Tēvs un Dēls

Elders Kristofels Goldens, jaunākais

no Septiņdesmitajiem


Kristofels Goldens, jaunākais
Jēzus Kristus evaņģēlija un tā glābjošā spēka galvenais princips ir pareiza izpratne par Tēvu un Dēlu.

Mani mīļotie brāļi un māsas, es jūtos pateicīgs, ka varu jūs uzrunāt šajā pēcpusdienā šīs iedvesmojošās Vispārējās konferences ietvaros!

Runājot par tēmu, kas, manuprāt, ir ļoti svēta, es vispirms vēlos ar pateicību atzīt tik daudzu kristiešu, tostarp manu senču — franču protestantu un īru katoļu — ziedošanos visos laikmetos. Savas ticības un Dieva pielūgsmes dēļ daudzi no viņiem upurēja savu stāvokli sabiedrībā, īpašumus un pat dzīvību, aizstāvot savu Dievu un savu ticību.1

Kā Pēdējo dienu svētajiem un kā kristiešiem arī mums ir stipra un liela ticība Dievam, Mūžīgajam Tēvam, un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum. Ziedošanās Dievam vienmēr ir bijusi svēta un personīga lieta mūsu un mūsu Radītāja attiecībās.

Mūsu mūžīgās dzīves meklējumi ir meklējumi izprast Dievs būtību un veidu, kā atgriezties pie Viņa. Glābējs lūdza Savu Tēvu: „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”2

Pat zinot par šo mūsu Glābēja paziņojumu, valdošais uzskats par Tēva un Dēla būtību cauri daudzajiem gadsimtiem un lielā daļā cilvēces ir bijis nepārprotamā nesaskaņā ar Svēto Rakstu mācībām.

Mēs godbijīgi atzīstam, ka Jēzus Kristus evaņģēlija un tā glābjošā spēka galvenais princips ir pareiza izpratne par Tēvu un Dēlu.3

Šī Jēzus Kristus evaņģēlija pamatprincipa būtiskumu apstiprina pravieša Džozefa Smita Pirmā vīzija 1820. gadā. Pravietis rakstīja: „Es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā, un, norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls.Uzklausi Viņu!””4

Šī zēna Džozefa gūtā pieredze, pēc kuras tika saņemtas citas vīzijas un atklāsmes, apliecina, ka Dievs patiešām dzīvo; Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir divas atsevišķas un atšķirīgas būtnes; cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla; mūsu Debesu Tēvs tiešām ir Jēzus Kristus Tēvs; Dievs turpina atklāt Sevi cilvēkam; Dievs vienmēr ir līdzās un rūpējas par mums; un Viņš atbild uz mūsu lūgšanām.

Kaut arī Tēva un Dēla līdzīgas parādīšanās Svētajos Rakstos minētas samērā reti, ievērojami, ka Pirmās vīzijas fakts ļoti labi saskan ar citiem pierakstītiem notikumiem Svētajos Rakstos.

Piemēram, Jaunajā Derībā mēs lasām Stefana pēdējo liecību, kad viņš mira mocekļa nāvē. Viņš teica: „Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.”5

Atrodoties Patmas salā, apustulis Jānis varenā vīzijā redzēja Kungu Dievu, Visuvaldītāju,6 kā arī Dieva Jēru, kurš „atpircis [mūs] … ar Savām asinīm.”7

Mormona Grāmatā mācība par Tēvu un Dēlu stāv kā majestātiska liecība līdzās svētajai Bībelei. Mormona Grāmatā pierakstīta mūsu Glābēja ierašanās pie nefijiešiem, kur Tēva balss aptuveni 2500 nefijiešu klātbūtnē iepazīstina ar augšāmcelto Kristu: „Lūk, šis ir Mans mīļotais Dēls, pie kura Man labs prāts, kurā Es esmu pagodinājis Savu Vārdu — klausiet Viņu.”8

Četros evaņģēlijos Kristus atsaucas uz Savu Tēvu 160 reizes, kamēr Savas neilgās trīs dienu kalpošanas laikā starp nefijiešiem, kā pierakstīts Mormona Grāmatā, Viņš Savu Tēvu piemin 122 reizes.

Piemēram, Mateja evaņģēlijā Jēzus saka: „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! — ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.”9

Jāņa evaņģēlijā Viņš liecina: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām.”10

Un Lūkas evaņģēlijā Viņš izsaucas: „Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.”11

Katru reizi, kad mūsu Kungs atsaucas uz Savu Debesu Tēvu, Viņš to dara ar vislielāko godbijību un padevību.

To sakot, es ceru, ka neradīsies kāds pārpratums. Jēzus Kristus ir diženais Jehova, Israēla Dievs, apsolītais Mesija, un, pateicoties Viņa bezgalīgajai Izpirkšanai, viņš ir mūsu Glābējs un pasaules Pestītājs. Par Viņu apustulis Pāvils paziņoja: „Un tad nāk gals, kad [Kristus] nodod Valstību Dievam un Tēvam, kad [Kristus] būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku.”12

Izpirkšanas priekšvakarā Glābējs Savā dižajā Starpnieka lūgšanā lūdza Savu Tēvu:

„Bet ne par viņiem [tas ir, par Saviem apustuļiem] vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.

Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.

Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens.”13

Tēvs un Dēls ir pilnīgi atsevišķas personas, taču Viņi ir kā viens — pilnīgi vienoti spēkā un mērķī. Viņu vienotība nav paredzēta tikai Viņiem vien — Viņi vēlas, lai šī pati vienotība pastāvētu visu starpā, kuri uzticībā seko un klausa Viņu pavēlēm.

Kā gan patiess Dieva meklētājs spēj iepazīt Tēvu un Dēlu? Mūsu Glābējs apsolīja: „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, … jums visu mācīs.”14

Mormona Grāmatā Nefijs, runājot par Kristus mācību, paziņoja, ka Svētais Gars „liecina par Tēvu un Dēlu.”15

Tā ir tiesa, ka reizēm Svētā Gara ietekmi saskaņā ar Tā Kunga gribu var sajust ikviens cilvēks neatkarīgi no savas reliģiskās pārliecības. Taču Svētā Gara pilnu mēru jeb dāvanu cilvēks saņem tikai pēc tam, kad „ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu,”16 ir saņēmis kristību un Svētā Gara dāvanas17 ar roku uzlikšanu priekšrakstus. Šos un citus svētos priekšrakstus drīkst izpildīt vienīgi Dieva priesterības vadībā un spēkā. Par to mums tiek mācīts:

„Un šī lielākā priesterība vada evaņģēliju un tur valstības noslēpumu atslēgu, patiesi Dieva atziņas atslēgu.

Tādēļ tās priekšrakstos tiek pasludināts dievišķības spēks.”18

Aplūkojot tās patiesajā gaismā, mācība par Tēvu un Dēlu ir mācība par mūžīgo ģimeni. Ikviens cilvēks ir iepriekš pastāvējis kā gara bērns kopā ar Debesu vecākiem,19 un Kristus šajā Debesu ģimenē ir Tēva Pirmdzimtais.20

Tas attiecas uz mums visiem. Mēs esam mūsu Debesu Tēva bērni.

Prezidents Ezra Tafts Bensons pravietiskā atklāsmē ir teicis: „Kad mēs iziesim cauri priekškaram otrā pusē, nekas mūs nepārsteigs vairāk kā apziņa, cik labi mēs pazīstam mūsu Tēvu [Debesīs] un cik pazīstama mums šķiet Viņa seja.”21

Esmu sapratis, ka nav iespējams cilvēka valodā izteikt to, ko dara zināmu vienīgi Svētais Gars un Dieva spēks. Šajā garā es sniedzu svinīgu liecību un apliecinājumu par mūsu mūžīgā un mīļotā Debesu Tēva un Viņa svētā Dēla, patiesi mūsu Kunga un Glābēja, Jēzus Kristus, īstenību, tuvumu un labestību. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Mostrar referencias

  1.  

    1. Skat. Kenneth Scott Latourette, A History of Christianity, Volume 1: Beginnings to 1500, rev. izd. (1975) un A History of Christianity, Volume 2: Reformation to the Present, rev. izd. (1975); skat. arī Diarmaid MacCulloch, The Reformation (2003).

  2.  

    2. Jāņa 17:3.

  3.  

    3. Skat. Lectures on Faith (1985), 38–44.

  4.  

    4. Džozefs Smits — Vēsture 1:17.

  5.  

    5. Ap. d. 7:56.

  6.  

    6. Jāņa atkl. 4:8.

  7.  

    7. Jāņa atkl. 5:9.

  8.  

    8. 3. Nefijs 11:7.

  9.  

    9. Mateja 7:21; izcēlums pievienots.

  10.  

    10. Jāņa 5:19; izcēlums pievienots.

  11.  

    11. Lūkas 23:46; izcēlums pievienots.

  12.  

    12. 1. korintiešiem 15:24. Lai iegūtu lielāku izpratni par Glābēju un Viņa misiju, skat. „Dzīvais Kristus — apustuļu liecība,” Ensign vai Liahona, 2000. g. apr., 2–3.

  13.  

    13. Jāņa 17:20–22; izcēlums pievienots.

  14.  

    14. Jāņa 14:26.

  15.  

    15. 2. Nefija 31:18.

  16.  

    16. 3. Nefijs 9:20; Moronija 6:2.

  17.  

    17. Skat. Jāņa 3:5; 3. Nefijs 11:31–38.

  18.  

    18. Mācība un Derības 84:19–20.

  19.  

    19. Skat. „Ģimene — Vēstījums pasaulei,” Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 129.

  20.  

    20. Skat. Kolosiešiem 1:15; Mācība un Derības 93:21.

  21.  

    21. Ezra Taft Benson, „Jesus Christ — Gifts and Expectations,” Speeches of the Year, 1974 (1975), 313; skat. arī „Jesus Christ — Gifts and Expectations,” Ensign, 1988. g. dec., 6; Tambuli, 1977. g. maijs, 24.