Nenovērtējamais cerības mantojums

Mani mīļie brāļi un māsas, dažus no jums uz šo sanāksmi ir uzaicinājuši Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas misionāri. Iespējams, šie misionāri jau ir aicinājuši jūs izlemt — slēgt derības ar Dievu, tiekot kristītiem.

Citi no jums, iespējams, klausās, atsaucoties aicinājumam, ko izteicis kāds no vecākiem, sieva vai varbūt bērniem, kas cer, ka jūs izlemsit no jauna centrēt savu dzīvi uz derībām, ko jau esat noslēguši ar Dievu. Daži no jums, kas šobrīd klausās, jau ir izvēlējušies atgriezties, lai sekotu Glābējam, un šodien priekpilni jūt, kā Viņš sveic jūs savā pulkā.

Lai kas arī jūs būtu un lai kur jūs atrastos, — jūs pat nevar iedomāties, cik daudzu cilvēku laime ir jūsu rokās! Ikdienas un ik stundu jūs varat izlemt — slēgt derību ar Dievu un to ievērot.

Lai cik tālu jūs paši šobrīd būtu tikuši ceļā uz mūžīgās dzīves dāvanu, jums ir iespēja parādīt daudziem ceļu, kas ved uz lielāku laimi. Lemjot par to, vai slēgt derības ar Dievu un ievērot tās, jūs izvēlaties — atstāt vai neatstāt cerības mantojumu tiem, kuri varētu sekot jūsu piemēram.

Gan jūs, gan es — mēs esam svētīti ar šāda mantojuma apsolījumu. Par savas dzīves laimi es lielā mērā esmu parādā vīram, kuru nekad savā dzīvē neesmu saticis. Viņš bija bārenis, kurš kļuva par vienu no maniem vecvectēviem. Viņš atstāja man nenovērtējamu cerības mantojumu. Ļaujiet man pastāstīt par lomu, kāda viņam bija šī mantojuma atstāšanā.

Viņu sauca Henrihs Airings. Viņš piedzima ļoti turīgā ģimenē. Viņa tēvam Edvardam piederēja milzīgs īpašums Koburgā, tagadējā Vācijā. Viņa māte bija vikontese Šarlote fon Blūmberga. Viņas tēvs pārvaldīja Prūsijas karaļa zemes.

Henrihs bija Šarlotes un Edvarda pirmais dēls. Šarlote nomira 31 gada vecumā, pēc trešā bērniņa piedzimšanas. Drīz pēc tam nomira arī Edvards, kurš neveiksmīga ieguldījuma dēļ bija zaudējis visu savu īpašumu un bagātību. Viņam bija tikai 40 gadu. Viņš atstāja trīs bērnus — bāreņus.

Henrihs, mans vecvectēvs, bija zaudējis abus vecākus un lielu laicīgo mantojumu. Viņš palika pilnīgi bez naudas. Savā dienasgrāmatā viņš ierakstīja, ka viņa lielākās cerības saistās ar došanos uz Ameriku. Lai gan viņam tur nebija ne radu, ne draugu, došanās uz Ameriku iedvesa viņā cerību. Sākumā viņš devās uz Ņujorku. Vēlāk viņš pārcēlās uz Sentluisu, Misūri štatā.

Sentluisā viens no viņa darbabiedriem bija pēdējo dienu svētais. Henrihs dabūja no viņa bukletu, ko sarakstījis elders Pārlijs P. Prets. Viņš to izlasīja un pēc tam izstudēja pilnīgi visu, ko vien varēja uzzināt par pēdējo dienu svētajiem. Viņš lūdza, lai uzzinātu, vai cilvēkiem patiešām var parādīties eņģeļi, vai uz Zemes ir mūsdienu pravietis un vai viņš ir uzgājis patiesu, uz atklāsmēm balstītu reliģiju.

Pēc cītīgām studijām un lūgšanām divu mēnešu garumā Henriham parādījās sapnis, kurā tika teikts, ka viņam jākristās. Šo priekšrakstu bija jāizpilda vīram, kura vārdu un priesterību es joprojām turu svētā piemiņā, — elderam Viljamam Brovnam. Henrihs tika kristīts kādā dīķī 1855. gada 11. martā, plkst. 7.30 no rīta.

