Neturiet citus dievus!

Elders Dalins H. Oukss

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


Dalins H. Oukss
Vai kalpošana citām prioritātēm jeb citiem dieviem mums ir svarīgāka par kalpošanu Dievam, kuru teicamies pielūdzam?

Desmit baušļi ir gan kristīgās ticības, gan jūdaisma pamats. Pirmie divi no šiem baušļiem, kurus Dievs deva Israēla tautai caur pravieti Mozu, nosaka, ko mēs pielūdzam un kādas ir mūsu prioritātes. Dodot pirmo bausli, Dievs pavēlēja: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2. Mozus 20:3.) Pēc daudziem gadsimtiem, kad Jēzum vaicāja: „Kurš ir augstākais bauslis bauslībā?”, Viņš atbildēja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” (Mateja 22:36–37.)

Otrais no desmit baušļiem paskaidro, ko nozīmē norādījums neturēt citus dievus, un nosaka, kādai būtu jābūt augstākajai prioritātei mūsu kā Viņa bērnu dzīvē: „Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu” debesu vai zemes lietām (2. Mozus 20:4). Šajā bauslī teikts arī: „Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem.” (2. Mozus 20:5.) Šis bauslis ne vien aizliedz pielūgt laicīgus elkus, bet arī nosaka, kādai jābūt mūsu prioritātei it visos laikos. Jehova paskaidro: „Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu [greizsirdīgs] Dievs, kas … dara žēlastību … tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus.” (2. Mozus 20:5–6.) Vārda greizsirdīgs nozīme atklāj teiktā pamatbūtību. Senebreju valodā ar šo vārdu tiek raksturots kāds, „kurš ir smalkjūtīgs un kuram piemīt dziļas jūtas”. Mēs aizskaram Dievu, „kalpojot” citiem dieviem jeb izvirzot citas — augstākas — prioritātes.1

I.

Kādām „citām prioritātēm” cilvēki — pat reliģiozi cilvēki — „kalpo” mūsdienās? Padomājiet par šīm dažām mūsdienu pasaulē izplatītajām jomām, piemēram:

  1. Vietējā kultūra un ģimenes tradīcijas
  2. Politkorektums
  3. Karjeras veidošana
  4. Materiālie labumi
  5. Atpūta un izklaide
  6. Vara, sabiedriskais stāvoklis un prestižs

Gadījumā, ja uz mums neattiecas neviens no šeit minētajiem piemēriem, mēs noteikti varam atrast ko citu. Svarīgi ir ne tik daudz atsevišķi piemēri, cik pats princips. Runa nav par to, vai mums ir kādas citas prioritātes. Tas, ko otrais bauslis mums jautā, ir: „Kāda ir mūsu augstākā prioritāte?” Vai kalpošana citām prioritātēm jeb citiem dieviem mums ir svarīgāka par kalpošanu Dievam, kuru teicamies pielūdzam? Vai mēs neesam aizmirsuši sekot Glābējam, kurš mācīja, ka, ja mēs mīlam Viņu, tad turēsim Viņa baušļus? (Jāņa 14:15.) Ja tā, tad mūsdienās tik izplatītā garīgā apātija un nesavaldītās iegribas ir pilnībā sagrozījušas mūsu prioritātes.

II.

Pēdējo dienu svētie uzskata, ka Dieva baušļi balstās un ir nesaraujami saistīti ar Dieva ieceri Saviem bērniem — diženo pestīšanas ieceri. Šī iecere, ko dažkārt dēvē arī par „diženo laimes ieceri” (Almas 42:8), atklāj mūsu kā Dieva bērnu izcelsmi un sūtību: no kurienes mēs nākam, kālab esam šeit un kurp dodamies. Pestīšanas iecere atklāj radīšanas nolūku un izskaidro laicīgās dzīves pamatlikumus, tostarp Dieva baušļus, vajadzību pēc Glābēja, kā arī laicīgās un mūžīgās ģimenes izšķirošo lomu. Ja mēs — pēdējo dienu svētie —, kuriem dotas šīs zināšanas, izvirzot savas prioritātes, nebalstāmies uz šo ieceri, mums draud kalpošana citiem dieviem.

