2014
Ja jūsu acs būs vērsta vienīgi uz Manu godību
2014. gada aprīlis


Ja jūsu acs būs vērsta vienīgi uz Manu godību

Katrīna Nelsone dzīvo Jūtā, ASV. Heidija Makonkija dzīvo Delavērā, ASV.

Kā atturīga valoda, uzvedība un izskats mums palīdz izstarot gaismu un godināt Dievu?

Debesīs, pirmsmirstīgajā padomē, kad Jēzus Kristus brīvprātīgi uzņēmās būt par mūsu Glābēju, Viņš teica Savam Tēvam: „Tava griba tiks darīta, un gods būs Tavs mūžīgi.” (Mozus 4:2.)

Tas Kungs vienmēr ir bijis piemērs un ir godinājis Tēvu. Savas laicīgās kalpošanas laikā, Tas Kungs nekad nevērsa uzmanību uz Sevi, bet Saviem sekotājiem norādīja uz Tēvu, mācot: „Kas Man tic, tas netic Man, bet Tam, kas Mani sūtījis.” (Jāņa 12:44.) Ar Savu izturēšanos, izskatu, vārdiem un darbiem Glābējs mums mācīja par atturības svarīgumu.

Nodevušies sekot Glābējam, šie jaunie pieaugušie, kas ir citēti šajā rakstā, domā par atturības izpausmēm savā iekšējā būtībā un rīcībā un dalās, kā viņu apņēmība godināt Dievu ir palīdzējusi veidot viņu raksturu un ir vadījusi viņu rīcību.

Godināt Dievu un izstarot gaismu

Mēs labāk apzināmies, kā ar atturību tiek godināts Dievs, ja mēs saprotam, kas atturība īsti ir. Uzticīgi ticībai ir skaidrots: „Atturība raksturīga ar pazemīgumu un pieklājīgumu attiecībā uz apģērbu, izskatu, valodu un uzvedību. Ja jūs esat atturīgi, jūs sev nepiesaistāt pārmērīgi lielu uzmanību. Tā vietā jūs tiecaties pagodināt „Dievu ar savu miesu”” (1. kor. 6:20; skat. arī 19. pantu).1

Iemācoties būt atturīgiem, kā Glābējs ir atturīgs, mēs savā dzīvē ieaicinām Svēto Garu, piepildot apsolījumu, proti — „ja jūsu acs būs vērsta uz [Dieva] godību, viss jūsu ķermenis tiks piepildīts ar gaismu” (M&D 88:67). Lasot, kā citi jaunie pieaugušie izprot atturības principu, jūs varat apsvērt, kā vairot savu garīgo gaismu un veikt nepieciešamās izmaiņas, lai stiprinātu apņemšanos — gan savā iekšējā būtībā, gan rīcībā būt atturīgiem.

Būt atturīgiem valodā un uzvedībā

„Jūsu vārdiem un rīcībai ir izteikta ietekme uz jums un apkārtējiem. Runājiet valodā, kas ir tīra, pozitīva un pacilājoša, un rīkojieties tā, lai apkārtējie sajustos laimīgi. Jūsu centieni būt tikumīgiem vārdos un darbos ļaus Svētajam Garam sniegt lielāku vadību un mierinājumu.”2

Darja Sergejevna Švidko no Volgogradas, Krievijas, paskaidro, ka mēs esam atturīgi savā runā, ja mēs pret citiem izturamies ar cieņu un runājam „maigā balsī, paužot savas domas mierīgi un nelietojot vulgārus vai nepiemērotus vārdus”. Atturīga valoda ir brīva no baumām, dzēlīgām piezīmēm, izsmiekla un sarkasma. Tā nekad nenoniecina citus un nav egocentriska; tā vienkārši ir laipna pret visiem un atzīst visu Debesu Tēva bērnu dievišķumu.

Mūsu runas veidam būtu jāizrāda cieņa arī pret Dievību: „Izvairieties no neķītras valodas un paviršas, negodbijīgas Tā Kunga Vārda lietošanas, kas pasaulē ir tik parasti. … Šādas valodas negodbijīgais raksturs traucēs [mūsu] spējām saņemt klusos Svētā Gara mudinājumus.”3

Tāpat kā neatturīga valoda, tāda kā baumas un izsmiekls, var sabojāt attiecības, atturīga valoda veicina lielāku nodošanos Dievam un, kā Kellija Prū no Jūtas, ASV, paskaidro, — „vairo mūsu spēju veidot pozitīvas attiecības ar citiem. Mūsu atturīgais runas veids mums palīdz citos cilvēkos atsaukties pašam labākajam.”

