„Kungs, es ticu”

Elders Džefrijs R. Holands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Džefrijs R. Holands
Vaļsirdīgi atzīstiet savus jautājumus un bažas, taču vispirms uz mūžīgiem laikiem uzpūtiet savas ticības liesmu, jo viss ir iespējams tam, kas tic.

Reiz Jēzus satika kādu ļaužu grupu, kas dedzīgi strīdējās ar Viņa mācekļiem. Kad Glābējs jautāja par viņu strīda iemeslu, kāda slima bērna tēvs sacīja, ka bija lūdzis Jēzus mācekļiem svētību savam dēlam, taču viņi nespēja to dot. Bērnam joprojām griežot zobus, putojot no mutes un vārtoties pa zemi viņu priekšā, tēvs lūdza Jēzu ar galēju izmisumu balsī:

„Ja Tu ko spēj,” viņš teica, „tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.”

Bet Jēzus uz to sacīja: „Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”

Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!”1

Šī vīra sākotnējā pārliecība, kā viņš pats to atzina, bija ierobežota. Taču viņam bija steidzama, īpaši izteikta vēlme palīdzēt savam vienīgajam bērnam. Mums ir pateikts, ka iesākumam tas ir pietiekami labi. „Pat ja jūs nevarat vairāk, kā vēlēties ticēt,” Alma paziņo, „ļaujiet šai vēlmei darboties jūsos, līdz kamēr jūs noticēsit.”2 Neredzot nekādu citu cerību, bērna tēvs izrādīja to ticību, kas viņam bija, un lūdza pasaules Glābējam: „Ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.”3 Man ir grūti lasīt šos vārdus, nesākot raudāt. Daudzskaitļa vietniekvārds mums acīmredzami ir lietots ar nolūku. Tas vīrs būtībā teica: „Visa mūsu ģimene to lūdz. Mūsu cīņa nekad nebeidzas, un mēs esam nomocījušies. Mūsu dēls iekrīt ūdenī. Viņš iekrīt ugunī. Viņš pastāvīgi ir briesmās, un mēs dzīvojam pastāvīgās bailēs. Mēs nezinām, pie kā vēl vērsties. Vai Tu vari mums palīdzēt? Mēs būsim pateicīgi par jebko — par kādu svētību, tikai par cerību staru, par nelielu nastas atvieglošanu, ko šī zēna māte nes katru savas dzīves dienu.”

Uz tēva vārdiem „ja Tu ko spēj” Skolotājs atbild: „Kaut tu varētu ticēt!”4

Svētie Raksti saka „tūdaļ” — nevis lēnām, ne skeptiski, ne ciniski, bet gan „tūdaļ” — bērna tēvs brēca, neviltoti un nemāksloti paužot savas vecāka sāpes, „[Kungs], es ticu, palīdzi manai neticībai!” Atbildot uz šo jauno un nepilnīgo ticības izpausmi, Jēzus dziedināja zēnu, gandrīz burtiski uzceļot viņu no mirušajiem, kā to apraksta Marks.5

Paturot prātā šo emocionālo Svēto Rakstu stāstu, es vēlos runāt tieši uz Baznīcas jauniešiem — uz jauniem cilvēkiem gados vai jauniem pēc piederības Baznīcai, vai jauniem savas ticības gados. Šā vai tā tam vajadzētu iekļaut gandrīz mūs visus.

Pirmais, ko var šajā stāstā pamanīt, ir tas, ka, saskaroties ar ticības izaicinājumu, bērna tēvs vispirms vērsās pie sava spēka un tikai tad atzina savu nepilnīgo ticību. Viņa sākotnējais paziņojums bija apstiprinošs un nesvārstīgs: „[Kungs], es ticu.” Es vēlos teikt visiem, kas vēlas iegūt vairāk ticības, atcerieties šo cilvēku! Baiļu, šaubu vai grūtību laikos saglabājiet to ticību, ko jau esat ieguvuši, pat ja tā ir ierobežota. Izaugsmē, kas mums visiem ir jāpiedzīvo mirstīgajā dzīvē, mēs visi saskarsimies ar grūtībām, kas garīgā ziņā līdzināsies šī zēna ciešanām vai viņa tēva izmisumam. Kad nāk šādi brīži un parādās grūtības, kurām nav tūlītēja risinājuma, stingri turieties pie tā, ko jūs jau zināt, esiet stipri, līdz saņemsit papildus zināšanas. Par šo gadījumu, par šo īpašo brīnumu Jēzus teica: „Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, — un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.”6 Svarīgākais nav jūsu ticības lielums vai jūsu zināšanu līmenis, bet gan godaprāts, ar kādu jūs attiecaties pret ticību un zināšanām, kas jums jau ir.

