Mēs esam mūsu Debesu Tēva meitas

Elēna S. Daltone

Nesen atbrīvotā Jauno sieviešu vispārējā prezidente


Elēna S. Daltone
Kā Dieva meitām katrai no mums ir unikāli apstākļi un atšķirīga pieredze. Taču tas, ko mēs darām, ir svarīgi, jo mēs esam svarīgas.

Katru nedēļu jaunās sievietes visā pasaulē atkārto jauno sieviešu lozungu. Lai arī kādā valodā viņas runātu, katru reizi, kad dzirdu: „Mēs esam mūsu Debesu Tēva mīlētas meitas, un mēs mīlam Viņu,”1 Svētais Gars apliecina manai dvēselei, ka šie vārdi ir patiesi. Tas nav tikai apliecinājums mūsu identitātei jeb tam, kas mēs esam, bet arī atziņa par to, kā meitas mēs esam. Mēs esam paaugstinātas būtnes meitas!

Katrā valstī un kontinentā es sastopu pašpārliecinātas un atraktīvas jaunietes, kuras izstaro iekšēju gaismu, kuras ir dzidrinājušas sevi caur smagu darbu un pārbaudījumiem un kurām ir skaidra un vienkārša ticība. Viņas ir tikumīgas. Viņas ievēro savas derības, kalpojot par Dieva lieciniecēm „visos laikos un visās lietās, un visās vietās”.2 Viņas zina, kas viņas ir un ka viņām ir būtiska loma Dieva valstības celšanā.

Mācoties koledžā, es pievienojos BYU starptautiskajai tautas deju grupai. Kādu vasaru mūsu grupai bija unikāla iespēja doties turnejā uz Eiropas misijām. Šī man bija grūta vasara, jo dažus mēnešus iepriekš negaidīti nomira mans tēvs. Uzturoties Skotijā, es jutos īpaši vientuļa un izmisusi. Tovakar mēs dejojām kādā Baznīcas sanāksmju namā un pēc uzstāšanās devāmies uz līdzās esošo misijas māju. Dodoties augšup uz šo māju, es ievēroju, ka pie tās pagalma vārtiņiem rūpīgi iekoptajā dārzā novietots kāds akmens. Uz tā bija rakstīts: „Lai arī kas tu būtu, dari labi savu darbu.” Šie vārdi aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem, un es sajutu, ka debesis ir pasniegušās pretim, lai nodotu tieši man domātu ziņu. Es zināju, ka mīlošais Debesu Tēvs mani pazīst. Es sajutu, ka neesmu viena. Es stāvēju šajā dārzā ar asarām acīs. „Lai arī kas tu būtu, dari labi savu darbu.” Šī vienkāršā frāze no jauna deva pārliecību, ka Debesu Tēvs mani pazīst un ka Viņam ir iecere manai dzīvei, un Svētais Gars, kuru sajutu, palīdzēja man saprast, ka tam, ko es daru, ir nozīme.

Vēlāk es uzzināju, ka šis teiciens kādreiz motivējis arī pravieti Deividu O. Makeiju, kad viņš kalpoja Skotijā kā jauns misionārs. Viņš ieraudzīja šo uzrakstu uz kādas ēkas akmens brīdī, kad cīnījās ar grūtībām savā dzīvē un misijā, un šie vārdi viņu uzmundrināja. Pēc vairākiem gadiem, kad māju jauca nost, viņš vienojās par šī amens iegādi un lika to novietot misijas mājas dārzā.3

Kā Dieva meitām katrai no mums ir unikāli apstākļi un atšķirīga pieredze. Taču tas, ko mēs darām, ir svarīgi, jo mēs esam svarīgas. Mūsu dienišķie pūliņi audzināt, mācīt un gādāt par citiem dažkārt var šķist pārāk ikdienišķi, mazsvarīgi, apgrūtinoši un pat pazemojoši, taču, ja mēs paturēsim prātā Jauno sieviešu lozunga pirmo rindu — „Mēs esam mūsu Debesu Tēva mīlētas meitas” — tas mainīs mūsu attiecības ar apkārtējiem un mūsu attieksmi.

