Kalpošanas vasara

Kādu vasaru es pavadīju svešā valstī, strādājot ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības. Kad es pirmo reizi satiku bērnus, es biju neticami satraukusies. Es nerunāju viņu valodā, bet es paļāvos uz Garu, ka tas vadīs mani, kad es darbošos ar viņiem. Kad es iepazinos ar katru no bērniem, es sapratu, ka valoda nav šķērslis, lai mīlētu. Es spēlējos, smējos un meistaroju kopā ar bērniem, es nevarēju viņiem palīdzēt, bet jutu pilnīgu mīlestību pret viņiem. Es uz brīdi sajutu to mīlestību, ko Debesu Tēvs izjūt pret Saviem bērniem, un prieku, kas piepildīja manu sirdi, nebija pat iespējams aprakstīt.

Katru reizi, kad es kalpoju citiem, es jūtu mīlestību ne tikai pret tiem, kuriem es kalpoju, bet arī pret Debesu Tēvu. Es patiesi esmu nonākusi pie atziņas, ka tad, „kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam” (Mosijas 2:17). Manas kalpošanas mērķis, neatkarīgi no tā, vai tas notiek caur lieliem kalpošanas projektiem vai caur nelieliem pakalpojumiem, ir godāt Tēvu (skat. Mateja 5:16). Es ceru, ka tad, kad es kalpoju citiem, cilvēki atpazīs manu mīlestību pret Debesu Tēvu un Kristus gaismu, kas manī spīd.