Otrs novērojums ir tikai pirmā novērojuma variācija. Kad parādās problēmas un rodas jautājumi, nesāciet savus ticības meklējumus, uzskaitot to, kā jums trūkst, vadoties no savas „neticības”. Tā būtu ļoti grūti sasniegt savu mērķi. Es vēlos, lai jūs mani nepārprastu, — es neprasu jums izlikties, ka jums ir ticība. Es prasu, lai jūs būtu uzticīgi tai ticībai, kas jums ir. Dažreiz mēs rīkojamies tā, it kā vaļsirdīga šaubu paušana ir augstāka morālās drosmes izpausme nekā vaļsirdīga ticības izpausme. Tā tas nav! Tādēļ atcerēsimies šī Svēto Rakstu stāsta skaidro vēstījumu — esiet tik atklāti par saviem jautājumiem, cik tas ir nepieciešams; dzīve ir pilna ar viena vai otra veida jautājumiem. Taču, ja jūs un jūsu ģimene vēlaties tapt dziedināti, neļaujiet šiem jautājumiem traucēt ticībai paveikt brīnumu.

Turklāt jums ir vairāk ticības, nekā jums šķiet, dēļ tā, ko Mormona Grāmata sauc par „milzīgajiem pierādījumiem”.7 „No viņu augļiem jums tos būs pazīt,” Jēzus teica,8 un dzīves pēc evaņģēlija augļi ir acīmredzami pēdējo dienu svēto dzīvē it visur. Tāpat kā Pēteris un Jānis reiz teica senatnē, es saku jums šodien: „Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši,” un mēs esam redzējuši un dzirdējuši, ka „tiešām brīnums … noticis” miljoniem šīs Baznīcas locekļu dzīvē. To nevar noliegt.9

Brāļi un māsas, šis ir dievišķs darbs, kas turpinās, tā svētībām pārpilnībā izplatoties visos virzienos, tādēļ, lūdzu, pārāk nesatraucieties, ja laiku pa laikam rodas problēmas, kas ir jāizpēta, jāsaprot un jāatrisina. Problēmas rodas un radīsies. Šajā Baznīcā tas, ko mēs zinām, vienmēr pārspēs to, ko mēs nezinām. Un neaizmirstiet, ka šajā pasaulē katram ir jādzīvo ticībā.

Tādēļ esiet laipni, saskaroties ar cilvēciskām vājībām — gan savām, gan to cilvēku — mirstīgu vīriešu un sieviešu — vājībām, kuri brīvprātīgi vada un kalpo ar jums šajā Baznīcā. Izņemot vienīgi Viņa pilnīgo vienpiedzimušo Dēlu, Dievam ir bijusi darīšana vienīgi ar nepilnīgiem cilvēkiem. Tas Viņam droši vien sagādā lielu vilšanos, taču Viņš ar to sadzīvo. Tāpat jārīkojas arī mums. Un, kad jūs redzat kādu nepilnību, atcerieties, ka ierobežojumi neattiecas uz šī darba dievišķumu. Kā ir rakstījis kāds talantīgs rakstnieks — kad tiek izlieta bezgalīgā pilnība, nevar vainot eļļu, ja rodas kādi zudumi, jo ierobežotie trauki nespēj to saturēt.10 Šie ierobežotie trauki esam arī jūs un es, tādēļ esiet pacietīgi un gatavi piedot.

Pēdējais novērojums: kad nāk šaubas un sarežģījumi, nebaidieties lūgt palīdzību. Ja mēs to vēlamies tik pazemīgi un vaļsirdīgi kā šis bērna tēvs, mēs varam to saņemt. Svētie Raksti sauc šādu dedzīgu vēlmi par „patiesu nolūku”, pēc kā cilvēks tiecas „ar visu sirds nodomu, neliekuļojot un nekrāpjoties Dieva priekšā”.11 Es liecinu, ka uz šādu neatlaidīgu lūgumu Dievs sniegs palīdzību no abām priekškara pusēm, lai stiprinātu mūsu ticību.

