Tā Kunga ieceres paātrināšana!

no Septiņdesmitajiem


S. Gifords Nīlsens
Katram no mums ir jāizstrādā un jārealizē sava personīgā spēles taktika, lai ar entuziasmu kalpotu kopā ar pilnlaika misionāriem.

Pirms vairākiem gadiem man bija jārunā ar kādu mūsu staba bīskapa sievu, un es viņai piezvanīju uz mājām. Klausuli pacēla mazais dēliņš. Es teicu: „Hallo, vai tava mamma būtu?”

Viņa atbilde skanēja: „Jā, viņa ir mājās. Es viņu pasaukšu. Kas zvana?”

Es atbildēju: „Pasaki, ka zvana prezidents Nīlsens.”

Iestājās neliela pauze, un pēc tam es dzirdēju viņu aizrautīgā balsī saucam: „Hei, mammu, tev zvana prezidents Hinklijs!”

Grūti iedomāties, ko viņa tobrīd domāja. Viņa droši vien nekad nebija tik ilgi nākusi pie telefona. Man iešāvās prātā doma: „Varbūt izjokot?” Es to nedarīju, taču mēs tik un tā gardi pasmējāmies. Ja tā padomā, viņa droši vien bija ļoti vīlusies, ka tas esmu tikai es, kas zvana.

Ko jūs darītu, ja jums tik tiešām piezvanītu un jūs uzrunātu Tā Kunga pravietis? Viņš to ir izdarījis! Šorīt prezidents Tomass S. Monsons no jauna aicināja mūs visus veikt ļoti svarīgu darbu. Viņš teica: „Ir pienācis laiks, lai baznīcas locekļi un misionāri apvienotos kopīgam darbam Tā Kunga vīna dārzā, lai vestu pie Viņa dvēseles.” („Faith in the Work of Salvation”, [pasaules mēroga vadītāju mācību pārraide, 2013. g. 23. jūn.]; lds.org/broadcasts.)

Vai mēs esam paklausījuši?

Stabi, apgabali un misijas visā pasaulē ir sasniegušas jaunu enerģijas līmeni, īstenojot to, ko 1832. gadā Džozefam Smitam paziņoja Glābējs: „Lūk, Es pasteidzināšu Savu darbu savā laikā.” (M&D 88:73.)

Brāļi un māsas, tas laiks ir pienācis! Es to jūtu, un es esmu pārliecināts, ka arī jūs to jūtat.

Es allaž esmu vēlējies parādīt savu aizrautību un ticību Jēzum Kristum, izpaužot to darbībā. Kad spēlēju futbolu, es domāju par dzīvi spēles taktiku kategorijās. Uzsākot spēli, mēs nešaubījāmies, ka, ja vien mūsu komanda ir izplānojusi pareizo taktiku, mēs gūsim panākumus. Taču nesen es runāju par mūsu spēles taktiku ar BYU leģendāro treneri Lavella Edvardsu, un viņš teica: „Man bija vienalga, ko jūs grasāties darīt, galvenais, lai mēs gūtu punktus!” Kā viens no viņa saspēles vadītājiem, es domāju, ka viss ir daudz sarežģītāk, taču, iespējams, tieši viņa vienkāršā filozofija panāca to, ka viņa vārdā tika nosaukts stadions.

Tā kā mēs visi esam Tā Kunga komandā — vai katrs no mums ir izstrādājis savu personīgo uzvaras taktiku? Vai mēs esam gatavi spēlēt? Ja mēs, kā baznīcas locekļi, tik tiešām mīlam savu ģimeni, draugus un kolēģus, vai tad mēs nevēlēsimies dalīties ar viņiem savā liecībā par atjaunoto evaņģēliju?

Jauno misijas prezidentu seminārā, kas notika šī gada jūnijā, pēdējos norādījumus pirms kalpošanas uzsākšanas uzklausīja rekordliels cilvēku skaits — 173 jaunu prezidentu un viņu sievu. Šo īpašo grupu uzrunāja visi piecpadsmit Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi.

