Vai tu gribi vesels kļūt?

Elders Timotijs Dž. Dičess

no Septiņdesmitajiem


Timotijs Dž. Dičess
Ja mēs nožēlojam grēkus un pievēršamies Tam Kungam, mēs kļūstam veseli un mūsu vaina tiek aizslaucīta.

Laikā, kad Jeruzālemē visi līksmi svinēja svētkus, Glābējs pameta ļaužu pulkus, lai uzmeklētu tos, kuriem visvairāk nepieciešama palīdzība. Viņš atrada tos netālu no Avju vārtiem, pie Betzatas dīķa, kam bija piecas ailes un kas bija kļuvusi par izslavētu slimnieku pulcēšanās vietu.

Jāņa evaņģēlijā teikts, ka līdzās dīķim „gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu kas gaidīja uz ūdens kustēšanu.

Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kurš tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība”. (Jāņa 5:3–4.)

Glābēja apmeklējums ir atainots skaistajā Karla Bloha gleznā ar nosaukumu Kristus dziedina slimos pie Betzatas dīķa. Blohs uzgleznojis Jēzu, kurš maigi paceļ auduma pārsegu, atsedzot kādu nespējnieku (Jāņa 5:7), kas gaidot guļ līdzās dīķim. Ar vārdu nespējnieks šeit tiek apzīmēts cilvēks, kurš pats ir bezspēcīgs, kā arī uzsvērts tas, cik žēlastīgs un labvēlīgs ir Glābējs, kurš ieradies, lai klusībā kalpotu tiem, kuri nespēj paši sev palīdzēt.

Gleznā attēlots, ka slimais guļ zemē, ierāvies ēnā, pārguris un sanīcis pēc 38 gadus ilguša vārguma.

Glābējs ar vienu roku paceļ pārsegu, turēdams to aiz stūra, un ar otru aicinoši pamāj, uzdodot sirdi plosošu jautājumu: „Vai tu gribi vesels kļūt?”

Vīrs atbild: „Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā.” (Jāņa 5:6–7.)

Uzklausot šī vīra šķietami nepārvaramās grūtības, Jēzus sniedz dziļu un negaidītu atbildi:

„Celies, ņem savu gultu un staigā!”

„Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt.” (Jāņa 5:8–9.)

Minot vēl kādu saviļņojošu notikumu, Lūka stāsta, kā, ceļojot uz Jeruzālemi, Glābējs satika desmit lepras slimniekus. Savas slimības dēļ tie nostājās atstatu (Lūkas 17:12). Viņi bija izstumtie — nešķīsti un nevēlami.

„Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” tie sauca (Lūkas 17:13), it kā lūdzoties: „Vai Tu vari mums kaut kā palīdzēt?”

Dižo Ārstu pārņēma līdzjūtība, taču Viņš zināja, ka, lai pieredzētu brīnumus, cilvēkiem jāizrāda ticība, tādēļ teica viņiem: „Ejiet, rādaities priesteriem!” (Lūkas 17:14.)

Kad viņi ticībā devās pie tiem, notika brīnums. Vai jūs spējat iztēloties, cik milzīgu prieku viņi pieredzēja, ar katru soli arvien vairāk pārliecinoties, ka viņu ķermeņi tiek šķīstīti, dziedināti un atjaunoti viņu pašu acu priekšā?

„Viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja,

nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. …

Un [Jēzus] tam sacīja: „Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.”” (Lūkas 17:15–16, 19.)

Kad vēl strādāju par ārstu un ķirurgu, es pievērsos fiziskā ķermeņa vainu ārstēšanai un dziedēšanai. Jēzus Kristus dziedē gan ķermeni, gan prātu un garu, un Viņa dziedināšana aizsākas ar ticību.