Pateicoties zināšanām par Dieva ieceri Saviem bērniem, pēdējo dienu svētie ir guvuši unikālu skatījumu uz laulību un ģimenes dzīvi. Mūs nemaldīgi pazīst kā uz ģimeni centrētu baznīcu. Mūsu teoloģiskās mācības aizsākas ar Debesu Vecākiem, un mūsu augstākie centieni saistās ar mūžīgās paaugstināšanas pilnību. Mēs zinām, ka tā ir iegūstama tikai kopā ar savu ģimeni. Mēs zinām, ka Dieva ieceres īstenošanai nepieciešama vīrieša un sievietes laulība. Tikai šāda laulība nodrošina atbilstošus apstākļus laicīgās dzīvības radīšanai un palīdz sagatavot ģimenes locekļus mūžīgajai dzīvei. Mēs uzskatām, ka laulība, bērnu radīšana un audzināšana ir daļa no Dieva ieceres un ir svēts pienākums tiem, kam dota iespēja to darīt. Mēs ticam, ka vislielākie dārgumi uz šīs zemes un debesīs ir mūsu bērni un mūsu pēcnācēji.

III.

Ņemot vērā šo izpratni par ģimenes potenciālu un nozīmi mūžībā, mūs apbēdina krasā dzimstības un laulību skaita lejupslīde daudzās Rietumvalstīs, kur izsenis valda kristīgā un jūdaisma kultūra. Oficiāli avoti vēsta, ka:

  1. Amerikas Savienotajās Valstīs pašlaik ir zemākais dzimstības līmenis visā to pastāvēšanas vēsturē2 un daudzās Eiropas Savienības nācijās, kā arī citās attīstības valstīs dzimstības līmenis ir tik zems, ka nespēj atjaunot populācijas skaitu.3 Tas apdraud gan atsevišķu kultūru, gan veselu nāciju pastāvēšanu.
  2. Amerikā 18 līdz 29 gadus vecu jauniešu vidū precētu pāru skaits ir krities no 59 procentiem 1960. gadā līdz 20 procentiem 2010. gadā.4 Vidējais vecums, kad cilvēki pirmoreiz dodas laulībā, šobrīd ir augstākais Amerikas vēsturē — 26 gadi sievietēm un gandrīz 29 gadi vīriešiem.5
  3. Daudzās valstīs un kultūrās (1) tradicionāla ģimene, kura sastāv no precētiem vecākiem — mātes un tēva — un bērniem, kļūst par izņēmumu, nevis likumsakarību, (2) arvien vairāk jaunu sieviešu tā vietā, lai dotos laulībā un laistu pasaulē bērnus, izvēlas veidot karjeru, un (3) sabiedrībā mazinās izpratne par tēva lomu un vajadzību pēc tēva kā tāda.

Lai gan šīs tendences šķiet visai satraucošas, mēs apzināmies, ka Dieva iecere ir domāta visiem Viņa bērniem un ka Dievs mīl visus Savus bērnus visā pasaulē.6 Mormona Grāmatas 1. nodaļā ir pasludināts, ka Dieva „vara, un labestība, un žēlastība ir pār visiem zemes iedzīvotājiem” (1. Nefija 1:14). Kādā turpmākā nodaļā rakstīts, ka „Viņš ir devis [Savu glābšanu] par brīvu visiem cilvēkiem” un ka „visiem cilvēkiem ir vienādas priekšrocības un nevienam netiek liegts” (2. Nefija 26:27–28). Tādējādi Svētie Raksti māca, ka arī mums ir pienākums būt līdzjūtīgiem un žēlsirdīgiem jeb mīlošiem pret visiem cilvēkiem (1. tesaloniķiešiem 3:12; 1. Jāņa 3:17; M&D 121:45).

IV.

Mēs cienām katra cilvēka reliģiskos uzskatus — pat tos uzskatus, kurus pauž arvien pieaugošais cilvēku skaits, kas ir paziņojuši, ka netic Dievam. Mēs zinām, ka, īstenojot Dieva doto izvēles spēku, daudzi paudīs uzskatus, kas atšķiras no mūsējiem. Taču mēs ceram, ka citi izrādīs tādu pašu cieņu pret mūsu reliģiskajiem uzskatiem, saprotot, ka tie liek mums veikt citādu izvēli un rīkoties citādi, nekā to dara viņi. Piemēram, mēs ticam, ka Dievs Savas pestīšanas ieceres ietvaros ir iedibinājis mūžīgu standartu, nosakot, ka seksuālās attiecības drīkst pastāvēt tikai starp vīrieti un sievieti, kuri ir precējušies.

Spēja radīt laicīgo dzīvību ir pats dievišķākais spēks, kuru Dievs dāvājis Saviem bērniem. Tā izmantošana tika noteikta jau ar pašu pirmo bausli, ko Dievs deva Ādamam un Ievai (skat. 1. Mozus 1:28), un pēc tam tika doti vēl citi svarīgi baušļi, kas aizliedz tā ļaunprātīgu izmantošanu (skat. 2. Mozus 20:14; 1. tesaloniķiešiem 4:3). To, kādēļ mēs tik ļoti uzsveram Šķīstības likuma nozīmi, var izskaidrot ar mūsu sapratni, ka radīšanas spējas mums piešķirtas nolūkā īstenot Dieva ieceri. Jebkāda šo radīšanas spēju izmantošana ārpus vīrieša un sievietes laulības ietvariem ir vairāk vai mazāk grēcīga un nonāk pretstatā ar Dieva ieceri Viņa bērnu paaugstināšanai.