Elders L. Toms Perijs sacīja noslēdzošos vārdus: „Šis ir pats ievērojamākais laikmets baznīcas vēsturē. Tas pēc sava nozīmīguma līdzinās dižākajiem notikumiem baznīcas vēsturē, piemēram, Pirmajai vīzijai, Mormona Grāmatas dāvanai, evaņģēlija Atjaunošanai — visam tam, kas licis pamatu, lai mēs varētu iet uz priekšu un mācīt cilvēkus sava Debesu Tēva valstībā.” („Concluding Remarks” [uzruna jauno misijas prezidentu seminārā, 2013. g. 26. jūn.], 1. lpp., Baznīcas Vēstures bibliotēka Soltleiksitijā).

Mums vairāk nekā jebkad agrāk jāiesaistās, lai sasniegtu tādu aizrautības līmeni kā mūsu vadītājiem un tik ciešu apņēmību kā mūsu pilnlaika misionāriem. Bez mūsu palīdzības šis darbs nevirzīsies uz priekšu tā, kā Tas Kungs to paredzējis! Prezidents Henrijs B. Airings ir teicis: „Lai, cik veci mēs būtu, lai kādas būtu mūsu spējas, aicinājums vai dzīves vieta, mēs visi kā viens esam aicināti palīdzēt Viņa darbā — ievākt dvēseļu ražu.” („We Are One”, Ensign vai Liahona, 2013. g. maijs, 62. lpp.)

Ļaujiet man dalīties dažos aspektos no spēles taktikas, ko esmu sajutis iedvesmu ieviest, lūdzot, pārlasot Sludini Manu evaņģēliju 13. nodaļu un domājot par savu līdzšinējo pieredzi. Es aicinu jūs apsvērt šos trīs aspektus, domājot par savu personīgo taktiku.

Pirmkārt — lūdziet ar konkrētu mērķi katru dienu tuvināt kādu cilvēku Glābējam un Viņa evaņģēlijam. Jūs to varēsiet, ja vien raudzīsieties uz visiem cilvēkiem kā uz Dieva dēliem un meitām, kuri palīdz cits citam atgriezties mājup. Padomājiet par jauniem draugiem, kurus šādi iegūsiet.

Otrkārt — katru dienu lūdziet par misionāriem, kuri kalpo jūsu teritorijā, un par viņu klausītājiem, saucot viņus vārdā. Jūs to varēsiet vienīgi tad, ja sasveicināsieties ar viņiem, paskatīties uz misionāru vārda plāksnītēm, uzrunāsiet viņus vārdā un apjautāsieties, kādus cilvēkus viņi šobrīd māca. Elders Rasels M. Nelsons gudri piebilst: „Ja jūs nezināt, kā cilvēku sauc un kā viņš izskatās, Tas Kungs nevar jums palīdzēt iepazīt viņa sirdi.”

Es apmeklēju kādas brīnišķīgas māsas kristības, kur viņa dalījās savā liecībā. Es uz visiem laikiem atcerēšos viņas teikto: „Par mani nekad nav lūdzis tik daudz cilvēku, un es nekad neesmu sajutusi tik lielu mīlestību. Es zinu, ka šis darbs ir patiess!”

Treškārt — uzaiciniet kādu draugu uz pasākumu savās mājās vai ārpus tām. Lai kurp jūs dotos un lai ko jūs darītu, padomājiet, kuram vēl varētu patikt šī nodarbe, un ieklausieties Gara pamudinājumos.

Manu personīgo evaņģēlija studiju laikā Glābējs man ir devis kādu vienkāršu mācību, kuru, manuprāt, brīnišķīgi var attiecināt uz darba „paātrināšanu”. Kad, runājot par kādu tēmu, jūtu emocionālu pacēlumu, tas atspoguļojas rakstībā, un attiecīgais teikums bieži vien noslēdzas ar izsaukuma zīmi, ko pēc definīcijas lieto, „paužot spēcīgas jūtas vai norādot uz ko īpaši būtisku”. (Merriam-Webster’s Collegiate Dictionary, 11. izd. [2003. g.], „exclamation point”.)

