Ak, mans Tēvs!

1. Ak, mans Tēvs, kas mūžam dzīvo

Slavas pilnā augstībā,

Kad es atkal atgriezīšos

Tava vaiga tuvumā?

Teic, vai gars mans kādreiz mita

Tavā svētā mājoklī?

Vai kopš pirmsākuma augu

Tavas rokas pavēnī?

2. Mani Tu ar cēlu mērķi

Uz šo Zemi sūtīji,

Atmiņas par debess dzīvi,

Seniem draugiem izdzēsi.

Tomēr bieži Gars man pačukst:

„Esi šeit tu svešinieks!“

Sirds man sajūt — lejup nācis

Es no debess augstumiem.

3. Saukt par Debess Tēvu Tevi

Man caur Garu tika dots.

Kādēļ tā, es uzzināju,

Kad Tavs Vārds bij’ atjaunots.

Vai Tu vientuļš augšā mīti?

Nē, tas skaidri saprotams!

Patiesība nemainīga —

Debesīs ir Māte man.

4. Kad no dzīves atvadīšos

Un no visa laicīgā,

Vai gan, Tēvs un Māte, ļausiet

Man Jūs satikt augstībā?

Būšu paveicis es visu,

Ko man kādreiz uzdevāt.

Tēvs un Māte, ļaujiet palikt

Ar jums kopā mūžībā!