Nozīme, kuru mēs piešķiram Šķīstības likuma ievērošanai, izskaidro, kālab mēs tik uzticīgi turamies pie laulības modeļa, kas tika aizsākts ar Ādamu un Ievu un ir ticis saglabāts cauri laiku laikiem kā Dieva noteikts modelis reproduktīvo attiecību veidošanai starp Viņa dēliem un meitām un Viņa bērnu audzināšanai. Par laimi, runājot par laulības būtību un nozīmi, daudzi cilvēki no citām konfesijām un organizācijām ir ar mums vienisprātis. Daži pievienojas mums, pamatojoties uz reliģisko doktrīnu, citi — balstoties uz saviem uzskatiem par to, kas ir labākais mūsu sabiedrībai.

Ņemot vērā mūsu zināšanas par Dieva ieceri Saviem bērniem7, ir pilnīgi saprotams, kālab mūs tik ļoti satrauc tas, ka arvien vairāk un vairāk bērnu dzimst ārlaulībā (šobrīd 41 procents no visiem jaundzimušajiem Amerikas Savienotajās Valstīs8) un ka pēdējo piecdesmit gadu laikā tik dramatiski pieaudzis neprecētu pāru skaits, kuri uzsākuši kopdzīvi. Pirms piecām desmitgadēm tikai pavisam neliels procents pāru uzsāka kopdzīvi pirms laulībām. Tagad kopdzīvi pirms laulībām uzsāk jau 60 procenti pāru.9 Un sabiedrībai tas šķiet arvien pieņemamāk, it īpaši pusaudžu vidū. Nesenie pētījumi rāda, ka 50 procentu pusaudžu uzskata, ka bērnu laišana pasaulē ārlaulībā ir uzskatāma par „noderīgu dzīvesveidu”.10

V.

Šobrīd tiek īstenots liels politiskais un sociālais spiediens, kas pieprasa izmaiņas pastāvošajā likumdošanā un politikā, prasot iedibināt jaunas tradīcijas, kuras ir pretrunā ar Dieva dekrētu par seksuālo tikumību, kā arī pretrunā ar laulības un reprodukcijas būtību un mūžīgo nolūku. Šī spiediena rezultātā vairākos štatos un valstīs jau ir atļautas viendzimuma laulības. Tagad tiek spiests arī uz to, lai novienādotu dzimumus jeb homogenizētu visas tās atšķirības vīriešu un sieviešu starpā, kurām ir izšķiroša nozīme Dieva diženās laimes ieceres īstenošanā.

Mūsu sapratne par Dieva ieceri un Viņa doktrīnu atklāj mums mūžīgo perspektīvu, kas liedz samierināties ar šādu rīcību, attaisnojoties ar likumiem, kuri to pieļauj. Un, pretēji citām organizācijām, kuras var izmainīt savu politiku un pat savu doktrīnu, mūsu īstenoto politiku nosaka patiesības, kuras Dievs ir noteicis par nemainīgām.

Mūsu 12. Ticības apliecinājums vēsta — mēs ticam tam, ka mums ir jāpakļaujas valsts varai, „paklausot, godājot un atbalstot likumu”. Taču cilvēku pieņemtie likumi nevar padarīt par tikumīgu to, ko Dievs pasludinājis par amorālu. Uzticība mūsu augstākajai prioritātei — mīlēt Dievu un kalpot Viņam — prasa, lai savu uzvedības standartu noteikšanā mēs vērstos pie Viņa likuma. Piemēram, mēs turpinām ievērot dievišķo pavēli nepārkāpt laulību un nepiekopt netikumīgu dzīvesveidu, pat ja tas vairs netiek uzskatīts par prettiesisku pēc to štatu un valstu likumiem, kur mēs dzīvojam. Tāpat likumi, kas legalizē tā dēvēto „viendzimuma laulību”, nemaina Dieva likumu par laulību un Viņa baušļus, un mūsu standartus saistībā ar tiem. Mēs esam noslēguši derību — mīlēt Dievu un ievērot Viņa baušļus, atsakoties kalpot citiem dieviem un citām prioritātēm — pat tām, kuras mūslaikos un apkārtējā sabiedrībā kļūst arvien populārākas.

