Paverieties augšup!

Elders Adrians Očoa

no Septiņdesmitajiem


Adrian Ochoa
Ir pienācis laiks vērsties pie patiesības avota un parūpēties par to, lai mūsu liecības būtu stipras.

Kad man bija astoņi gadi, mēs ar diviem brālēniem tikām sūtīti uz pilsētu pēc pārtikas nākamajām piecpadsmit dienām. Tagad, atsaucot to atmiņā, esmu pārsteigts, cik ļoti mana vecmamma, tante un onkulis mums uzticējās. No rīta, kad mūsu mazā trīs zirgu karavāna devās ceļā, debesis bija gaišas un skaidras.

Prērijas vidū mums radās lieliska doma nokāpt no zirgiem un paspēlēties ar marmora bumbiņām. Mēs tā arī darījām, un uz ilgu laiku. Mēs bijām tik ļoti aizrāvušies ar spēli, ka nemanījām „laika zīmes” virs mūsu galvām, kur savilkās tumši negaisa mākoņi. Kad aptvērām notiekošo, mums pat vairs nebija laika uzkāpt zirgos. Pār mums gāzās tik spēcīgs lietus un krusa tik nikni kapāja mūsu galvas, ka viss, ko varējām izdomāt, bija noseglot zirgus un paslēpties zem seglu segām.

Palikuši bez zirgiem, slapji un nosaluši, mēs turpinājām savu ceļojumu, cenšoties iet, cik ātri vien spējām. Pietuvojušies galamērķim, mēs ieraudzījām, ka lielā iela, kas ved uz pilsētu, ir applūdusi un gluži kā upe plūst uz mūsu pusi. Tagad mūsu vienīgā iespēja bija pamest seglu segas un uzrāpties dzeloņdrāšu žogā, kas ieskāva pilsētu. Bija jau vēla nakts, kad noguruši, nomocījušies un izmirkuši, mēs lūdzām patvērumu pirmajā mājā, kuru ieraudzījām, ienākot pilsētā. Jaunā, jaukā ģimene mūs nožāvēja, pabaroja ar garšīgiem pupiņu burrito un izguldīja atsevišķā istabā. Drīz vien mēs atklājām, ka istabai ir līdzena klona grīda, tāpēc mums radās vēl viena lieliska doma. Mēs uzzīmējām uz grīdas apli un turpinājām iesākto spēli ar marmora bumbiņām, kamēr pārgurumā iemigām turpat uz grīdas.

Kā jau bērni, mēs domājām tikai par sevi. Mēs nemaz neiedomājāmies par saviem mīļajiem mājiniekiem, kuri mūs izmisīgi meklēja. Ja mēs būtu par to padomājuši, mēs nekad nebūtu aizkavējušies ar tik bezjēdzīgu spēli. Un, ja mēs būtu bijuši gudrāki, mēs būtu pavērušies debesīs, pamanījuši tumšos mākoņus un paātrinājuši ceļu, lai apsteigtu negaisu. Tagad, ieguvis nedaudz vairāk pieredzes, es sev vienmēr atgādinu: „Neaizmirsti pavērties augšup!”

Šī pieredze ar maniem brālēniem iemācīja man pievērst uzmanību mūsu laika zīmēm. Mēs dzīvojam vētrainās un bīstamās dienās, kuras Pāvils aprakstīja šādiem vārdiem: „Cilvēki būs patmīlīgi, … nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, cietsirdīgi, … apmelotāji, nesavaldīgi, … mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu.” (2. Timotejam 3:2–4.)

Runājot par šiem laikiem, elders Dalins H. Oukss ir teicis: „Mums ir jāsagatavojas gan laicīgi, gan garīgi. … Un sagatavošanās, kas visticamāk tiks atstāta novārtā, ir visneuzskatāmākā un grūtākā — garīgā sagatavošanās.” („Preparation for the Second Coming”, Ensign vai Liahona,, 2004. g. maijs, 9. lpp.) Citiem vārdiem, neaizmirstiet pavērties augšup.

Ņemot vērā steidzamo nepieciešamību pēc garīgās sagatavošanās šajos bīstamajos laikos, es vēlos jūs brīdināt par kādu spēcīgu laika zīmi. Pateicoties savai profesijai, man ir nācies būt lietas kursā par dažādām tehnoloģijām, tāpēc es apzinos to nozīmi, it īpaši savstarpējā saziņā. Mums tagad ir pieejams ļoti daudz cilvēku radītas informācijas. Taču internets ir pārpilns arī ar izvirtību un maldiem. Tehnoloģija ir vairojusi mūsu vārda brīvību, bet tā ir arī devusi nekvalificētiem emuāru rakstītājiem nepamatotu ticamību, pamatojoties uz emuāra lasītāju skaitu. Tādēļ mums tieši tagad, vairāk nekā jebkad agrāk, jāatceras šis mūžīgais princips: „No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja 7:20.)

Es jo īpaši brīdinu, lai jūs neskatītos neķītrus attēlus un nepievērstu uzmanību Kristus un pravieša Džozefa Smita viltus apsūdzētājiem. Abām šīm lietām ir vienas un tās pašas sekas: Svētā Gara un Tā aizsardzības un atbalsta zaudēšana. Tā rezultātā tiek piekopta netikumība un cilvēks jūtas nelaimīgs.