Es teicu, ka runāšu uz jauniešiem. Tā ir. Nesen kāds 14-gadīgs zēns mazliet nedroši man teica: „Brāli Holand, es vēl nevaru teikt, ka zinu, ka Baznīca ir patiesa, taču es ticu, kā tā ir patiesa.” Es apskāvu to zēnu, līdz viņam izspiedās acis. Ar visu savas dvēseles dedzīgumu es viņam pateicu, ka ticība ir dārgs vārds, turklāt vēl dārgāka ir rīcība ticībā, un ka viņam nekad nav jāatvainojas par to, ka viņš „tikai tic”. Es viņam arī pateicu, ka Kristus pats teica: „Nebīsties, tici vien!”12 Šī frāze palīdzēja jaunajam Gordonam B. Hinklijam doties misijā.13 Es šim jaunajam zēnam pateicu, ka ticība vienmēr ir pirmais solis uz pārliecību un ka ticības apliecinājumos, kas formulē mūsu kopējo ticību, vairākkārtēji atkārtojas frāze „Mēs ticam”.14 Un vēl es viņam pateicu, ka ļoti lepojos ar viņa vaļsirdību savos ticības meklējumos.

Tā kā man ir 60 gadu priekšrocība, kopš es biju jauns 14-gadīgs ticīgais, es paziņoju dažas no lietām, ko tagad zinu. Es zinu, ka Dievs visos laikos un visos veidos, un visos apstākļos ir mūsu mīlošais, piedodošais Debesu Tēvs. Es zinu, ka Jēzus bija Viņa vienīgais pilnīgais bērns, kura dzīvība gan pēc Tēva, gan Dēla gribas ar mīlestību tika atdota, lai pestītu mūs visus pārējos, kas neesam pilnīgi. Es zinu, ka Viņš piecēlās no nāves, lai atkal dzīvotu, un, pateicoties tam, ka Viņš to izdarīja, arī jūs un es dzīvosim. Es zinu, ka Džozefs Smits, kurš atzina, ka nebija pilnīgs,15 tomēr bija izraudzīts darbarīks Dieva rokās, lai atjaunotu mūžīgo evaņģēliju uz Zemes. Es arī zinu, ka caur to — it sevišķi caur Mormona Grāmatas tulkošanu — viņš ir iemācījis man par Dieva mīlestību, Kristus dievišķumu un priesterības spēku vairāk nekā jebkurš cits pravietis, par ko es esmu jebkad lasījis, zinājis vai dzirdējis visā savā dzīvē. Es zinu, ka prezidents Tomass S. Monsons, kurš uzticīgi un dzīvespriecīgi tuvojas savai 50. gadadienai, kopš tika ordinēts par apustuli, ir šīs pravietiskās mantijas likumīgs pārņēmējs šodien. Mēs atkal esam redzējuši šo mantiju pār viņu šajā konferencē. Es zinu, ka 14 citi vīri, kurus jūs atbalstāt kā praviešus, gaišreģus un atklājējus, atbalsta viņu ar savām rokām, sirdīm un apustuliskajām atslēgām.

Šīs lietas es paziņoju jums ar pārliecību, ko Pēteris sauca par „[stiprāku] praviešu [vārdu]”.16 Kas man reiz bija sīciņa ticības sēkliņa, ir izaugusi par dzīvības koku, tādēļ, ja jūsu ticība ir maz pārbaudīta šajā vai jebkurā citā jūsu dzīves posmā, es aicinu jūs paļauties uz manējo. Es zinu, ka šis darbs ir Dieva tīrā patiesība, un es zinu, ka mēs vienīgi pakļautu sevi briesmām, ja ļautu šaubām vai velniem mūs no tā novirzīt. Turpiniet cerēt. Neatlaidieties. Vaļsirdīgi atzīstiet savus jautājumus un bažas, taču vispirms un uz mūžīgiem laikiem uzpūtiet savas ticības liesmu, jo viss ir iespējams tam, kas tic. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. Marka 9:22–24; skat. arī 14.–21. pantu.

  2.  

    2. Almas 32:27; izcēlums pievienots.

  3.  

    3. Marka 9:22; izcēlums pievienots.

  4.  

    4. Marka 9:22, 23; izcēlums pievienots.

  5.  

    5. Skat. Marka 9:24–27.

  6.  

    6. Mateja 17:20.

  7.  

    7. Helamana 5:50.

  8.  

    8. Mateja 7:16.

  9.  

    9. Skat. Ap. d. 4:16, 20.

  10.  

    10. Adaptēts no Alfred Edersheim, The Life and Times of Jesus the Messiah, 2 sēj. (1883), 2:108.

  11.  

    11. 2. Nefija 31:13.

  12.  

    12. Marka 5:36.

  13.  

    13. Skat. Gordon B. Hinckley, Conference Report, 1969. g. okt., 114.

  14.  

    14. Skat. Ticības apliecinājumi 1:1–13.

  15.  

    15. Skat. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2007), 517.

  16.  

    16. 2. Pētera 1:19.