apskaujam pazudušo,19 atsaucamies uz raudošu bāreņu saucieniem, uz to cilvēku lūgumiem, kuri atrodas tumsā un izmisumā,20 un uz trūkumā nonākušu ģimeņu saucieniem. „Sātanam nevajag panākt, lai visi būtu kā Kains vai Jūda,” teica elders Nīls A. Maksvels. „Viņam ir tikai nepieciešams, lai spējīgi vīrieši … ieņemtu izsmalcinātu neitralitātes pozīciju.”21

Pēc kādas nesenas staba konferences pie manis pienāca kāds pusaudzis un pavaicāja: „Vai Dievs mani mīl?” Kaut mūsu kalpošanas dzīve vienmēr apliecinātu, ka Dievs nevienu nepamet.

Uz jautājumu: „Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” — Sātans gribētu, lai mēs pārdotu savu dzīvi par šīs pasaules konfektēm un čempionātiem. Savukārt Pestītājs aicina mūs par brīvu iemainīt mūsu grēkus, uzņemties Viņa izskatu un palīdzēt izdarīt to pašu citiem mūsu paziņu lokā. To darot, mēs varam saņemt visu, kas ir Dievam, kas, kā mums ir teikts, ir vairāk nekā visi zemes dārgumi.22 Vai jūs varat to iedomāties?

Nesenā braucienā uz Nikaragvu es pamanīju plāksni pie mājas, kuru mēs apciemojām. Uz tās bija rakstīts: „Mana liecība ir mans dārgākais īpašums.” Tāpat ir ar mani. Mana liecība ir manas dvēseles dārgums, un, lai būtu godīgs pret savu sirdi, es atstāju jums savu liecību, ka šī Baznīca ir Dieva patiesā Baznīca, ka mūsu Pestītājs ir tās galva un vada to caur Sevis izraudzītu pravieti. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1.  Mateja 16:26.

  2.  

    2.  Mācība un Derības 84:38.

  3.  

    3.  Jēkaba gr. 4:14.

  4.  

    4.  Mozus 5:16.

  5.  

    5. Piena pudele un tās iztrūkumi (treknums) bija par iemeslu strīdam starp Tomasa B. Marša sievu un misis Herisu, kuras bija piekritušas apvienot līdzekļus un gatavot sieru. Sievietēm izveidojās strīds, kad misis Herisa izteica neapmierinātību un sūdzējās par to, ka misis Marša nav pievienojusi pienam treknumu, bet paturējusi to sev. Tomass Maršs devās par to runāt ar bīskapu, kurš bija misis Herisas pusē. Pārrunas gāja no bīskapa uz augstāko padomi, līdz Augstākajam Prezidijam, kurā visi piekrita, ka misis Maršai nebija taisnība. Tas iecirta ķīli starp Tomasu Maršu un vadītājiem. Drīz pēc tam Tomass Maršs liecināja Misūri miertiesneša priekšā par to, ka mormoņi ir naidīgi noskaņoti pret Misūri štatu. (Skat. Džordžs A. Smits, „Discourse”, Deseret News, 1856. g. 16. apr., 44).

  6.  

    6. Kad pravietis Džozefs Smits aicināja Saimondu Raideru kalpot misijā, Raiders atklāja, ka viņa vārds iespiestajā atklāsmē bija uzrakstīts kā „Rider”, nevis „Ryder”. Viņš ļoti apvainojās, un tas noveda pie viņa atkrišanas, kā arī vēlāk viņš piedalījās pravieša apliešanā ar darvu un apbēršanā ar spalvām. Raiders nezināja, ka Džozefs Smits atklāsmes parasti tikai diktēja saviem rakstītājiem un viņš nebija atbildīgs par pareizrakstību. (Skat. Milton V. Backman Jr., The Heavens Resound: A History of the Latter-day Saints in Ohio, 1830–1838 [1983], 93–94; un Donald Q. Cannon and Lyndon W. Cool, red., Far West Record: Minutes of The Church of Jesus Christ of Latter-day Saints, 1830–1844 [1983], 286.)

  7.  

    7.  1. Mozus 25. nodaļā mēs uzzinām, ka Ēsavs pārdod Jēkabam savu pirmdzimtību pret „lēcu virumu” (34. pants).

  8.  

    8. Skat. Mācība un Derības 19:18–19.

  9.  

    9. Skat. Marka 10:21–22.

  10.  

    10.  Almas 22:15.

  11.  

    11.  Almas 22:16.

  12.  

    12.  Almas 22:18.

  13.  

    13. Skat. Almas 5:14–19.

  14.  

    14. Skat. Almas 60:7.

  15.  

    15.  Marka 1:18.

  16.  

    16.  Mateja 18:11.

  17.  

    17.  Jēkaba gr. 1:8.

  18.  

    18.  Mācība un Derības 58:27.

  19.  

    19. Skat. Lūkas 15:11–32.

  20.  

    20. Skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:15–16.

  21.  

    21. Nīls A. Maksvels, Deposition of a Disciple (1976, 88).

  22.  

    22. Skat. Mācība un Derības 19:38.