Paļaujieties uz To Kungu!

Elders M. Rasels Balards

no Divpadsmit apustuļu kvoruma


M. Rasels Balards
Iesaistieties un dariet visu, ko vien varat, lai dalītos diženajā vēstī par Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanu.

Mēs ar māsu Balardu nesen atgriezāmies no norīkojuma, ko pildījām piecās Eiropas valstīs. Tur mums bija tas gods satikt daudzus no mūsu misionāriem, tostarp, iespējams, arī jūsu dēlus un meitas. Kopš prezidenta Tomasa S. Monsona paziņojuma par to, ka jaunie vīrieši un jaunās sievietes tagad var doties misijā agrāk, man ir bijis tas gods tikties ar vairāk nekā 3000 jaunajiem misionāriem. Viņu sejās staro Kristus gaisma, un viņi dedzīgi vēlas virzīt uz priekšu šo darbu — atrast, mācīt, kristīt un aktivizēt cilvēkus, ceļot un stiprinot Dieva valstību. Tiekoties ar viņiem, pavisam drīz noskaidrojas, ka viņi nevar paveikt šo darbu vieni paši. Šodien es vēlos uzrunāt visus baznīcas locekļus, jo vajadzīgs, lai ikviens no mums steidzami iesaistītos evaņģēlija sludināšanā.

Kā daudzas reizes citēts, pravietis Džozefs Smits paziņoja, ka „pēc visa, kas ir sacīts, mūsu dižākais un svarīgais pienākums ir sludināt evaņģēliju” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits [2010. g.], 328. lpp.).

1974. gadā prezidents Spensers V. Kimbals teica: „Laikam jau svarīgākais iemesls, kādēļ mēs darām misionāru darbu, ir dāvāt pasaulei iespēju uzklausīt un pieņemt evaņģēliju. Svētajos Rakstos ir papilnam pavēļu, apsolījumu, aicinājumu un atalgojumu saistībā ar evaņģēlija mācīšanu. Es ar nodomu lietoju vārdu pavēle, jo šķiet, ka mums nerimstoši tiek doti norādījumi, no kuru pildīšanas mēs nevaram izbēgt ne individuāli, ne kolektīvi.” („When the World Will Be Converted”, Ensign, 1974. g. okt., 4. lpp.)

Tā paša gada jūlijā mēs ar māsu Balardu kopā ar saviem bērniem devāmies prezidēt pār Toronto misiju Kanādā. Man ausīs vēl aizvien skanēja prezidenta Kimbala vārdi, it īpaši, kad viņš teica: „Mani brāļi, es prātoju, vai mēs darām visu, ko varam. Vai mēs nejūtamies pārāk pašapmierināti attiecībā uz saviem centieniem mācīt visu pasauli? Mēs sludinām jau 144 gadus. Vai mēs esam gatavi paātrināt savu soli? Paplašināt savu vīziju?” (Ensign, 1974. g. okt., 5. lpp.)

Viņš lūdza, lai mēs uzņemtu lielāku tempu, kopīgi strādājot un ceļot šo baznīcu un Dieva valstību.

Pagājušajā jūnijā prezidents Tomass S. Monsons vērsās pie baznīcas locekļiem, atbalsojot šo pašu vēstījumu. Prezidents teica: „Ir pienācis laiks, lai baznīcas locekļi un misionāri sanāktu kopā … [un] darbotos Tā Kunga vīna dārzā, lai vestu pie Viņa dvēseles. Viņš ir sagatavojis līdzekļus un neskaitāmus veidus, kā mēs varam dalīties evaņģēlijā, un Viņš palīdzēs mums mūsu pūliņos, ja mēs ar ticību centīsimies izpildīt Viņa darbu.” („Faith in the Work of Salvation” [uzruna no īpašas pārraides, 2013. g. 23. jūn.]; lds.org/broadcasts.)

Būtu labi, brāļi un māsas, ja mēs atsauktu atmiņā to, ko mācījuši pravieši kopš Džozefa Smita laika līdz pat mūsdienām. Viņi ir iedrošinājuši mūs, aicinot vadītājus un baznīcas locekļus dedzīgi iesaistīties, lai nestu evaņģēlija atjaunošanas vēsti visiem mūsu Debesu Tēva bērniem visā pasaulē.

Šopēcpusdien es dalos vēstī, ka Tas Kungs šobrīd pasteidzina Savu darbu. Un mūsdienās to var paveikt vienīgi tad, ja katrs baznīcas loceklis ar mīlestību vēršas pie apkārtējiem, lai dalītos Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija patiesībās. Mums ir jāstrādā kopā ar 80 000 misionāru, kuri pašlaik kalpo. Informācija par šo diženo darbu un stabu un bīskapijas padomju vadītāju uzdevumu skaidrs apraksts ir atrodams mājaslapas LDS.org sadaļā „Hastening the Work of Salvation” (Glābšanas darba pasteidzināšana).