Vai jūs varat atsaukt atmiņā brīdi, kad esat jutušies ticības un prieka pārpilni? Vai varat atsaukt atmiņā mirkli, kad ieguvāt liecību vai kad Dievs apliecināja jums, ka jūs esat Viņa dēls vai meita un ka Viņš jūs ļoti mīl, — un jūs jutāties pilnīgi veseli? Ja esat to aizmirsuši, jūs varat to atminēties.

Glābējs sniedz mums padomu, kā kļūt veseliem jeb justies pilnīgi dziedinātiem:

„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.

Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja 11:28–30.)

„Nāc Man līdzi!” (Lūkas 18:22) — šie vārdi aicina mūs atstāt savu ierasto dzīvi un pasaulīgās vēlmes un tapt par jaunu būtni, kurai „kas bijis, ir pagājis, [un] viss ir tapis jauns” (2. korintiešiem 5:17) — ar jaunu, ticības pilnu sirdi. Un tā mēs atkal topam veseli.

„Tuvojieties Man un Es tuvošos jums; meklējiet uzcītīgi Mani un jūs atradīsit Mani; lūdziet, un jūs saņemsit; klauvējiet, un jums taps atvērts.” (M&D 88:63.)

Tuvojoties Viņam, mēs atskāršam, ka laicīgajai dzīvei ir jābūt grūtai un ka „pretstats visās lietās” (2. Nefija 2:11) nav kāda no pestīšanas ieceres nepilnībām. Drīzāk gan šis pretstats ir neatņemama laicīgās dzīves sastāvdaļa, kas dod iespēju stiprināt savu gribu un veikt arvien labāku izvēli. Dzīves likstas palīdz mums veidot savas mūžīgās attiecības ar Dievu un iegravēt Viņa tēlu savā sejas izteiksmē, pievēršoties Viņam ar visu savu sirdi (skat. Almas 5:19).

„To darait Mani pieminēdami!” (Lūkas 22:19) lūdza Glābējs, ieviešot Svēto Vakarēdienu. Šis priekšraksts, kurā tiek pieņemta maize un ūdens, atjauno svētās derības, kuras esam noslēguši ar Dievu, un ieaicina mūsu dzīvē Izpirkšanas spēku. Mēs tiekam dziedināti, atmetot ieradumus un dzīvesveidu, kas nocietina sirdi un padara stīvus mūsu kaklus. Noliekot „savus nemiera ieročus” (Almas 23:7), mēs kļūstam par cilvēkiem, kuri „rīkojas paši” (M&D 58:28) — vairs neļauj Sātana gudrībām sevi maldināt un nepadodas laicīgās pasaules griezīgajam troksnim.

Ja mēs nožēlojam grēkus un pievēršamies Tam Kungam, mēs kļūstam veseli un mūsu vaina tiek aizslaucīta. Var gadīties, ka mēs prātosim tāpat kā Ēnoss: „Kā tas ir paveikts?” Tas Kungs mums atbild: „Dēļ tavas ticības Kristum, … tāpēc ej, tava ticība darījusi tevi veselu!” (Ēnosa 1:7, 8.)

Korija ten Būma, uzticīga kristiete no Holandes, rada šo dziedināšanu, par spīti ieslodzījumam koncentrācijas nometnēs Otrā pasaules kara laikā. Viņa izgāja cauri ārkārtīgām ciešanām, taču atšķirībā no savas mīļotās māsas Betsijas, kura kādā no nometnēm gāja bojā, Korija izdzīvoja.

Pēc kara viņa bieži publiski uzstājās, stāstot par savu pieredzi, kā arī par dziedināšanu un piedošanu. Reiz Koriju uzrunāja kāds no bijušajiem nacistu sargiem, kurš bija palīdzējis īstenot viņas mokošo ieslodzījumu Ravensbrukas nometnē Vācijā. Viņš priecājās par viņas nesto Kristus piedošanas un mīlestības vēsti.