Atturība valodā ir cieši saistīta ar atturību uzvedībā. „Būt atturīgam valodā un uzvedībā ir svarīgi, jo tas parāda, kas tu esi un ko tu novērtē,” apgalvo Maiks Olsens, no Jūtas. Cilvēki pamana vārdu nesakritību ar rīcību. Mūsu runas veidam, kas iedrošina citus un godina Dievu, būtu jāsaskan ar attiecīgu rīcību. Kalpojot un izrādot laipnību, mēs parādām, ka mūsu apņēmība iedrošināt citus un godāt Dievu ir kas vairāk par pateiktiem vārdiem. Mūsu māceklības piemērs — gan vārdos, gan darbos — var ietekmēt uz labu.

„Es ļoti novērtēju atturību uzvedībā un valodā,” teic Kerija Karlsone no Kolorādo, ASV. „Cilvēkā, kurš ir pazemīgs un kura rīcības pamatā nav vēlmes sev piesaistīt uzmanību, ir kaut kas ļoti burvīgs. Tie, kuru runas veids ir atturīgs, kļūst par vareniem Tā Kunga kalpiem.”

Būt atturīgam apģērbā un izskatā

„Atturība [apģērbā] palīdz izcelt mūsu labākās īpašības, ļaujot mums koncentrēties uz garīgo, nevis miesīgo cilvēku,” apgalvo Pauls Keivs no Jūtas. Ģērbjoties atturīgi, mēs iedrošinām citus iepazīt un novērtēt mūs personības un raksturiezīmju dēļ, nevis pēc tā, kā mēs izskatāmies.

Mūsu ģērbšanās veids ne tikai pasaka citiem, kā viņiem būtu jāizturas pret mums, bet tas ietekmē arī to, kā mēs redzam un izturamies pret sevi. „Mēs mācāmies no evaņģēlija, ka mūsu ķermenis ir Dieva dāvana,” teic Luiss Da Krūzs, juniors, no Brazīlijas. „Mūsu ķermenis palīdz mums pilnveidoties un kļūt tādiem, kāds ir mūsu Tēvs. Šī iemesla dēļ ir svarīgi ģērbties atturīgi. Šādi rīkojoties, mēs parādām Dievam un citiem, ka mēs cienām šo dāvanu un citus cilvēkus.”4

Kerija paskaidro: „Nepiedienīgs apģērbs ir domāts, lai attēlotu ķermeni kā fizisku objektu, kas ir nodalīts no gara, kuram ir personība un raksturs. Atturīga ģērbšanās, lai arī dažreiz tā ir prasījusi vairāk naudas un viennozīmīgi vairāk laika, man ir palīdzējusi saprast, ka mans ķermenis ir svēts — ar dievišķu potenciālu un likteni, kuru ir radījuši un izaudzinājuši Debesu Vecāki. Tas ir pelnījis daudz lielāku rūpību un cieņu, nekā pasaule tam to atvēl.”

Uzticīgi ticībai māca: „Papildu tam, ka jāizvairās valkāt [nepiedienīgu apģērbu], ikvienam jācenšas izvairīties no pārmērībām apģērbā, izskatā vai matu griezumā. Vienmēr esiet glīti, tīri un vairieties būt nevīžīgi vai nepiedienīgi savā apģērbā, izskatā vai manierēs.”5 Ar savu ģērbšanās stilu un veidu, kā mēs sevi pasniedzam, mēs izrādām cieņu pret Dievu, sevi un citiem cilvēkiem.

Apņemties būt pastāvīgam

Cenšoties ievērot evaņģēlija atturības standartu — pastāvīgi un vienmēr, ne tikai tad, kad ievērot Tā Kunga baušļus ir ērti, — mēs parādām savu nodošanos ticībai.

Patiesa nodošanās vienmēr ir balstīta evaņģēlija principos. Antonijs Roberts no Jūtas skaidro: „Atturība ir daļa no tā, kas tu esi, tā ir vēlme pastāvīgi domāt, runāt un rīkoties saskaņā ar evaņģēlija un pestīšanas ieceres izpratni.” Cenšoties dzīvot saskaņā ar katru evaņģēlija aspektu, mēs vairāk pievēršamies, un tas vairo mūsu vēlmi dzīvot saskaņā ar evaņģēlija principiem.