Pateicoties pētījumiem, mēs zinām, ka vairums baznīcas locekļu vēlas, lai evaņģēlija svētības kļūtu par daļu no viņu mīļo cilvēku dzīves un lai tās varētu baudīt pat tie, kurus viņi nekad nav satikuši. Taču mēs zinām arī to, ka daudzi baznīcas locekļi vilcinās veikt misionāru darbu un dalīties evaņģēlijā, un tam pamatā ir divi iemesli.

  1. Pirmais iemesls ir bailes. Daudzi baznīcas locekļi pat nelūdz par iespēju dalīties evaņģēlijā, baidoties, ka sajutīs dievišķus pamudinājumus paveikt ko tādu, uz ko, pēc pašu domām, nebūs spējīgi.
  2. Otrais iemesls ir neizpratne par to, kas tad īsti ir misionāru darbs.

Mēs zinām, ka tad, ja kāds pieceļas, lai uzstātos ar uzrunu dievkalpojumā, sakot: „Šodien es runāšu par misionāru darbu,” un pat, ja elders Balards pieceļas vispārējā konferencē, sakot to pašu, daži auditorijā sanākušie domā: „Ak, nē, atkal jau! Mēs to jau esam dzirdējuši.”

Mēs zinām, ka nevienam netīk justies vainīgam. Iespējams, jums šķiet, ka no jums tiek prasīts, lai jūs attiecībā uz draugiem un kaimiņiem paveiktu kaut ko nereālu. Ļaujiet man ar Tā Kunga palīdzību gaisināt bailes, ko jūs vai kāds no mūsu pilnlaika misionāriem varētu izjust saistībā ar dalīšanos evaņģēlijā.

Pieņemiet lēmumu darīt to, ko no mums prasa Jēzus Kristus. Glābējs ir teicis:

„Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.

Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.

Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni?

Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku?

Ja tad nu jūs … protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mateja 7:7–11.)

Brāļi un māsas, bailes aizstās ticība un pārliecība, ja vien baznīcas locekļi un pilnlaika misionāri metas ceļos lūgšanā un lūdz, lai Tas Kungs svēta viņus ar iespēju veikt misionāru darbu. Tad mums jāizrāda sava ticība un jātiecas pēc iespējām pastāstīt mūsu Debesu Tēva bērniem par Jēzus Kristus evaņģēliju, un šādas iespējas noteikti tiks dotas. Mums nekad netiks prasīts darīt kaut ko piespiedu kārtā vai izlikties. Šo iespēju izmantošana šķitīs pavisam dabiska, mēs to darīsim aiz mīlestības pret saviem brāļiem un māsām. Vienkārši esiet pozitīvi, un jūsu sarunas biedri sajutīs jūsu mīlestību. Viņi nekad neaizmirsīs šīs sajūtas, pat ja tas nebūs īstais brīdis, lai pieņemtu evaņģēliju. Mainoties apstākļiem, viņu domas var mainīties.

Mums nav iespējams piedzīvot neveiksmi, ja darām to labāko, ko spējam, un darbojamies Tā Kunga uzdevumā. Lai gan iznākums būs atkarīgs no tā, kā katrs cilvēks izmantos savu rīcības brīvību, dalīties evaņģēlijā ir mūsu pienākums.

Paļaujieties uz To Kungu! Viņš ir Labais Gans. Viņš pazīst Savas avis; Viņa avis pazīst Viņa balsi, un tagad Labā Gana balss ir jūsu un arī mana balss. Un, ja mēs neiesaistīsimies, tad paiesim garām daudziem, kuri būtu varējuši uzklausīt vēstījumu par Atjaunošanu. Īsumā sakot, tas ir mūsu ticības un rīcības jautājums. Princips ir diezgan vienkāršs — lūdziet savās personīgajās un ģimenes lūgšanās pēc iespējām veikt misionāra darbu. Mācībā un Derībās Tas Kungs ir teicis, ka daudzi cilvēki ir atturēti no patiesības „tāpēc, ka viņi nezina, kur to atrast” (M&D 123:12).

Jums nav jābūt īpaši sabiedriskiem, daiļrunīgiem vai pārliecinošiem skolotājiem. Ja vien jūsos mājo nezūdoša mīlestība un cerība, Tas Kungs ir apsolījis: „Paceliet savas balsis uz šiem ļaudīm; [un] sakiet tās domas, ko Es likšu jūsu sirdīs, un jūs netiksit apkaunoti cilvēku priekšā;

[Un] tas jums tiks dots … tanī pašā mirklī, kas jums jārunā.” (M&D 100:5–6.)

Sludini Manu evaņģēliju atgādina mums: „Misionāru darbs neiet uz priekšu, kamēr tu neatrodi kādu, kuru mācīt. Katru dienu uzrunā pēc iespējas vairāk cilvēku. Ir pavisam dabīgi just nelielu satraukumu, uzrunājot nepazīstamus cilvēkus, taču tu vari lūgt pēc ticības un spēka, lai droši atdarītu savu muti, sludinot atjaunoto evaņģēliju.” ([2004.g.], 156.–157. lpp.) Pilnlaika misionāri, ja jūs vēlaties vairāk mācīt, jums katru dienu jāuzrunā vairāk cilvēku. Tieši to Tas Kungs vienmēr sūtījis misionārus darīt.