Es ticu, ka Henrihs Airings zināja, — tas, ko šodien jums mācu, ir patiesība. Viņš zināja, ka laime mūžīgajā dzīvē izriet no ģimenes saitēm, kas turpinās mūžīgi. Kaut arī Henrihs vēl tikai pavisam nesen bija uzzinājis par Tā Kunga laimes ieceri, viņš apzinājās, ka viņa cerība uz mūžīgo laimi ir atkarīga no citu cilvēku brīvās izvēles — sekot viņa piemēram. Viņa cerība uz mūžīgo laimi bija atkarīga no cilvēkiem, kuri vēl nebija dzimuši.

Kā daļu no mūsu ģimenes cerības mantojuma viņš atstāja saviem pēcnācējiem — savu dienasgrāmatu.

Lasot šo dienasgrāmatu, es varu just viņa mīlestību pret visiem mums, kas viņam sekojuši. Viņa vārdos es varu jaust cerību, ka viņa pēcnācēji izvēlēsies sekot viņam, lai atgrieztos mūsu debesu mājās. Viņš zināja: tas prasīs nevis vienu pamatīgu izvēli, bet gan daudzus nelielus lēmumus. Es citēju no viņa pierakstiem:

„Kopš pirmoreiz dzirdēju, kā runā elders Andruss …, allaž esmu apmeklējis pēdējo dienu svēto sanāksmes un tikai pavisam retos gadījumos neesmu ieradies uz kādu sanāksmi, jo tas ir mans pienākums.

Es rakstu to savā dienasgrāmatā, lai mani bērni varētu sekot manam piemēram un nekad neatstāt novārtā šo svarīgo pienākumu — sapulcēties ar svētajiem.”¹

Henrihs zināja, ka svētajās sanāksmēs mēs varam atjaunot savu solījumu — vienmēr atcerēties Glābēju, lai Viņa Gars varētu būt ar mums.

Šis Gars palīdzēja viņam misijā, kurā viņš tika aicināts tikai dažus mēnešus pēc kristību derību pieņemšanas. Viņš mums atstāja mantojumā savu piemēru, sešus gadus uzticīgi kalpojot misijā, vietā, ko tolaik dēvēja par Indiāņu teritoriju. Lai tiktu atbrīvots no savas misijas, viņš mēroja ceļu no Oklahomas līdz Soltleiksitijai, noejot aptuveni 1100 jūdzes (1770 km).

Drīz pēc tam Dieva pravietis aicināja viņu pārcelties uz Dienvidjūtu. Tur viņš atsaucās vēl vienam aicinājumam kalpot misijā, dodoties uz dzimto Vāciju. Vēlāk viņš pieņēma vēl vienu Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustuļa aicinājumu, palīdzot dibināt pēdējo dienu svēto apmetnes Ziemeļmeksikā. Dzīvojot tur, viņš tika aicināts kalpot par pilnlaika misionāru Mehiko pilsētā. Viņš godāja šos aicinājumus. Tagad viņš guļ nelielā kapsētā, kas atrodas Kolonija Huarez, Čivavā, Meksikā.

Es nestāstu šos faktus, lai padižotos ar viņu, viņa darbiem vai pēcnācējiem. Es stāstu šos faktus, lai godinātu viņu par ticības un cerības piemēru, ko viņš loloja savā sirdī.

Viņš pieņēma šos aicinājumus, jo ticēja, ka augšāmceltais Kristus un mūsu Debesu Tēvs ir parādījušies Džozefam Smitam Ņujorkas štata birztalā. Viņš pieņēma tos, jo ticēja, ka Tā Kunga baznīcā ir atjaunotas priesterības atslēgas, ar kurām ģimenes var saistīt kopā uz mūžību, ja vien cilvēkiem ir pietiekami daudz ticības, lai ievērotu savas derības.

