Vārdi, ko runājam

Rozmarija M. Viksoma

Sākumskolas vispārējā prezidente


Rozmarija M. Viksoma
Veids, kādā runājam ar bērniem, un vārdi, ko izmantojam, var iedrošināt un pacilāt viņus, un stiprināt viņu ticību.

Kāds jauns tēvs nesen uzzināja par savas neparastās otrās klases skolotājas nāvi. Viņas piemiņai viņš rakstīja: „No visām sajūtām un pieredzēm, ko atceros, visspilgtākā ir „mierinājums”. Viņa man mācīja pareizrakstību, gramatiku un matemātiku, taču vēl daudz svarīgāk — viņa iemācīja man mīlēt to, ka esmu bērns. Viņas stundās bija pieņemami šad un tad nepareizi uzrakstīt kādu vārdu. „Mēs pie tā piestrādāsim,” viņa teica. Tas bija pieņemami kaut ko izšļakstīt, saplēst vai notraipīt. „Mēs to salabosim un satīrīsim,” viņa atbildēja. Pieņemami mēģināt, pieņemt izaicinājumus, sapņot un izbaudīt prieku, ko dod nenozīmīgas lietas, kas tikai bērniem šķiet aizraujošas.”

Viena no lielākajām ietekmēm, kas cilvēkam šajā pasaulē var būt, ir ietekme uz bērnu. Bērna uzskati un pašvērtējums veidojas agrā bērnībā. Katram, kas dzird manus vārdus, ir spēks sekmēt bērna pašpārliecinātību un palielināt viņa ticību Debesu Tēvam un Jēzum Kristum caur saviem vārdiem.

Helamana grāmatas 5.nodaļā mēs lasām: „Un tad, mani dēli, atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats.”1

Šie bija tie vārdi, kurus Helamans mācīja saviem dēliem. Un tālāk mēs lasām: „Un tie atcerējās viņa vārdus; un … viņi gāja … lai mācītu Dieva vārdu starp visiem ļaudīm.”2

Lai arī Helamana dēli tika vajāti un iemesti cietumā, vārdi, ko viņi bija dzirdējuši, nekad tos nepievīla. Viņi bija pasargāti un uguns staba ieskauti. Un tad atskanēja balss, uzrunājot viņu gūstītājus:

„Nožēlojiet jūs grēkus, un necentieties vairs nogalināt Manus kalpus. …

… Tā nebija pērkona balss, ne arī skaļa trokšņaina balss, bet lūk, tā bija mierīga, ļoti maiga balss, it kā čuksti, un tā iedūrās pašā dvēselē.”3

Mēs varam mācīties no šīs debesu balss. Tā nebija skaļa, norājoša vai uzstājīga; tā bija mierīga, ļoti maiga balss, kas stingri norādīja virzienu, tajā pašā laikā dodot cerību.

Veids, kādā runājam ar bērniem, un vārdi, ko izmantojam, var iedrošināt un pacilāt viņus, un stiprināt viņu ticību palikt uz ceļa, kas ved atpakaļ pie Debesu Tēva. Viņi ierodas uz šīs Zemes gatavi klausīties.

Piemērs tam, ka bērns klausās, notika kādā audumu veikalā. Veikals bija pārpildīts ar pircējiem, kad visiem kļuva skaidrs, ka kāda māte bija panikā, jo bija pazaudējusi savu mazo dēliņu. Sākumā viņa sauca viņa vārdu. „Konor!” viņa sauca, šaudoties pa veikalu. Laikam ejot, viņas balss kļuva skaļāka un izmisušāka. Drīz vien tika informēti apsardzes darbinieki, un ikviens veikalā bija iesaistīts bērna meklēšanā. Vairākas minūtes pagāja, bez panākumiem meklējot bērnu. Saprotams, ka ar katru minūti Konora mātes izmisums pieauga, un viņa atkal un atkal strauji izkliedza viņa vārdu.

Kāda apmeklētāja, noskaitījusi klusu lūgšanu, iedomājās, ka Konors, visticamāk, ir nobijies, klausoties, kā viņa māte izkliedz viņa vārdu. Viņa to pateica kādai citai sievietei, kas bija iesaistīta meklēšanā, un viņas ātri izdomāja plānu. Kopā viņas sāka staigāt gar audumu galdiem, klusi atkārtojot vārdus: „Konor, ja tu dzirdi manu balsi, saki: „Te es esmu.” Kad viņas lēnām tuvojās veikala aizmugurei, atkārtojot šo frāzi, bez šaubām, viņas izdzirdēja biklu, klusu balsi sakām: „Te es esmu.” Konors slēpās starp audumu ruļļiem zem galda. Tā bija ļoti maiga balss, kas iedrošināja Konoru atsaukties.

Lūdziet, lai uzzinātu bērna vajadzības

Lai uzrunātu bērna sirdi, mums jāzina bērna vajadzības. Ja mēs lūdzam Dievu, lai uzzinātu šīs vajadzības, mūsu vārdiem var būt spēks ietekmēt viņu sirdis. Mūsu pūles tiek pastiprinātas, kad meklējam Svētā Gara vadību. Tas Kungs ir teicis:

„Sakiet tās domas, ko Es likšu jūsu sirdīs, …

jo tas jums tiks dots tanī pašā stundā, jā, tanī pašā mirklī, kas jums jārunā.”4

Novērsiet uzmanību no traucēkļiem un klausieties ar mīlestību

Diemžēl pasaulīgās lietas, kas novērš uzmanību, traucē daudziem bērniem sadzirdēt iedrošinošus vārdus, kas varētu veidot viņu viedokli par sevi.

