Četri tituli

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs

Otrais padomnieks Augstākajā prezidijā


Dīters F. Uhtdorfs
Es vēlētos apskatīt četrus titulus, … kuri mums var palīdzēt apzināties mūsu individuālās lomas Dieva mūžīgajā iecerē un mūsu potenciālu kā priesterības nesējiem.

Mani dārgie brāļi un mīļotie draugi, tas, ka esmu kopā ar jums, pilda manu sirdi ar pateicību un prieku. Es uzteicu jūs, tēvi un vectēvi, kas esat atveduši savus dēlus un mazdēlus. Es apsveicu jūs, jaunie vīrieši, kas esat izvēlējušies būt šodien šeit. Šī ir tā vieta, kur jums jābūt. Es ceru, ka jūs varat sajust brālību, kas mūs vieno, un es lūdzu, lai jūs šeit, starp saviem brāļiem, atrastu un sajustu piederību, atbalstu un draudzību.

Mēs vīrieši, dažreiz identificējam sevi ar tituliem. Daudziem no mums ir vairāki tituli, un katrs pauž kaut ko svarīgu par mūsu identitāti. Piemēram, daži tituli raksturo mūsu lomu ģimenē, piemēram, dēls, brālis, vīrs un tēvs. Citi tituli raksturo mūsu nodarbošanos, piemēram, ārsts, karavīrs vai amatnieks. Un daži raksturo mūsu amatus Baznīcā.

Šodien es vēlētos apskatīt četrus titulus, kuri, kā es uzskatu, attiecas uz visiem priesterības nesējiem visā pasaulē — tituli, kuri mums var palīdzēt apzināties mūsu individuālās lomas Dieva mūžīgajā iecerē un mūsu potenciālu kā priesterības nesējiem Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā.

Debesu Tēva dēls

Viens tituls, kas raksturo katru no mums visfundamentālākajā veidā, ir „Debesu Tēva dēls”. Nav svarīgi, kas vēl mums dzīvē būs jādara, mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka burtiski esam Dieva gara bērni. Mēs bijām Viņa bērni, pirms nācām šajā pasaulē, un būsim Viņa bērni uz visiem laikiem. Šai pamatpatiesībai būtu jāmaina to, kā mēs uzlūkojam sevi, savus brāļus un māsas un pašu dzīvi kā tādu.

Diemžēl neviens no mums nedzīvo pilnīgā saskaņā ar visu, ko šis tituls nozīmē, „jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”.1

Dažreiz tas var atņemt drosmi — zināt, ko nozīmē būt Dieva dēlam, un tomēr pievilt uz mums liktās cerības. Pretiniekam patīk izmantot šīs mūsu sajūtas. Sātans vēlas, lai jūs noteiktu sevi pēc saviem grēkiem, nevis pēc sava dievišķā potenciāla. Brāļi, neklausiet viņu.

Mēs visi esam redzējuši, kā mazulis mācās staigāt. Viņš sper mazu soli un grīļojas, un krīt. Vai mēs norājam viņu par šādu mēģinājumu? Protams, nē. Kurš tēvs sodītu savu mazo bērnu, kas mācās staigāt, par to, ka viņš paklūp? Mēs iedrošinām, aplaudējam un paslavējam, jo ar katru mazu soli bērns kļūst līdzīgāks saviem vecākiem.

Brāļi, salīdzinot ar Dieva pilnību, mēs mirstīgie esam tik tikko labāki par neveikliem, nedrošiem mazuļiem. Taču mūsu mīlošais Debesu Tēvs vēlas, lai mēs kļūtu līdzīgāki Viņam, un, dārgie brāļi, tam jābūt arī mūsu mūžīgajam mērķim. Dievs saprot, ka mēs nesasniedzam šādu stāvokli vienā mirklī, taču sperot vienu soli pēc otra.

Es neticu tādam Dievam, kurš uzstāda noteikumus un baušļus un tikai gaida, kad mēs cietīsim neveiksmi, lai Viņš varētu mūs sodīt. Es ticu mīlošam un gādīgam Debesu Tēvam, kurš priecājas par katru mūsu centienu kļūt līdzīgākiem Viņam. Pat tad, kad mēs paklūpam, Viņš mudina mūs nezaudēt drosmi — nekad nepadoties un neizvairīties no saviem kalpošanas pienākumiem — bet gan būt drosmīgiem, ticīgiem un turpināt censties.