Nesen aizsaulē aizgāja mana lieliskā, 92 gadus vecā māte. Viņa atstāja šo laicīgo eksistenci, tāpat kā bija dzīvojusi — klusi. Viņas dzīve neizvērtās, kā viņa bija plānojusi. Viņas vīrs, mans tēvs, nomira 45 gadu vecumā, atstājot viņu vienu ar trim bērniem — mani un maniem brāļiem. Viņa dzīvoja kā atraitne 47 gadus. Viņa uzturēja ģimeni, pa dienu pasniedzot stundas skolā un vakaros mācot klavierspēli. Viņa rūpējās par savu gados veco tēvu, manu vectēvu, kurš dzīvoja mums kaimiņos. Viņa gādāja, lai mēs visi varētu pabeigt koledžu. Patiesībā viņa uzstāja uz to, lai mēs vēlāk varētu sniegt savu ieguldījumu sabiedrībā. Un viņa nekad nežēlojās. Viņa ievēroja savas derības un tādējādi spēja piesaukt debesu spēkus, lai tie svētītu mūsu mājas un darītu brīnumus. Viņa paļāvās uz lūgšanu spēku, priesterību un derību solījumiem. Viņa uzticīgi kalpoja Tam Kungam. Viņas nelokāmā nodošanās stiprināja mūs — bērnus. Viņa bieži atkārtoja Svēto Rakstu pantu: „Es, Tas Kungs, esmu saistīts, kad jūs darāt, ko Es saku, bet, kad jūs nedarāt, ko Es saku, jums nav solījuma.”4 Tas bija viņas moto, un viņa zināja, ka tas ir patiess. Viņa saprata, ko nozīmē būt par cilvēku, kurš ievēro savas derības. Viņa neguva pasaules atzinību. Viņa to nevēlējās. Viņa saprata, kas viņa ir un kā meita viņa ir — Dieva meita. Patiesi, par mūsu māti var teikt, ka viņa labi darīja savu darbu.

Runājot par sievietēm un mātēm, prezidents Gordons B. Hinklijs teica:

„Mēs nekad nedrīkstam aizmirst par sieviešu spēku. ... Māte vistiešāk iespaido savu bērnu dzīvi. … Māte viņus audzina un uzved uz Tā Kunga ceļa. Mātes ietekme ir nenovērtējama. ...

Mātes ir dzīvības radītājas. Viņas ir bērnu audzinātājas. Viņas ir jauno sieviešu skolotājas. Viņas ir mūsu neaizstājamās dzīvesbiedres. Viņas ir mūsu līdzstrādnieces Dieva valstības celšanā. Cik gan dižena ir viņu loma, cik apbrīnojams viņu ieguldījums!”5

Tad kā gan māte un tēvs var iedvest savai meitai cildinošo un mūžīgo patiesību, ka viņa ir Dieva meita? Kā lai mēs palīdzam viņai atstāt aiz muguras pasauli un pievērsties Dieva valstībai?

Šajā morāla pagrimuma pasaulē jaunajām sievietēm līdzās nepieciešamas sievietes un vīrieši, kas kalpo „kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās”. Tas nekad nav bijis tik svarīgi kā tagad. Jaunajām sievietēm vajag mātes un mentores, kuras rāda tikumīgas sievietes piemēru. Mātes, jūsu attiecībām ar meitu ir nenovērtējama nozīme, tāpat arī jūsu piemēram. Tas, cik lielā mērā jūs mīlat un cienat viņu tēvu, viņa priesterību un dievišķo lomu, atspoguļosies un, iespējams, pat pastiprināti izpaudīsies jūsu meitas attieksmē un uzvedībā.

Kas ir tas darbs, kas mums visiem jādara labi? Vēstījums par ģimeni skaidri pasaka:

„Saskaņā ar dievišķo ieceri, tēvam ir jāvada ģimene mīlestībā un taisnīgumā, gādājot par ģimenes laicīgo vajadzību nodrošināšanu, kā arī tās drošību. Мātes primārā atbildība ir bērnu audzināšana. Pildot šos svētos pienākumus, tēvam un mātei savstarpēji jāpalīdz kā līdzvērtīgiem partneriem. …

Mēs brīdinām, ka cilvēki, kas pārkāpj šķīstības derības, izturas vardarbīgi pret savu dzīvesbiedru vai bērniem vai arī nepilda savus pienākumus pret ģimeni, kādu dienu atbildēs par to Dieva priekšā.”6

Pravieša Mormona laiku amorālajā sabiedrībā viņš žēlojās, ka sievietēm ir atņemts tas, kas ir pats vērtīgākais un dārgākais pār visu citu — viņu tikumība un šķīstība.7

