Ģimene kā komanda

Amons nopūtās, kad viņš un tētis atstāja futbola spēli. „Es nesaprotu,” viņš teica. „Mums ir tik daudz labu spēlētāju. Kāpēc mēs negūstam punktus?”

Tētis bija labs futbola spēlētājs. Varbūt viņš var palīdzēt.

„Es domāju, ka jums ir jāmācās strādāt komandā,” tētis teica. „Jūs visi vēlaties gūt vārtus, vai ne?”

„Jā,” Amons teica. „Taču mēs visi nevaram gūt vārtus. Vai to tu gribēji teikt?”

Tētis pamāja. „Tu nevari gūt vārtus viens pats. Vispirms aizsargiem ir jāatņem bumba pretinieku komandai, vai ne?”

Amons iesmējās. „Ir diezgan grūti iesist vārtus, ja tev nav bumbas.”

„Pareizi,” tētis teica. „Pēc tam aizsargs padod bumbu kādam, kas var iemest vārtus. Neviens to nevar izdarīt viens pats.”

„Laikam,” Amons teica.

Kad viņi nokļuva mājās, mamma gatavoja pusdienas, tajā pašā laikā turot rokās mazuli. „Kā veicās spēlē?” viņa pajautāja.

„Mēs atkal zaudējām,” Amons teica. „Taču nākamreiz mums veiksies labāk.”

„Tā ir laba attieksme,” mamma teica.

„Esmu izbadējies!” Migels izsaucās, kopā ar Samuēlu un Lūkasu ieskrienot virtuvē.

„Zēni, vai jūs varat palīdzēt saklāt galdu un nolikt vietā rotaļlietas?” mamma palūdza.

Visi četri zēni sāka sūdzēties.

„Bet es nespēlējos ar mantām,” Samuēls teica.

„Tas prasīs veselu mūžību!” Migels čīkstēja.

Tētis iesmējās. „Es domāju, ka mūsu ģimenei ir tā pati problēma, kas Amona komandai.”

„Kāda problēma?” Samuēls pajautāja.

„Mēs nestrādājam kopā,” Amons teica. „Mēs visi vēlamies gūt vārtus, paēdot pusdienas. Taču visu darbu atstājam mammai.”

„Pareizi!” tētis teica. „Kā mēs varam darboties kā komanda?”

Amonam bija ideja. „Kā būtu, ja Samuēls un es uzklātu galdu? Un pārējie zēni var savākt mantas.”

„Lieliska doma!” tētis teica.

Drīz vien pusdienas bija gatavas. Amons salika savas rokas lūgšanai. Viņš bija priecīgs, ka viņa ģimene bija strādājusi kopā kā komanda. Viņš cerēja, ka viņa futbola komanda varēs darīt tāpat.