Gaidot saullēktu

Istabā valdīja ēnā tīta tumsa. Es gulēju nomodā un, ieklausoties sava vīra elpošanā, centos noteikt, vai viņš guļ. Bija pagājušas tikai divas dienas kopš mūsu 12-gadīgās meitas nāves, kas iestājās pēkšņa traumatiska nelaimes gadījuma rezultātā. Es atkal aizvēru acis, taču nevarēju aizmigt. Mana sirds skuma pēc manas meitas. Visas zināšanas par pestīšanas ieceri nespēja remdēt manas sāpes par ilgām pēc viņas.

Tuvojoties rītausmai, es sajutu pēkšņas, kvēlas ilgas. Drīz bija jāaust saulei, un savā iztēlē es redzēju, kā debesis ieskauj maigi sārta gaisma. Mūsu meitai ļoti patika sārta krāsa. Sārts saullēkts bija tieši tas, kas man bija nepieciešams, lai vēlreiz justu viņas tuvumu.

„Dosimies skatīties saullēktu,” es pačukstēju savam snauduļojošajam vīram.

Mēs nostājāmies uz ceļa ar skatu uz austrumiem un gaidījām … un gaidījām. Lai gan debesis kļuva gaišākas, saule nesniedzās cauri zemajiem mākoņiem.

Es noliecu galvu uz sava vīra pleca un nopūtos, cenšoties izlikties, ka tas nav svarīgi. Taču es vēlējos vairāk. Man vajadzēja vairāk. Protams, ka Debesu Tēvs var apmierināt šo vēlmi pēc tam, kad pie Sevis mājās bija paņēmis mūsu mīļo meiteni.

Kad mans vīrs pagriezās, lai ietu atpakaļ telpās, atskatoties uz rietumpusi, viņš teica: „Skaties!”

Es pagriezos. Mākoņi aiz mums bija ieskauti maigā sārtumā, un ap tiem bija zeltaina gaisma. Man aizrāvās elpa, un acīs sariesās asaras. Tas bija skaistāk, nekā es būtu varējusi iedomāties. Bija sajūta, ka tas ir mūsu meitas apskāviens. Es zināju, ka Debesu Tēvs zina par manu sāpju pilno sirdi un sūtīja cerības apsolījumu nākotnei — nelielu atgādinājumu par mūžīgajām ģimenēm un visiem skaistajiem brīžiem, kas vēl ir priekšā.

Es esmu bieži domājusi par šo skaisto brīdi un jauno perspektīvu, ko tas man deva. Kurš cer ieraudzīt saullēktu rietumos? Taču tieši tur es pieredzēju savu brīnumu. Cik daudz svētību un brīnumu es palaižu garām tādēļ, ka tie rodami negaidītās vietās? Cik daudz reižu es koncentrējos uz to, kam, manuprāt, būtu jābūt, palaižot garām realitātes krāšņumu?

Mēs neatlaidīgi lūdzām, lai notiek brīnums, un tas tika atteikts, taču, kad es ar savu jauno perspektīvu paskatījos apkārt, es pieredzēju brīnumus — pateicoties mūsu meitas ziedotajiem orgāniem, četru cilvēku dzīves tika uzlabotas, es pieredzēju ģimenes mīlestības brīnumu, bīskapijas vienotības brīnumu un kalpošanas brīnumu. Es esmu izjutusi dziļas skumjas, taču es esmu izjutusi arī to, kā katrs saullēkts, katrs rožainais saulriets, un katrs sārtais zieds, ko sastopu savā ceļā, piepilda manu dvēseli ar varenu cerību.

Tagad, saulei lecot, es skatos uz austrumiem un tad pagriežos, lai skatītos uz rietumiem. Es smaidu, apzinoties, ka vienmēr var saskatīt brīnumus un svētības, un, ja mēs to ļausim, saule vienmēr mazinās mūsu skumjas.