Man bija pietiekami, lai dalītos ar citiem

Es vienmēr biju domājis, ka būt gatavam ārkārtas situācijām nozīmē — spēt parūpēties par sevi un savu ģimeni. Taču kādā svētdienas rītā, 1992. gadā, Floridas dienvidos, es mainīju domas par gatavību. Viesuļvētra „Endrjū”, kas bija viena no postošākajām, kas jebkad ir piemeklējusi Amerikas Savienotās Valstis, un kuras seku likvidēšanā bija jāiegulda vislielākās izmaksas, pārtrauca skaistu vasaru Maiami, Floridā.

Es kādu laiku dzīvoju viens, dzīvoklī netālu no pludmales, un apmeklēju sava darba apmācību programmu, kas ilga trīs mēnešus. Saņemot brīdinājumu par viesuļvētru un uzzinot, ka mums līdz dienas vidum ir jāevakuē visi dzīvokļi, mana paziņa darba kolēģiem un man veica viesnīcas rezervāciju zemes iekšienē. Es aiznagloju dzīvokļa logus ar dēļiem un ievietoju savas personīgās mantas glabātavā.

Gaidot savas sievas un bērnu nedēļas ilgo apciemojumu, es iepriekš biju iegādājies pietiekami daudz pārtikas un ūdens savai sešu cilvēku ģimenei. Mani mierināja apziņa, ka man ir droša vieta, kurp doties, un pietiekami daudz pārtikas, ko ņemt sev līdzi un ar ko pietiks vairākām nedēļām.

10:30 no rīta, gatavojoties doties prom, es jutos labi — viss bija sagatavots. Es nometos uz ceļiem, lai lūgtu, un pateicos Debesu Tēvam par savām svētībām, un lūdzu Viņa palīdzību vētras laikā. Savas lūgšanas beigās Svētais Gars mani pamudināja teikt: „Ja kādam ir nepieciešama palīdzība, lūdzu, palīdzi man viņu atrast.”

Dažu minūšu laikā pie manām durvīm pieklauvēja aptuveni 80 gadus veca atraitne. „Es atvainojos,” viņa teica. „Esmu pie nepareizās istabas. Es meklēju draugu.”

Viņa izskatījās satraukta. Kad es jautāju, vai es varu palīdzēt, viņa kļuva bēdīga un teica, ka nezina, kā rīkoties un uz kurieni doties. Es viņai jautāju, kur viņa dzīvo, un mēs kopā devāmies uz viņas dzīvokli, lai novērtētu viņas situāciju un izvērtētu viņas tālākās rīcības iespējas.

Es viņai pastāstīju, ka manam uzņēmumam, iespējams, ir brīva vieta vienā no mūsu viesnīcas istabām, un es viņu ielūdzu palikt ar mūsu grupu. Viņa atviegloti nopūtās. Mēs ātri sakārtojām mantas, nostiprinājām dzīvokli pret vētru, un es sarunāju ar paziņu, lai viņš aizved viņu līdz viesnīcai.

Kad es gatavojos doties prom, palīdzību lūdza vēl divas atraitnes. Es palīdzēju viņām nomierināties, lai viņas varētu skaidri domāt un saprast, kur rast patvērumu. Kad es aizbraucu pie viena no saviem darba kolēģiem pēc bagāžas, palīdzību lūdza vēl kāda vecāka atraitne. Mēs ievietojām viņas trauslos priekšmetus drošā vietā un palīdzējām viņai sagatavoties aizbraukšanai.

Pa to laiku citi darba kolēģi uzaicināja divus uz salas dzīvojošus augstskolas studentus palikt ar mūsu grupu iekšzemes viesnīcā. Viņiem nebija citas pārtikas kā tikai saujiņa ar uzkodām un 0,95 litri minerālūdens. Par laimi, man bija pietiekami, ar ko dalīties — ne vien ar viņiem, bet arī ar visiem pārējiem.

Kāda laime bija būt gatavam un tikt Tā Kunga vadītam! Tas man deva iespēju sniegt mierinājumu nemiera laikā un pavadīt gandrīz visu savu laiku, palīdzot citiem, neraizējoties par sevi. Daudz vairāk nekā iepriekš, es spēju novērtēt mūsu priesterības vadītāju padomu — būt gataviem.