Tas Kungs mūs pazīst. Viņš zina, ka mums katram ir savas vājības. Es apzinos, ka daži no jums var justies noslogoti, taču es lūdzu, lai neviens no jums nekad nejustu, ka vērsties pie cilvēkiem normālā, pieklājīgā viedā, lai dalītos evaņģēlijā, ir apgrūtinājums. Tā drīzāk ir privilēģija! Dzīvē nav lielāka prieka par dedzīgu iesaistīšanos Tā Kunga darbā.

Pats svarīgākais ir tas, lai jūs būtu Dieva iedvesmoti, lūgtu Viņa norādījumus un pēc tam ietu un rīkotos saskaņā ar Gara pamudinājumiem. Ja baznīcas locekļi uzskata, ka glābšanas darbs ir tikai viņu pienākums, tas var šķist biedējoši. Taču, ja viņi uztver to kā aicinājumu sekot Tam Kungam, vedot pie Viņa dvēseles, kuras mācīs pilnlaika elderi un māsas, tas izvēršas iedvesmojošā, spēcinošā un pacilājošā darbā.

Mēs neprasām, lai katrs no jums paveiktu pilnīgi visu. Mēs vienkārši lūdzam visus baznīcas locekļus lūgt, zinot, ka, ja katrs baznīcas loceklis — jauns vai vecs — līdz Ziemassvētku laikam vērsīsies kaut pie viena vienīga cilvēka, miljoni sajutīs Tā Kunga Jēzus Kristus mīlestību. Cik tā būtu brīnišķīga dāvana mūsu Glābējam!

Pirms sešām nedēļām es saņēmu vēstuli no kādas ļoti veiksmīgas baznīcas locekļu-misionāru ģimenes — Mansu ģimenes Floridā. Viņi raksta:

„Dārgais elder Balard, pusstundu pēc pasaules mēroga pārraides par glābšanas darba pasteidzināšanu mēs noturējām savas ģimenes misionāru padomes sēdi. Mēs bijām sajūsmā par to, ka arī mūsu pusaugu mazbērni grib mums piebiedroties. Mēs ar prieku ziņojam, ka kopš šīs padomes apspriedes esam par 200 procentiem palielinājuši savas ģimenes apmācāmo cilvēku skaitu.

Mūsu mazbērni ir veduši uz baznīcu savus draugus, mēs esam baudījuši dievkalpojumus kopā ar dažiem mazaktīviem draugiem, un daži no mūsu jaunajiem paziņām ir piekrituši piedalīties pārrunās ar misionāriem. Viena no mūsu mazaktīvajām māsām ne tikai atgriezās baznīcā, bet atveda līdzi jaunus interesentus.

Neviens nav atteicies no aicinājuma piedalīties pārrunās ar misionāriem. Cik aizraujoši būt par baznīcas locekli tieši šajā laikā!” (Personīgā korespondence, 2013. g. 15. aug.)

Ieklausieties Svētā Gara pamudinājumos! Pielūdziet To Kungu varenā lūgšanā. Iesaistieties un dariet visu, ko vien varat, lai dalītos diženajā vēstī par Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanu.

Es citēšu vēl kādu veiksmīgu misionāru — Kleitonu Kristensenu: „Ikreiz, kad pārnestā nozīmē paņemsiet kādu aiz rokas un iepazīstināsiet ar Jēzu Kristu, jūs sajutīsiet, cik ļoti mūsu Glābējs jūs mīl un cik ļoti Viņš mīl to cilvēku, kura roku esat satvēris.” (The Power of Everyday Missionaries: The What and How of Sharing the Gospel [2013. g.], aizmugurējais vāks.)

Lai Dievs svētī jūs, brāļi un māsas, ar iespēju rast lielu prieku, pieredzot brīnumus, kuri īstenojas caur jūsu ticību! Kā mācīts Moronija 7. nodaļā:

„Kristus ir teicis: Ja jums būs ticība Manī, jums būs spēks darīt visu, kas ir noderīgs Manī. …

Jo tas ir ticības dēļ, ka brīnumi tiek darīti; un tas ir ticības dēļ, ka eņģeļi parādās un kalpo cilvēkiem; tādēļ, ja šīs lietas ir beigušās, tad ak vai būs cilvēku bērniem, jo tas ir neticības dēļ, un viss ir velti.” (Moronija 7:33, 37.)

No savas pieredzes es varu jums liecināt, ka Tas Kungs dzirdēs jūsu lūgšanas un jums būs daudz iespēju jau tagad un turpmākajos gados dalīties Jēzus Kristus evaņģēlijā ar Debesu Tēva dārgajiem bērniem. Prezident Monson, mēs esam klausījušies. Mēs visi centīsimies atrast to vienu. Es lūdzu, lai mēs visi pieredzētu lielo prieku, ko sniedz kalpošana kā misionāriem, Tā Kunga Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.