Mūsu Debesu Tēvs audzina Savus bērnus un bieži sūta neredzamu debesu palīdzību tiem, kas vēlas sekot Glābējam.

Jēzus Kristus māceklis

Un tas ved mūs pie nākamā mums visiem kopējā titula — visi, kas nopietni cenšas sekot Kristum, tiek saukti par Viņa mācekļiem. Lai arī mēs atzīstam, ka neviens no mums nav pilnīgs, mēs neizmantojam šo apstākli kā aizbildinājumu tam, lai samazinātu savas cerības, dzīvotu zem savām privilēģijām, atliktu savu grēku nožēlošanas dienu vai atteiktos kļūt par labākiem, pilnīgākiem un uzticīgākiem mūsu Skolotāja un Ķēniņa mācekļiem.

Atcerieties, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir celta nevis vīriešiem un sievietēm, kuri ir pilnīgi un kurus neskar mirstīgās dzīves kārdinājumi, bet gan drīzāk tieši tādiem cilvēkiem kā jūs un es. Un tā ir celta uz mūsu Pestītāja, Tā Kunga Jēzus Kristus klints,2 caur kura veikto Izpirkšanu mēs varam tikt attīrīti un kļūt „vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime.”3

Bez Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas dzīve būtu strupceļš — bez cerības vai nākotnes. Ar Izpirkšanu dzīve ir pacilājošs, iedvesmojošs ceļojums uz izaugsmi un pilnveidošanos, kas ved uz mūžīgo dzīvi mūsu Debesu Tēva klātbūtnē.

Tomēr, lai arī Izpirkšana ir paredzēta, lai palīdzētu mums visiem kļūt līdzīgākiem Kristum, tā nav paredzēta, lai padarītu mūs visus vienādus. Dažreiz mēs sajaucam atšķirības personībā ar grēku. Mēs pat varam maldīgi uzskatīt, ka tāpēc, ka kāds ir citādāks nekā mēs, tas nozīmē to, ka šis cilvēks nelabpatīk Dievam. Šāda domāšana liek dažiem uzskatīt, ka Baznīca vēlas padarīt katru savu locekli vienādu — ka katram būtu jāizskatās, jājūtas, jādomā un jāuzvedas vienādi. Tas būtu pretrunā ar Dieva gudrību, kurš radīja katru cilvēku atšķirīgu, — brālis atšķiras no brāļa un dēls no tēva. Pat identiskie dvīņi nav identiski savās personībās un garīgajā identitātē.

Tas arī ir pretrunā ar Jēzus Kristus Baznīcas nodomu un nolūku, kas atzīst un aizsargā katra Dieva bērna tikumisko rīcības brīvību — ar visām no tā izrietošajām sekām. Kā Jēzus Kristus mācekļi mēs esam vienoti savā liecībā par atjaunoto evaņģēliju un savā apņēmībā turēt Dieva baušļus. Taču mums ir atšķirīga kultūra un atšķirīgi sociālie un politiskie uzskati.

Baznīca plaukst, kad mēs izmantojam šo daudzveidību un mudinām cits citu attīstīt un izmantot savus talantus, lai pacilātu un stiprinātu savus līdzcilvēkus, kas arī iet pa māceklības ceļu.

Brāļi, māceklība ir ceļojums mūža garumā, sekojot mūsu Glābējam. Mūsu metaforiskajā ceļā no Bētlemes līdz Golgātai mums būs daudz iespēju pamest izvēlēto ceļu. Dažreiz šķitīs, ka šis ceļš prasa vairāk, nekā esam vēlējušies. Taču kā priesterības vīriem mums ir jābūt drosmei, lai sekotu savam Pestītājam, pat tad, kad mūsu krusts liekas pārāk smags.