Iespējams, arī jūs, tāpat kā mans priekštecis Henrihs Airings, esat pirmais savā ģimenē, kas vada citus uz mūžīgo dzīvi pa svēto derību taku, slēdzot un cītīgi, ar ticību ievērojot savas derības. Katra derība saistās ar noteiktiem pienākumiem un solījumiem. Mums visiem, tāpat kā Henriham, tikai dažkārt šķiet, ka šie pienākumi ir vienkārši, visbiežāk tie izrādās grūti. Taču atcerieties, ka dažkārt mūsu pienākumiem jābūt grūtiem, jo tie doti ar nolūku — mudināt mūs mērot ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvi kopā ar Debesu Tēvu un Viņa mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, un ģimenēm.

Atcerieties vārdus no Ābrahāma grāmatas:

„Un tur stāvēja viens starp tiem, kas bija līdzīgs Dievam, un Viņš sacīja uz tiem, kas, kas bija ar Viņu: Mēs iesim lejā, jo tur ir vieta, un mēs ņemsim no šiem materiāliem, un mēs izveidosim zemi, uz kuras šie varētu dzīvot;

un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs viņu Dievs tiem pavēlēs;

un tiem, kas turēs šo pirmo stāvokli, tiks pielikts klāt; un tiem, kas neturēs savu pirmo stāvokli, nebūs godības tajā pašā valstībā, kur tiem, kas turēs savu pirmo stāvokli; un tiem, kas turēs savu otro stāvokli, tiks pievienota godība pār viņu galvām mūžīgi mūžos.”²

Otro stāvokli var turēt, tikai noslēdzot derības ar Dievu un uzticīgi pildot to, kas no mums tiek prasīts. Mums nepieciešams ticēt Jēzum Kristum kā savam Glābējam, lai visu mūžu spētu ievērot svētās derības.

Ādama un Ievas Krišanas dēļ mēs visi esam saņēmuši universālu mantojumu: kārdinājumus, pārbaudījumus un nāvi. Taču mūsu mīlošais Debesu Tēvs ir dāvājis mums Savu mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, lai Viņš kļūtu par mūsu Glābēju. Pateicoties šai dižajai dāvanai un Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas svētībām, visiem, kas nākuši šajā pasaulē, ir dots vēl viens universāls mantojums — augšāmcelšanās apsolījums un iespēja iegūt mūžīgo dzīvi.

Šo lielāko no visām Dieva dāvanām — mūžīgo dzīvi — mēs saņemsim vienīgi, noslēdzot derības, ko Viņa pilnvarotie kalpi piedāvā patiesajā Jēzus Kristus baznīcā. Krišanas dēļ mums visiem nepieciešama attīrīšanās caur kristīšanu un Svētā Gara dāvana, kas tiek piešķirta ar roku uzlikšanu. Šos priekšrakstus jāizpilda tiem, kam ir atbilstošas priesterības pilnvaras. Tad, ar Kristus Gaismas un Svētā Gara palīdzību, mēs spēsim ievērot visas derības, kuras esam slēguši ar Dievu, sevišķi tās, kas pieejamas Viņa tempļos. Tikai šādā veidā un vienīgi pateicoties minētajai palīdzībai, cilvēks var pieteikt tiesības uz savu mantojumu kā Dieva bērns Viņa mūžīgajā ģimenē.

Dažiem, kas manī klausās, tas var šķist nepiepildāms sapnis.

Jūs esat redzējuši, kā uzticīgi vecāki skumst par bērniem, kuri noraidījuši vai izvēlējušies lauzt savas derības ar Dievu. Taču šie vecāki var gūt mierinājumu un smelties cerību citu vecāku pieredzē.

Almas dēls un ķēniņa Mosijas dēli atgriezās pēc niknas pretošanās Dieva derībām un baušļiem. Alma, jaunākais, pieredzēja, ka viņa dēls Koriantons novēršas no smagiem grēkiem, pievēršoties uzticīgai kalpošanai. Mormona Grāmatā rakstīts arī par brīnumu, kas notika starp lamaniešiem, kuri atteicās no savas tradīcijas, nīst taisnīgumu, un slēdza derību — mirt miera vārdā.

