2014
Darba pasteidzināšana
June 2014


Augstākā prezidija vēstījums, 2014. gada jūnijs

Darba pasteidzināšana

Attēls
Prezidents Tomass S. Monsons

Vai jūs aptverat, ka atjaunotā baznīca bija 98 gadus veca, kad tai vēl nebija 100 stabu? Taču mazāk nekā pēc 30 gadiem baznīca organizēja savus otros 100 stabus. Un tikai astoņus gadus pēc tam baznīcai jau bija vairāk nekā 300 stabu. Šodien mums ir vairāk nekā 3000 stabu.

Kāpēc pieaugums notiek tik ātri? Vai tāpēc, ka mēs esam labāk atpazīstami? Vai tāpēc, ka mums ir jauki lūgšanu nami?

Tas viss ir svarīgi, bet iemesls, kāpēc baznīca šodien aug, ir tas, ka Tas Kungs teica, ka tā notiks. Mācībā un Derībās Viņš teica: „Lūk, Es pasteidzināšu Savu darbu savā laikā.”1

Mēs, Debesu Tēva bērni, tikām nosūtīti uz Zemes šajā laikā, lai varētu piedalīties šī dižā darba pasteidzināšanā.

Tas Kungs, cik man zināms, nekad nav norādījis uz to, ka Viņa darbs aprobežojas tikai ar šo dzīvi. Drīzāk, Viņa darbs ietver visu mūžību. Es ticu, ka Viņš pasteidzina Savu darbu garu pasaulē. Es arī ticu, ka Tas Kungs, caur Saviem kalpiem šeit, sagatavo daudzus garus, lai tie saņemtu evaņģēliju. Mūsu pienākums ir uzmeklēt savus senčus un tad doties uz templi, un izpildīt svētos priekšrakstus, kas sniegs tiem, kas ir priekškara otrā pusē, tās pašas iespējas, kādas ir mums.

„Katrs labs pēdējo dienu svētais garu pasaulē ir aizņemts,” teica prezidents Brigams Jangs (1801–1877). „Ko viņi tur dara? Viņi sludina, sludina visu laiku un sagatavo ceļu mums, lai pasteidzinātu mūsu tempļu celtniecības darbu šeit un citur.”2

Tiešām ģimenes vēstures darbs nav viegls. Tie no jums, kas nākat no Skandināvijas, es saprotu jūsu neapmierinātību. Piemēram, mana vectēva, no zviedru senču puses, vārds ir Nels Monsons, bet viņa tēva vārds nepavisam nav Monsons, bet Mons Okesons. Mona tēva vārds ir Oke Pedersons, bet viņa tēva vārds ir Pēteris Monsons — atkal atpakaļ pie Monsona.

Tas Kungs sagaida no jums un no manis, ka mēs cītīgi pētīsim savu ģimenes vēsturi. Es domāju, ka vispirms, ja mēs grasāmies savu darbu paveikt labi, mums ir jānodrošina, lai mūsu Debesu Tēva Gars būtu ar mums. Ja mēs dzīvosim tik taisnīgi, cik vien mūsu zināšanas par taisnīgumu sniedzas, Viņš pavērs ceļu, lai piepildītos tās svētības, kuras mēs tik dedzīgi un cītīgi meklējam.

Mēs pieļausim kļūdas, bet neviens no mums nevar kļūt par ekspertu ģimenes vēstures darbā, sākumā nebūdams iesācējs. Tāpēc mums ir jāmetas darbā un jārēķinās ar dažām grūtībām. Tas nav viegls uzdevums, bet Tas Kungs to ir uzticējis jums, un Viņš to ir uzticējis man.

Veicot ģimenes vēstures darbu, jūs atklāsiet, ka nonākat strupceļā, un jūs sev teiksiet: „Es tur vairs neko nevaru izdarīt.” Kad pienāks šāds brīdis, metieties ceļos un lūdziet Tam Kungam parādīt izeju, un Viņš jums parādīs risinājumu. Es liecinu, ka tā ir patiesība.

Debesu Tēvs mīl Savus bērnus garu pasaulē tikpat stipri kā jūs un mani. Attiecībā uz mūsu mirušo glābšanas darbu, pravietis Džozefs Smits teica: „Un tagad, tā kā Dieva diženie mērķi strauji tuvojas to piepildījumam, un piepildās tas, par ko runāja pravieši, tā kā Dieva valstība uz Zemes ir nodibināta un senā lietu kārtība ir atjaunota, Tas Kungs ir paziņojis mums šo pienākumu un privilēģiju.”3

Attiecībā uz mūsu senčiem, kas ir nomiruši bez zināšanām par evaņģēliju, prezidents Džozefs F. Smits (1838–1918) paziņoja: „Caur mūsu pūlēm viņu labā, viņu važas nokritīs, un tumsa, kas viņus iekļauj, izgaisīs, lai gaisma varētu spīdēt pār tiem un viņi varētu dzirdēt garu pasaulē par darbu, kuru paveica viņu bērni šeit viņu labā, un viņi līksmos kopā ar jums, kad jūs pildīsiet šos pienākumus.”4

Ir miljoniem Debesu Tēva garīgo bērnu, kuri pirms nāves un pirms došanās uz garu pasauli nekad nebija dzirdējuši Kristus vārdu. Taču tagad viņiem tiek mācīts evaņģēlijs, un viņi gaida to dienu, kad jūs un es pētīsim savas ģimenes vēsturi, kas ir nepieciešams, lai sagatavotu ceļu, tā lai mēs varētu ieiet Tā Kunga namā un izpildīt viņu labā to darbu, kuru viņi paši nevar paveikt.

Mani brāļi un māsas es liecinu, ka Tas Kungs svētīs mūs, kad mēs pieņemsim un atsauksimies šim izaicinājumam.

Kā mācīt no šī vēstījuma?

Atcerieties kādu stāstu no jūsu ģimenes vēstures un dalieties šajā stāstā ar tiem, kurus jūs apmeklējat. Jūs varētu izmantot jautājumus no Augstākā prezidija vēstījuma (6. lpp.) bērnu sadaļas, lai pamudinātu tos, kurus jūs apmeklējat, dalīties savos stāstos. Apsveriet iespēju izlasīt Mācība un Derības 128:15 un apspriest to, cik svarīgi ir veikt tempļa priekšrakstus mūsu senču labā.

Atsauces

  • Mācība un Derības 88:73.

  • Teachings of Presidents of the Church: Brigham Young (1997), 280. lpp.

  • Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010), 406. lpp.

  • Teachings of Presidents of the Church: Joseph F. Smith (1998), 247. lpp.