Katrā solī, ko speram, sekojot Dieva Dēlam, mums var atgādināt, ka neesam vēl sasnieguši pilnību. Taču būsim neatlaidīgi un pastāvīgi mācekļi. Nepadosimies. Būsim uzticīgi noslēgtajām derībām. Nekad nepazaudēsim no redzesloka mūsu Aizstāvi un Pestītāju, tuvojoties Viņam vienu nepilnīgu soli pēc otra.

Dvēseļu dziedinātājs

Brāļi, ja mēs patiesi sekojam mūsu Kungam, Jēzum Kristum, mums ir pilnā mērā jāpieņem trešais tituls — dvēseļu dziedinātājs. Mēs, kas esam ordinēti Dieva priesterībā, esam aicināti vingrināties dziedināšanas mākslā.4

Mūsu darbs ir celt, labot, stiprināt, pacilāt un padarīt veselu. Mūsu uzdevums ir sekot Glābēja piemēram un sniegties pretī ciešanās nonākušajiem. Mēs „[sērojam] ar tiem, kas sēro … un [mierinām] tos, kuriem nepieciešams mierinājums.”5 Mēs apsienam brūces slimajiem. Mēs „[palīdzam] vājajiem, [paceļam] gurdenās rokas un [stiprinām] nespēcīgos ceļus”.6

Kā mājskolotāji mēs esam dziedinātāji. Kā priesterības vadītāji mēs esam dziedinātāji. Kā tēviem, dēliem, brāļiem un vīriem mums vajadzētu būt uzticīgiem dziedinātājiem. Vienā rokā mēs nesam pudelīti ar iesvētītu eļļu slimo iesvaidīšanai; otrā mēs nesam maizes klaipu, lai pabarotu izsalkušos; un savā sirdī mēs nesam miermīlīgo Dieva vārdu, „kas dziedē ievainotu dvēseli”.7

Šis ir mūsu pirmais un galvenais pienākums kā priesterības nesējiem — un tas attiecas gan uz Ārona, gan Melhisedeka priesterības nesējiem. Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs svētī dzīves ne tikai, kad mēs tam ticam, — taču daudz vairāk, kad mēs pēc tā dzīvojam. Tieši pielietojot evaņģēlija principus, cilvēki tiek pacilāti un ģimenes stiprinātas. Mūsu privilēģija un pienākums ir ne tikai runāt to, kas ir pareizi, bet arī darīt to, kas ir pareizi.

Glābējs ir brīnumdaris. Viņš ir diženais Dziedinātājs. Viņš ir mūsu paraugs, mūsu gaisma, pat vistumšākajos brīžos, un Viņš mums rāda pareizo ceļu.

Sekosim Viņam. Pildīsim savu lomu un kļūsim dziedinātāji, kalpojot Dievam un saviem līdzcilvēkiem.

Mūžīgās dzīves mantinieks

Ceturtais tituls, kas mums visiem ir, atved mūs atkal pie pirmā mūsu sarakstā — kā Debesu Tēva dēli mēs esam Viņa pilnības mantinieki.

„Šis pats Gars apliecina mūsu Garam, ka esam Dieva bērni.

Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki — Dieva mantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.”8

Padomājiet par to, mani dārgie brāļi. Mēs esam Kristus līdzmantinieki! Cik tas ir lieliski!

Vai tad ir kāds loģisks pamatojums tam, ka pārāk daudzi no mums pavada lielu daļu no sava vērtīgā laika, domā domas, tērē līdzekļus un enerģiju, dzenoties pēc prestiža vai pasaulīgiem labumiem, vai cenšas izklaidēt sevi ar jaunākajiem un superīgākajiem elektroniskajiem nieciņiem?

Tas Kungs mums ir devis dievišķu apsolījumu, ka „tie, kas ir uzticīgi, iegūstot šīs divas priesterības, … vairojot savus aicinājumus, … [pieņems] Mani, saka Tas Kungs; … un kas pieņem Mani, pieņem Manu Tēvu; … tādēļ tam tiks dots viss, kas ir Manam Tēvam”.9

Es pat nespēju iztēloties, ko šis solījums pilnā mērā sevī ietver. Taču es zinu, ka tas ir brīnišķīgs, dievišķs, mūžīgs un ir visu mūsu pūliņu vērts.