Es jutos ieintriģēts, jo, lasot pantus par „sapulcināšanu”, sāku pamanīt rakstvietas, kuras noslēdzas ar šo pieturzīmi, piemēram, Almas izjusto lūgumu: „Ak kaut es būtu eņģelis un mana sirds vēlme būtu, lai es varētu iet un skandināt ar Dieva bazūni, ar balsi, kas satricinātu zemi, un katru cilvēku piesaukt grēku nožēlošanai!” (Almas 29:1.)

Spriežot pēc nelielas izpētes, pastāv pavisam 65 rakstvietas, kur spēcīgi izpaužas misionāru emocijas, tostarp arī šīs:

„Un cik liels ir Viņa prieks par dvēseli, kas nožēlo grēkus! …

Un ja būs tā, ka jūs strādāsit visas savas dienas, piesaucot grēku nožēlošanai šos ļaudis, un atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu Mana Tēva valstībā!

Un tagad, ja jūsu prieks būs liels ar vienu dvēseli, ko jūs būsit atveduši pie Manis Mana Tēva valstībā, cik liels būs jūsu prieks, ja jūs atvedīsit daudzas dvēseles pie Manis!” (M&D 18:13, 15–16.)

Šo unikālo pantu izzināšanai bija svarīga loma, veicot pirmo uzdevumu kā reģiona Septiņdesmitajam. Es biju nedaudz satraukts, pavadot apustuli elderu Kventinu L. Kuku uz staba konferenci. Tonedēļ, atnākot uz pirmo sanāksmi un ieejot staba prezidenta kabinetā, es pamanīju, ka uz kumodes, kas atradās aiz prezidenta galda, stāv novalkāts, bronzā izliets apavu pāris, kam pievienots pants, kurš noslēdzas ar izsaukuma zīmi. Izlasot to, es sajutu, ka Tas Kungs zina par manām studijām, ir atbildējis uz manām lūgšanām un saprot, kas tieši nepieciešams, lai mierinātu manu satraukto sirdi.

Es palūdzu staba prezidentam, lai viņš pastāsta par šo apavu pāri.

Viņš teica:

„Šie ir kāda jaunpievērsta baznīcas locekļa apavi, kurš par spīti saspīlētām ģimenes attiecībām bija apņēmies veiksmīgi kalpot misijā, ko arī paveica, kalpojot Gvatemalā. Kad viņš atgriezās, es tikos ar viņu, lai ar godu atbrīvotu no misionāra aicinājuma, un pamanīju viņa novalkātos apavus. Šis jaunietis bija atdevis Tam Kungam visu, nesaņemot tikpat kā nekādu vai pat nekādu atbalstu no savas ģimenes.

Viņš pamanīja, ka esmu piekalis skatienu viņa apaviem, un pajautāja: „Prezident, vai kas noticis?”

Es atbildēju: „Nē elder, viss kārtībā! Vai tu vari man atdot šīs kurpes?””

Staba prezidents turpināja: „Es jutu neizmērojamu cieņu un mīlestību pret šo atgriezušos misionāru! Es vēlējos iemūžināt šo pieredzi, tādēļ iebronzēju viņa kurpes. Ienākot kabinetā, tās atgādina man par pūlēm, kuras būtu jāpieliek mums visiem, neatkarīgi no apstākļiem. Šis pants ir no Jesajas grāmatas: „Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu, kas saka Ciānai: tavs Dievs ir ķēniņš!” (Jesajas 52:7.)”

Mani dārgie brāļi un māsas, iespējams, ka labā bīskapa sieva brīnījās, kādēļ viņai zvana pravietis. Es liecinu, ka viņai un mums vairs nevajag par to brīnīties — IZSAUKUMA ZĪME!

Es zinu, ka katram no mums ir jāizstrādā un jārealizē sava personīgā spēles taktika, lai ar entuziasmu kalpotu kopā ar pilnlaika misionāriem — IZSAUKUMA ZĪME!

Es pievienojos pravieša Džozefa Smita liecībai: „Un tagad, pēc daudzām liecībām, kas ir dotas par Viņu, šī ir liecība, pēdējā no visām, ko mēs dodam par Viņu, — ka Viņš dzīvo!” (M&D 76:22.) Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.