Pie jaunā Almas un Mosijas dēliem tika sūtīts eņģelis. Šis eņģelis parādījās, pateicoties viņu tēvu un Dieva ļaužu ticībai un lūgšanām. Jūs varat rast drosmi un smelties mierinājumu šajos piemēros par Izpirkšanas spēka iedarbību uz cilvēku sirdīm.

Tas Kungs ir dāvājis mums visiem cerības avotu, no kura smelties, pūloties palīdzēt saviem mīļajiem pieņemt viņu mūžīgo mantojumu. Viņš ir devis mums solījumus attiecībā uz mūsu centieniem — sapulcināt Viņa ļaudis, pat ja tie pretojas Viņa aicinājumam. Viņu apbēdina šī pretošanās, taču Viņš nepadodas, un arī mums to nevajadzētu. Viņš rāda mums nevainojamu piemēru, neatlaidīgi izrādot Savu mīlestību: „Un vēl, cik reižu Es gribēju sapulcināt jūs kopā, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, jā, ak jūs, Israēla nama ļaudis, kas esat krituši; jā, ak jūs, Israēla nama ļaudis, jūs, kas dzīvojat Jeruzālemē, tāpat kā tie, kas esat krituši; jā, cik reižu Es gribēju sapulcināt jūs kopā kā vista sapulcina savus cālīšus, un jūs negribējāt.”³

Mēs varam paļauties uz Glābēja nezūdošo vēlmi atvest visus Debesu Tēva gara bērnus atpakaļ uz mājām — pie Viņa. Tāda pati vēlme ir visiem uzticīgiem vecākiem, vecvecākiem un vecvecvecākiem. Debesu Tēvs un Glābējs rāda nevainojamu piemēru attiecībā uz to, ko mēs varētu darīt un kas mums būtu jādara. Viņi nekad neuzspiež taisnīgumu, jo taisnīgums ir izvēle. Viņi ļauj mums atpazīt taisnīgumu un saredzēt tā saldos augļus.

Katrs, kurš nāk šajā pasaulē, saņem Kristus Gaismu, kas palīdz saredzēt un sajust, kas ir pareizi un kas — slikti. Dievs ir sūtījis Savus laicīgos kalpus, lai tie ar Svētā Gara spēku palīdzētu mums saprast, kas mums, Viņaprāt, būtu jādara un kas mums ir liegts. Dievs veicina vēlmi veikt pareizu izvēli, ļaujot mums izjust savu izvēļu sekas. Izvēloties pareizi, mēs rodam laimi — ar laiku. Izvēloties ļaunu, mūs sagaida bēdas un nožēla — ar laiku. Par sekām varam būt droši. Taču to iestāšanās bieži vien ar nolūku tiek novilcināta. Ja, izvēloties pareizi, mēs nekavējoties saņemtu svētības, mūsu ticība netiktu stiprināta. Un, tā kā arī ciešanas dažkārt iestājas ar lielu novēlošanos, tad mums ir nepieciešama ticība, lai izjustu vajadzību pēc grēku piedošanas, vēl pirms iestājušās skaudrās un sāpinošās sekas.

Tēvs Lehijs bēdājās par divu savu dēlu un viņu ģimenes locekļu izvēlēm. Viņš bija dižens un krietns vīrs — Dieva pravietis. Viņš bieži tiem liecināja par mūsu Glābēju, Jēzu Kristu. Kad Tas Kungs aicināja, lai Lehijs atstātu visus savus laicīgos īpašumus, glābjot no iznīcības savu ģimeni, viņš parādīja paklausības un kalpošanas piemēru. Pat dzīves pēdējos brīžos viņš joprojām dalījās liecībā ar saviem bērniem. Par spīti spējai ieskatīties viņu sirdīs, saredzot gan bēdpilno, gan brīnišķo nākotni, Lehijs turpināja sniegties pēc viņiem, vedot savu ģimeni uz glābšanu, — tāpat kā Glābējs.

Tagad jau miljoniem tēva Lehija pēcteču ir attaisnojuši viņa cerības.