Tālab mēs varam tikt pārprasti vai apsūdzēti neiecietībā, mēs varam tikt diskriminēti vai ciest no uzbrukumiem mūsu reliģijas brīvībai. Ja tā gadās, es uzskatu, ka mums vajadzētu paturēt prātā savu augstāko prioritāti — kalpot Dievam — un, līdzīgi saviem pionieru priekšgājējiem, turpināt stumt uz priekšu savus personīgos rokas ratiņus ar to pašu gara spēku, ko izrādīja viņi.

Ar to saistās kāda no prezidenta Tomasa S. Monsona mācībām. Konferencē pirms 27 gadiem viņš skaidri paziņoja: „Saņemsim drosmi stāties pretī sabiedrībā valdošajiem uzskatiem un droši pastāvēsim par saviem principiem! Drosme, nevis kompromiss izpelnās Dieva apstiprinošo smaidu. Drosme — tas ir iedzīvināts un saistošs tikums, ja to uzlūko ne tikai kā gatavību vīrišķīgi doties nāvē, bet kā apņēmību pienācīgi dzīvot. Tas, kurš baidās rīkoties tā, kā viņam šķiet pareizi, jo citi to neatzīs vai izsmies, izrāda morālu gļēvulību. Atcerieties, ka ikviens no kaut kā baidās, bet drosme piemīt vienīgi tiem, kas ar cieņu stājas pretim savām bailēm.”11

Es lūdzu par to, kaut mēs nepieļautu, ka laicīgo grūtību rezultātā mums aizmirstas diženie baušļi un prioritātes, kuras mums atklājis mūsu Radītājs un mūsu Glābējs. Mēs nedrīkstam pieļaut, lai pārliecīga pievēršanās pasaulīgajām lietām un tiekšanās pēc cilvēku goda (skat. M&D 121:35) apturētu mūsu centienus pēc mūsu mūžīgas sūtības īstenošanas. Mēs zinām, kāda ir Dieva iecere Saviem bērniem, mēs esam noslēguši derības to īstenot, un līdz ar to esam uzņēmušies nepārprotamu atbildību. Mēs nedrīkstam novirzīties no savas augstākās vēlmes — iegūt mūžīgo dzīvi.12 Mēs nedrīkstam pazemināt savu augstāko prioritāti — neturēt citus dievus un neizvirzīt augstākas prioritātes par kalpošanu Dievam Tēvam un Viņa Dēlam, mūsu Glābējam Jēzum Kristum.

Lai Dievs palīdz mums mūsu centienos izprast šo prioritāti un iegūt apkārtējo sapratni, kamēr mēs gudri un mīloši cenšamies to īstenot! Es lūdzu par to Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Show References

  1.  

    1. Skat., piemēram, Mācība un Derības 124:84.

  2.  

    2. Skat. Joyce A. Martin un citi, „Births: Final Data for 2011”, National Vital Statistics Reports, 62. sēj., Nr. 1 (2013. g. 28. jūn.), 4. lpp.; Gloria Goodale, „Behind a Looming Baby Bust”, Christian Science Monitor Weekly, 2013. g. 4. feb., 21. un 23. lpp.

  3.  

    3. Skat. Population Reference Bureau, „2012 World Population Data Sheet” ,” www.prb.org/Publications/Datasheets/2012/world-population-data-sheet/data-sheet.aspx.

  4.  

    4. D’Vera Cohn un citi, „Barely Half of U.S. Adults Are Married—a Record Low”, Pew Research Center, Social and Demographic Trends, 2011. g. 14. dec., pieejams http://www.pewsocialtrends.org/2011/12/14/barely-half-of-u-s-adults-are-married-a-record-low/; „Rash Retreat from Marriage”, Christian Science Monitor, 2012. g. 2. un 4. jan., 34. lpp.

  5.  

    5. U.S. Census Bureau, „Estimated Median Age at First Marriage, by Sex: 1890 to the Present”, pieejams www.census.gov/population/socdemo/hh-fam/ms2.xls.

  6.  

    6. Skat. Dallin H. Oaks, „All Men Everywhere”, Ensign vai Liahona, 2006. g. maijs, 77.–80. lpp.

  7.  

    7. Skat. Dallin H. Oaks, „The Great Plan of Happiness”, Ensign, 1993. g. nov., 72.–75. lpp.

  8.  

    8. Skat. Martin, „Births: Final Data for 2011”, 4. lpp.

  9.  

    9. Skat. The State of Our Unions: Marriage in America, 2012 (2012. g.), 76.

  10.  

    10. Skat. The State of Our Unions, 101., 102. lpp.

  11.  

    11. Thomas S. Monson, „Courage Counts”, Ensign, 1986. g. nov., 41.

  12.  

    12. Skat. Dallin H. Oaks, „Desire”, Ensign vai Liahona, 2011. g. maijs, 42.–45. lpp.