„Es esmu tik pateicīgs par jūsu vēstījumu, Fraulein”, viņš teica. „par to, ka, jūsu vārdiem sakot, Viņš ir nomazgājis manus grēkus!”

„Viņš pastiepa roku, lai sarokotos ar mani,” Korija atminējās, „un es, kura tik bieži bija sludinājusi … par to, ka vajadzētu piedot, nepacēlu savējo.

Pat vāroties dusmās un atriebībā, es saskatīju, cik tas ir grēcīgi. … Kungs Jēzu, es lūdzos, piedod man un palīdzi man piedot viņam!

Es centos pasmaidīt [un] pacelt roku. Es to nespēju. Es nejutu neko, pat ne sirsnības vai žēlsirdības uzplaiksnījumu. Un tādēļ no jauna klusi pie sevis lūdzu: „Jēzu, es nespēju viņam piedot. Dāvā man Savu piedošanu!”

Saņemot viņa pastiepto roku, notika neticamais. Man šķita, ka no mana pleca caur roku un plaukstu izplūst strāva, kas pāriet no manis uz viņu, un manā sirdī mostas pāri plūstoša mīlestība pret šo svešinieku.

Un tā es atklāju, ka pasaules dziedināšana ir atkarīga nevis no mūsu piedošanas un mūsu labestības, bet gan no Viņa. Liekot mīlēt savus ienaidniekus, Viņš, līdz ar šo pavēli, dāvā mums spēku mīlēt.”1

Korija ten Būma tika darīta vesela.

Prezidents Tomass S. Monsons ir teicis: „Ir kāds, kurš palīdz tiem, kuri jūtas satraukti vai ciešanu un bēdu nospiesti, — tas ir pats Kungs Jēzus Kristus.”2

Ja jūs jūtaties nešķīsti, nemīlēti, nelaimīgi, necienīgi vai neveseli, atcerieties, ka „caur Kristus veikto Izpirkšanu var tikt labotas visas dzīves netaisnības.”3 Ticiet un pacietīgi gaidiet, kamēr Glābēja noliktajā laikā jūsu dzīvē īstenosies Viņa nolūki. Nebīstieties, ticiet vien! (Marka 5:36.)

Jūs varat būt droši, ka Glābējs joprojām tiecas dziedināt mūsu dvēseles un ārstēt mūsu sirdis. Viņš gaida pie durvīm un klauvē. Atsauksimies Viņam, no jauna atsākot lūgt, nožēlot grēkus, piedot un aizmirst! Mīlēsim Dievu, kalposim saviem tuvākajiem un stāvēsim svētās vietās, dzīvojot tīru dzīvi. Nespējnieks pie Betzatas dīķa, lepras slimnieki, kas ceļoja uz Jeruzālemi, un Korija ten Būma tika darīti veseli. „Vai tu gribi vesels kļūt?” Celies un staigā! Viņa žēlastība ir pietiekama (2. korintiešiem 12:9), un tu neiesi šo ceļu viens.

Es esmu uzzinājis, ka Dievs dzīvo. Es zinu, ka mēs visi esam Viņa bērni un ka Viņš mūs mīl tādus, kādi esam un kādi varam kļūt. Es zinu, ka Viņš sūtīja Savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pienestu Izpirkšanas upuri par visu cilvēci, un ka visi, kuri pieņem Viņa evaņģēliju un seko Viņam, tiks darīti veseli un pilnīgi — „Viņa paša laikā un Viņa paša veidā, un saskaņā ar Viņa paša gribu” (M&D 88:68). Šī ir mana liecība jums. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Rādīt atsauces

  1.  

    1. Corrie ten Boom, The Hiding Place (1971. g.), 215. lpp.

  2.  

    2. Thomas S. Monson, „Meeting Life’s Challenges”, Ensign, 1993. g. nov., 71. lpp.

  3.  

    3.  Sludini Manu evaņģēliju: misionāra kalpošanas rokasgrāmata (2005. g.), 51. lpp.