Saprast savu dievišķo dabu

Pastāvīga atturība palīdz mums saprast un novērtēt mūsu pirmdzimtības tiesības, un zināšanas par mūsu dievišķo dabu var mūs iedvesmot būt atturīgākiem. Rafaela Ferīnī no Florences, Itālijas, skaidro: „Atturīgs dzīvesveids svēta manu dzīvi, jo tas man palīdz justies kā īpašai Debesu Tēva meitai, un šīs zināšanas manī rada vēlmi būt atturīgai.”

Ja ļausim pasaulei noteikt, kas mēs esam, tas var iedragāt mūsu pašcieņu. Džuliana Auna no Jūtas raksturo savu pieredzi: „Pirms es ieguvu liecību par atturības principu, es biju nelaimīga un garīgi apdraudēta. Ļaut pasaulei noteikt, kas es esmu, bija depresīvi un garīgi kropļojoši, jo pasaules apsēstība ar laicīgajām un fiziskajām lietām ir nežēlīga un nerimstoša. Kad es nolēmu neklausīties pasaulē un tā vietā savu būtību ļāvu noteikt manām attiecībām ar Dievu, dzīve kļuva vieglāka, brīvāka un laimīgāka.” Ja mēs tieksimies būt Dieva, nevis pasaules atzīti, mēs dzīvē radīsim lielāku prieku un būsim vairāk motivēti — būt atturīgi.

Dzīvot atturīgu dzīvi

„Mēs paužam atturību visā, ko darām: ar savu runas veidu, ārējo izskatu, ar savu uzvedību un pat ar vietām, ko apmeklējam,” teic Gaļina Viktorovna Savčuka no Novosibirskas, Krievijas. Atturīgs dzīvesveids ir cieši saistīts ar mūsu nodošanos evaņģēlijam un mūsu attiecībām ar Dievu.

Patiesa atturība ir uzvedības un attieksmes kopums. Vienalga, vai mēs strādājam pie mūsu uzvedības vai domāšanas veida, tas mums palīdzēs uzlabot arī šo otru aspektu. Ja mēs esam atturīgi tikai savā uzvedībā un izskatā un neizvēršam šo apņēmību visas dzīves garumā, tas mums liedz saņemt visas atturīga dzīvesveida svētības. Ja mēs uzskatām sevi par atturīgiem cilvēkiem un to neapliecinām ar savu rīcību, tā ir sevis maldināšana.6

Domājot par atturību, teikt, ka mūsu acs ir vērsta vienīgi uz Dieva godību, nozīmē, ka mēs esam ārēji un iekšēji apņēmušies īstenot atturīgu dzīvesveidu. Tāpat kā acij ir jābūt vērstai uz Dievu, mūsu ārējam izskatam un rīcībai ir jābūt saskaņā ar atturīga dzīvesveida principiem. Taču tikai acs virzīšana uz Dievu nenozīmē, ka tā ir vienīgi vērsta uz Viņa godību; tai ir jābūt koncentrētai uz Viņu. Līdzīgi, atturīgam apģērbam un izskatam ir jātiek balstītiem uz mūžīgiem principiem.

Ja mēs turēsim Dieva baušļus, mēs spēsim labāk vērst savas domas uz Viņu. Līdzīgi, vēršot savas domas uz Dievu, mēs gluži dabiski būsim Viņam paklausīgāki.

Cenšoties uzturēt atturīgu dzīvesveidu, mēs jutīsim, kā mūsu dzīvē pieaug Svētā Gara ietekme. Elders Roberts D. Heilzs, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, mācīja: „Atturība ir nepieciešama, lai cilvēks varētu būt Svētā Gara cienīgs. Būt atturīgam nozīmē — būt pazemīgam, un pazemība aicina Svēto Garu būt kopā ar mums.”7 Ja Svētais Gars vadīs mūsu domas un rīcību, mūsu acs būs vērsta vienīgi uz Dieva godību un mēs būsim gaismas pilni.

Atsauces

  1. Uzticīgi ticībai: evaņģēlija norādes (2005), 11. lpp.

  2. Uzticīgi ticībai, 12. lpp.

  3. Uzticīgi ticībai, 12. lpp.

  4. Skat. Uzticīgi ticībai, 11. lpp.

  5. Uzticīgi ticībai, 11. lpp.

  6. Skat. Lins G. Robinss, „What Manner of Men and Women Ought Ye to Be?”, Liahona, 2011. g. maijs, 103. lpp.

  7. Roberts D. Heilzs, „Modesty: Reverence for the Lord”, Liahona, 2008. g. aug., 18. lpp.