Mani dārgie brāļi un māsas, ja jūs jebkad saskaraties ar kaut ko tādu, kas jums liek apšaubīt savu liecību par evaņģēliju, es jūs lūdzu pavērties augšup. Vērsieties pie visas gudrības un patiesības avota. Stipriniet savu ticību un liecību ar Dieva vārdu. Šajā pasaulē mīt cilvēki, kas centīsies vājināt jūsu ticību, sajaucot melus ar puspatiesībām. Tāpēc ir tik svarīgi, lai jūs visu laiku būtu Svētā Gara cienīgi. Svētā Gara pārniecība nav vienīgi tīkama ērtība — tā ir nepieciešama jūsu garīgajai izdzīvošanai. Ja jūs aizmirsīsiet paglabāt savā sirdī Kristus vārdus un uzmanīgi ieklausīties Svētā Gara pamudinājumos, jūs tiksiet pievilti (skat. Džozefs Smits — Mateja evaņģēlijs 1:37).

Gan Jēzu Kristu, kurš bija pilnīgs, gan Džozefu Smitu, kurš pats atzina, ka nav pilnīgs, nogalināja nepatiesi apmelotāji, kuri nevēlējās pieņemt viņu liecības. Kā mēs varam zināt, ka viņu liecība ir patiesa — ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un Džozefs Smits patiesi ir pravietis?

„No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Vai slikts koks var nest labus augļus? Es pats personīgi zinu, ka mans Pestītājs ir piedevis manus grēkus un atbrīvojis mani no mana personīgā jūga, dāvājot man laimi, par kuru es pat nenojautu. Un es pats personīgi zinu, ka Džozefs Smits bija pravietis, jo esmu licis lietā vienkāršo Mormona Grāmatas apsolījumu: „Vaicājiet Dievam, Mūžīgajam Tēvam, Kristus Vārdā.” (Moronija 10:4.) Vienkāršākiem vārdiem sakot, paverieties augšup.

Daži saka, ka ir vajadzīgi fiziski pierādījumi, lai varētu ticēt Jēzus Kristus augšāmcelšanās faktam vai Viņa atjaunotā evaņģēlija patiesumam. Es vēršos pie viņiem, citējot to, ko Alma teica Korihoram, kurš centās pārliecināt citus neticēt: „Tev ir bijis zīmju pietiekami; vai tu kārdināsi savu Dievu? Vai tu teiksi: Parādi man zīmi, kad tev ir visu svēto praviešu liecības? Raksti ir izklāstīti tavā priekšā.” (Almas 30:44.)

Jūs un es, mēs esam dzīvi pierādījumi Glābēja pestīšanas spēkam. Mēs esam dzīvs pierādījums Džozefa Smita kalpošanai un to agrīno svēto uzticībai, kuri saglabāja savas liecības spēku. Jēzus Kristus baznīca tagad ir izplatījusies visā pasaulē un aug tik ātri, kā nekad agrāk, jo, tāpat kā Kristus laikā, tai pievienojas pazemīgi cilvēki, kuriem nav nepieciešams redzēt un pieskarties, lai ticētu.

Neviens nezina, kad Tas Kungs atgriezīsies. Taču mēs dzīvojam bīstamos laikos. Ir pienācis laiks vērsties pie patiesības avota un parūpēties par to, lai mūsu liecības būtu stipras.

Atgriežoties pie manas pieredzes, mēs ar brālēniem piecēlāmies no rīta, kad skaidrajās debesīs spoži spīdēja saule. Pie durvīm klauvēja kāds vīrietis, kurš meklēja trīs pazudušus zēnus. Viņš uzsēdināja mūs zirgos, un mēs uzsākām mājupceļu pa to pašu prēriju. Es nekad neaizmirsīšu to, ko redzējām atceļā uz mājām: visapkārt bija daudz cilvēku, kuri bija mūs meklējuši visu nakti, viņu traktori un kravas mašīnas bija iestigušas dubļos. Viņi bija atraduši sedlus vienviet un zirgus citviet, un, kad viņi redzēja mūs atgriežamies mājās, es varēju sajust viņu atvieglojumu un mīlestību. Atgriežoties pilsētā, mūs sagaidīja daudz cilvēku, bet pa priekšu visiem citiem nāca mūsu mīlošā vecmamma, onkulis un tante. Viņi mūs apskāva un raudāja aiz laimes, ka atraduši savus pazudušos bērnus. Cik gan tas ir lielisks atgādinājums man, ka mūsu mīlošais Debesu Tēvs par mums rūpējas! Viņš ar nepacietību gaida mūsu atgriešanos mājās.

Jā, mums visapkārt ir zīmes, kas liecina par negaisa tuvošanos. Pavērsimies augšup un sagatavosimies! Stipra liecība mūs pasargās. Lolosim un stiprināsim savas liecības katru dienu!

Es zinu, ka mēs varam mūžīgi dzīvot kopā ar savu ģimeni, ka mūsu mīlošais Debesu Tēvs gaida mūs — Savus bērnus — atplestām rokām. Es ziņu, ka Jēzus Kristus, mūsu Glābējs, dzīvo. Arī man, tāpat kā Pēterim, to neatklāja miesa un asinis, bet gan Mans Tēvs, kas ir debesīs (skat. Mateja 16:15–19). Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.