Es no jauna aicinu atgriezties pie tikumības. Tikumība ir Dieva meitu spēks un vara. Kāda gan būtu mūsu pasaule, ja tikumība — domāšanas un uzvedības modelis, kas baltās uz augstiem morāles standartiem, tai skaitā šķīstību8 — no jauna tiktu godāta kā lielākā vērtība mūsu sabiedrībā?! Ja netikumība, pornogrāfija un vardarbība mazinātos, vai mūsu vidū nebūtu mazāk izirušu laulību, sagrautu dzīvju un salauztu siržu? Vai gan publiskajiem medijiem nebūtu jācildina un jāstiprina, nevis jāuzbrūk un jāpazemo Dieva mīļotās meitas? Kā mainītos sabiedrības uzskati un attieksme pret sievietēm, ja visa cilvēce patiesi izprastu, cik svarīgs ir apgalvojums: „Mēs esam mūsu Debesu Tēva meitas”?

Pirms vairākiem gadiem, kad tika celts šis Konferenču centrs un tā celtniecība tuvojās noslēgumam, es ienācu šīs svētās ēkas balkonā, uzvilkusi ķiveri un aizsargbrilles, gatavojoties sūkt paklāju, kuru mans vīrs palīdzēja izklāt. Tur, kur tagad stāv kancele, atradās traktors, kas vāca gružus, un visapkārt pacēlās biezs putekļu mākonis. Nosēžoties, tas apklāja jauno paklāju. Mans darbs bija sūkt putekļus. Un tā nu es sūcu un sūcu, un sūcu. Pēc trim dienām mans mazais putekļu sūcējs izdega!

Dienu pirms šajā skaistajā ēkā tika noturēta pirmā Vispārējā konference, man piezvanīja mans vīrs. Viņš taisījās izklāt pēdējo paklāja daļu šeit, zem šīs vēsturiskās kanceles.

Viņš jautāja: „Kuru Svēto Rakstu pantu man uzrakstīt paklāja aizmugurē?”

Un es atbildēju: „Mosijas 18:9: „[Stāviet] kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās.””

Es redzu, ka tieši to šajā izaicinājumu pilnajā pasaulē dara jaunās sievietes un visas šīs Baznīcas sievietes. Viņām ir pozitīva ietekme. Viņas ir tikumīgas, priekšzīmīgas, inteliģentas un čaklas. Viņas maina pasauli, jo viņas ir atšķirīgas. Viņas labi dara savu darbu.

Pirms vairākiem gadiem, sūcot šo paklāju un cenšoties labi darīt savu darbu, es nezināju, ka kādudien stāvēšu uz paklāja, kas atrodas zem šīs kanceles.

Šodien es stāvu šeit kā Dieva meita, liecinot, ka Viņš dzīvo. Jēzus ir Kristus. Viņš ir mūsu Pestītājs. Pateicoties Viņa bezgalīgajam Izpirkšanas upurim, es kādudien atgriezīšos, lai dzīvotu kopā ar Viņu, — pārbaudīta, šķīsta un saistīta ar savu mūžīgo ģimeni. Es mūžam slavēšu Viņu par privilēģiju būt par sievieti, sievu un māti. Es liecinu, ka mūs vada Dieva pravietis — prezidents Tomass S. Monsons, un es esmu pateicīga par taisnīgajiem vīriem, kuru priesterības spēks svētī manu dzīvi. Un es mūžam būšu pateicīga par spēcinājumu, ko saņemu caur Glābēja bezgalīgās Izpirkšanas iespēju dodošo spēku, cenšoties „darīt labi savu darbu”. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. Jaunās sievietes personības attīstība (brošūra, 2009. g.), 3. lpp.

  2.  

    2. Mosijas 18:9.

  3.  

    3. Skat. Matthew O. Richardson, „„What E‘er Thou Art, Act Well Thy Part”: John Allan’s Albany Crescent Stone”, Journal of Mormon History, 33. sēj. (2007. g. rudens), 31.–61. lpp.; Francis M. Gibbons, David O. McKay: Apostle to the World, Prophet of God (1986. g.), 45. lpp.

  4.  

    4. Mācība un Derības 82:10.

  5.  

    5. Gordon B. Hinckley, „Standing Strong and Immovable”, Worldwide Leadership Training Meeting, 2004. g. 10. jan., 21. lpp.

  6.  

    6. „Ģimene — Vēstījums pasaulei”, Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 129. lpp.

  7.  

    7. Skat. Moronija 9:9.

  8.  

    8. Skat. Jaunās sievietes personības attīstība, 70. lpp.