Zinot šo, kā lai mēs labprātīgi un priecīgi neziedojamies kalpošanai Tam Kungam un saviem līdzcilvēkiem un nepildām savus pienākumus Dieva priesterībā?

Tas ir ļoti cildens darbs, kas prasīs mūsu labāko saprātu un liks pielietot mūsu vislabākās spējas. Vai mēs vēlamies redzēt debesis atvērtas un pieredzēt Svētā Gara pamudinājumus, kas mums rādīs ceļu? Tādēļ ņemsim katrs savu sirpi un laidīsim to darbā šajā lielajā lietā — darbā, kas ir daudz lielāks par mums pašiem!

Kalpošana Dievam un līdzcilvēkiem izmainīs mūs un pārveidos mūs par kaut ko lielāku, nekā mēs jebkad domājām, ka tas būtu iespējams.

Varbūt jums liekas, ka jūs neesat vajadzīgs — ka jūs neievēro vai ka neesat vēlams, ka neesat nekas.

Man patiesi žēl, ja kāds priesterības nesējs šādi jūtas. Noteikti, ka jūs neesat neievērots vai nevēlams sava Debesu Tēva acīs. Viņš jūs mīl. Un es jums ar pārliecību saku, ka jūs esat vajadzīgs savai Baznīcai.

Vai tad jūs nezināt, ka tas, „kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros”?10

Iespējams, ka tā ir patiesība, ka esam vāji. Iespējams, mēs neesam gudri vai vareni. Taču, kad Dievs darbojas caur mums, neviens un nekas nevar stāvēt mums pretī.11

Tādēļ jūs esat vajadzīgi. Jūs varat dot savu īpašu ieguldījumu, un Dievs var vairot jūsu ieguldījumu varenā veidā. Jūsu spējas dot savu ieguldījumu nav atkarīgas no jūsu aicinājuma Baznīcā. Jums ir bezgalīgas kalpošanas iespējas. Ja jūs pašreiz gaidāt aiz sānu līnijas, es jūs mudinu iesaistīties spēlē.

Negaidiet, līdz saņemsit kādu aicinājumu, lai pilnībā iesaistītos Dieva valstības celšanā. Kā priesterības nesējs, jūs jau esat aicināts Dieva darbā. Katru dienu studējiet Dieva vārdu, lūdziet Debesu Tēvu, ik dienu apgūstiet atjaunotā evaņģēlija principus, pateicieties Dievam un lūdziet pēc Viņa vadības. Tad dzīvojiet saskaņā ar to, ko mācāties, vispirms savā ģimenē un tad arī visās savas dzīves situācijās.

Diženā Komponista simfonijā jums ir sava īpašā loma — savas notis, pēc kurām dziedāt. Ja jums neizdosies tās nodziedāt, simfonija pavisam noteikti turpināsies. Taču, ja jūs rīkosities un pievienosities korim, un ļausit, lai Dieva spēks darbotos caur jums, jūs redzēsit „debesu logus” atveramies, un Viņš „[liks] svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums”.12 Piepildiet savu patieso Dieva dēla potenciālu, un jūs labi ietekmēsit savu ģimeni, mājas, sabiedrību, valsti un, patiesi, pasauli.

Un šajā procesā, „savu dzīvību [zaudējot]” kalpošanā citiem,13 jūs augsit un pilnveidosities, līdz sasniegsit „īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru”.14 Tad jūs būsit gatavi iemantot, kopā ar Kristu, visu, kas pieder Tēvam.

Jūs esat svarīgi Dievam

Mani dārgie brāļi, mani dārgie draugi, jūs esat svarīgi. Jūs esat mīlēti. Jūs esat vajadzīgi. Šis darbs ir patiess. Priesterība, ko jums ir tā privilēģija nest, patiesi ir no Dieva.

Es lūdzu, lai jūs, apdomājot cienīga priesterības nesēja daudzos titulus, atklātu dievišķu palīdzību, kas jūs arvien virzīs augšup — pretim tam diženajam mantojumam, ko jūsu Debesu Tēvs ir jums pataupījis. Es dodu jums šo svētību un savu liecību Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.