Dr. Nīls Helfons, terapeits, kurš vada Kalifornijas, Losandželosas Universitātes centru, kas nodarbojas ar bērnu, ģimeņu un sabiedrības veselības uzlabošanu, atsaucas uz „vecāku labdabīgo nolaidību”. Kādas izpētes ietvaros tika novērots 18 mēnešus vecs bērns un viņa vecāki.

„Viņu dēls šķita laimīgs, aktīvs un nodarbināts, nepārprotami izbaudot laiku un picu kopā ar saviem vecākiem. Pēc pusdienām māte piecēlās, lai ietu un izpildītu kādu uzdevumu, atstājot rūpes par bērnu tēvam.

Tēvs … sāka lasīt īsziņas telefonā, kamēr bērns pūlējās piesaistīt viņa uzmanību, metot picas garozas gabaliņus. Tad tēvs atkal pievērsās dēlam, pavēršoties pret viņu un spēlējoties ar viņu. Tomēr drīz šo nodarbi viņš aizstāja ar video skatīšanos savā telefonā kopā ar bērnu, līdz atgriezās sieva.

[Dr.] Helfons novēroja, ka bērna apmierinātība un laime samazinājās, saikne starp vecāku un bērnu kļuva vājāka.”5

Atbilde uz lūgšanu, kā apmierināt bērnu vajadzības, varētu būt — biežāk atslēgties no tehnoloģijām. Vērtīgie mirkļi, kas dod iespējas darboties kopā un sarunāties ar mūsu bērniem, pagaist, kad esam aizņemti ar lietām, kas novērš uzmanību. Kāpēc gan neizvēlēties katru dienu laiku, kad atslēgties no tehnoloģijām un pievērsties viens otram? Vienkārši izslēdziet visu. Kad to paveiksiet, jūsu māja sākumā šķitīs klusa, jūs pat varat justies tā, it kā nezinātu, ko darīt vai teikt. Tad, kad jūs pilnībā pievērsīsiet uzmanību saviem bērniem, sāksies saruna un jūs varēsiet izbaudīt klausīšanos viens otrā.

Rakstiet, lai pārliecinātu savus bērnus

Mēs varam ietekmēt savus bērnus arī caur vārdiem, kurus tiem rakstām. Nefijs rakstīja: „Mēs esam cītīgi rakstījuši, lai pārliecinātu savus bērnus … noticēt Kristum un tapt samierinātiem ar Dievu.”6

Prezidents Tomass S. Monsons dalījās militārā pilota Džeja Hesa pieredzē, kurš 1960-ajos gados tika notriekts virs Ziemeļvjetnamas. „Divu gadu garumā viņa ģimenei nebija ne jausmas, vai viņš bija dzīvs vai miris. Viņa sagūstītāji Hanojā galu galā atļāva viņam aizrakstīt uz mājām, bet ierobežoja viņa ziņu līdz 25 vārdiem.” Prezidents Monsons jautāja: „Ko jūs un es pateiktu savām ģimenēm, ja būtu tādā pašā situācijā — nebūtu viņus redzējuši ilgāk kā divus gadus un nezinātu, vai jebkad atkal viņus redzēsim? Vēloties sniegt savai ģimenei ko tādu, ko viņi varētu atpazīt kā nākušu no viņa un arī vēloties dot viņiem vērtīgu padomu, brālis Hess rakstīja: „Šīs lietas ir svarīgas: tempļa laulība, došanās misijā, koledža. Turpiniet iet uz priekšu, uzstādiet mērķus, rakstiet vēsturi, uzņemiet fotogrāfijas divreiz gadā.””7

Kādus vārdus jūs rakstītu saviem bērniem, ja jums būtu doti ne vairāk kā 25 vārdi?

Jaunais tēvs, par kuru stāstīju iepriekš, kurš rakstīja par savām atmiņām par otrās klases skolotāju, tagad audzina skaistu meitiņu. Viņš izjūt dievišķu uzticēšanos, kas viņam sniegta. Kad viņa izaugs, kāda būs viņas nākotne? Ko viņš tādu varētu pateikt, kas dziļi ielītu viņas sirdī? Kādi vārdi viņu iedrošinās, pacilās un palīdzēs viņai palikt uz pareizā ceļa? Vai tas ko izšķirtu, ja viņš atrastu laiku viņai pačukstēt: „Tu esi Dieva bērns?” Vai kādu dienu viņa atcerēsies, ka viņas tēvs bieži teica vārdus: „Es mīlu tevī katru lietu?”

Vai tas nav tas, ko mūsu Debesu Tēvs teica Savam Dēlam un mums visiem, kad sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls,” un tad piemetināja, „uz ko Man labs prāts?”8

Kaut vārdi, kurus runājam un rakstām saviem bērniem, atspoguļotu mūsu Debesu Tēva mīlestību pret Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, un pret mums. Un tad, kaut mēs apstātos, lai ieklausītos atbildē, jo tieši bērns vislabāk spēj pateikt lielas un brīnumainas lietas. Es to saku Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. Helamana 5:12.

  2.  

    2. Helamana 5:14, izcēlums pievienots.

  3.  

    3. Helamana 5:2930.

  4.  

    4. Mācība un Derības 100:5–6.

  5.  

    5. Luīze M. Kolinsa, „Baby’s Development Potentially Harmed by Parents Texting”, Deseret News, 2012. g. 4. jūn., deseretnews.com/article/print/865556895/Babys-development-potentially-harmed-by-parents-texting.html.

  6.  

    6. 2. Nefija 25:23.

  7.  

    7. Tomass S. Monsons, „Finding Joy in the Journey,” Ensign or Liahona, 2008. g. nov., 86.

  8.  

    8. Mateja 3:17.