Kā mēs visi varētu mācīties no Lehija piemēra? Mēs varam mācīties no viņa piemēra, ar lūgšanu studējot Svētos Rakstus un izdarot secinājumus.

Es iesaku jums paturēt prātā gan īstermiņa, gan ilgtermiņa skatījumu, cenšoties nodot savai ģimenei cerības mantojumu. Īstermiņā jūs sagaida likstas un Sātana rēcieni. Un būs tādas lietas, uz ko pacietīgi, ar ticību jāgaida, apzinoties, ka Tas Kungs rīkojas Savā paša laikā un Savā paša veidā.

Taču ir kas tāds, ko jūs varat darīt no pašiem pirmsākumiem, kad jūsu mīļie vēl ir mazi. Paturiet prātā, ka ik dienu lūgt kopā ar ģimeni, studēt Svētos Rakstos un dalīties liecībā dievkalpojumā ir vieglāk un efektīgāk, kamēr bērni vēl ir mazi. Mazi bērni bieži vien ir daudz jūtīgāki pret Garu, nekā mēs apjaušam.

Kad viņi kļūs vecāki, viņi atcerēsies dziesmas, ko jūs kopīgi dziedājāt. Spilgtāk par melodiju — viņiem prātā paliks Svēto Rakstu vārdi un jūsu liecība. Kaut arī Svētais Gars spēj atgādināt viņiem visas lietas, Svēto Rakstu vārdi un garīgās dziesmas paliks atmiņā visilgāk. Šīs atmiņas vedinās viņus atgriezties, ja viņi uz laiku vai varbūt pat daudzus gadus būs maldījušies, meklējot ceļu, kas ved mājup — uz mūžīgo dzīvi.

Mums būs nepieciešams ilgtermiņa skatījums brīžos, kad mūsu mīļie sajūt pasaulīgo spiedienu vai kad šaubu mākonis aizēno viņu ticību. Mūs vadīs ticība, cerība un žēlsirdība, kas stiprinās viņus.

Esmu pieredzējis to, kalpojot par padomnieku diviem Dieva aicinātiem mūsdienu praviešiem. Viņi abi ir cilvēki ar unikālu personību. Bet, šķiet, ka viņiem abiem piemīt nezūdošs optimisms. Ja kāds baznīcā saceļ trauksmi par kādu jautājumu, viņi visbiežāk atbild: „Ak, tas taču nokārtosies.” Parasti viņi par šo problēmu zina vairāk nekā tie, kas sacēluši trauksmi.

Viņi zina arī, kā Tas Kungs darbojas, un tādēļ allaž ar cerību raugās uz Viņa valstību. Viņi zina, ka to vada Tas Kungs. Viņš ir visuvarošs, un Viņš gādā par mums. Ja jūs ļausiet Viņam vadīt savu ģimenes dzīvi, viss nokārtosies.

Arī daži no Henriha Airinga pēcnācējiem ir nomaldījušies no ceļa. Taču daudzi no viņa mazmazmazbērniem dodas uz Dieva tempļiem sešos no rīta, lai izpildītu priekšrakstus par saviem priekštečiem, kurus nekad dzīvē nav satikuši. Viņi dodas turp, pateicoties viņa cerības mantojumam. Viņš ir atstājis mantojumu, uz kuru pieteikušies daudzi no viņa pēcnācējiem.

Pēc tam, kad būsim ticībā izdarījuši visu, ko varam, Tas Kungs attaisnos mūsu cerības, dāvājot mūsu ģimenēm vēl dižākas svētības, nekā mēs varam iedomāties. Viņš vēl visu to labāko viņiem un mums kā Saviem bērniem.

Mēs visi esam dzīvā Dieva bērni. Jēzus no Nācaretes ir Viņa mīļotais Dēls un mūsu augšāmceltais Glābējs. Šī ir Viņa Baznīca. Tai ir priesterības atslēgas, tādēļ ģimenes var pastāvēt mūžīgi. Šis ir mūsu nenovērtējamais mantojums. Es liecinu, ka tā ir patiesība Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.