Paverieties augšup

Kad es biju astoņus gadus vecs, mani kopā ar diviem brālēniem aizsūtīja uz tuvējo pilsētu pēc pārtikas precēm. Atskatoties uz to laiku, es esmu pārsteigts, cik liela bija manas vecmāmiņas un tantes, un tēvoča uzticība mums. Rīta debesis bija spožas un skaidras, kad mēs trīs zirgu mugurās devāmies ceļā.

Prērijas vidū mēs nolēmām nokāpt no zirgiem un uzspēlēt spēli „marbles”. Mēs bijām tik ļoti pārņemti ar spēli, ka nepaskatītājiem augšup un neredzējām, ka debesis sāka pārklāt tumši mākoņi. Kad mēs aptvērām, ka tuvojas vētra, mums pat nepietika laika uzlēkt zirgu mugurās. Stiprs lietus un krusa mūs sita tik spēcīgi, ka viss, ko mēs varējām izdarīt, bija noņemt seglus no zirgu muguras un patverties zem seglu segām. Tad mūsu zirgi aizmuka.

Bez zirgiem, izmirkuši un nosaluši — mēs, cik vien ātri iespējams, sākām iet tuvējās pilsētas virzienā. Bija jau vēls, kad mēs atradām kādu māju un pieklauvējām pie durvīm. Ģimene, kas dzīvoja mājā, mūs noslaucīja, pabaroja ar gardu pupiņu burito un tad ierādīja mums guļvietu istabā ar smilts grīdu.

No rīta mani brālēni un es pamodāmies, un aiz loga bija spoža saule un skaistas debesis. Kāds vīrs pieklauvēja pie durvīm, meklējot trīs pazudušus zēnus. Es nekad neaizmirsīšu, ko mēs ieraudzījām atceļā uz mājām — cilvēku pūli, kas bija mūs meklējuši visu nakti. Tam priekšgalā bija mana mīlošā vecmāmiņa un tēvocis, un tante. Viņi mūs apskāva un raudāja, laimīgi par to, ka atraduši savus pazudušos bērnus.

Mūsu mīlošais Debesu Tēvs mūs pazīst. Viņš mūs dedzīgi gaida atgriežamies mājās. Mums apkārt ir garīgo vētru zīmes. Pavērsimies augšup un sagatavosimies, katru dienu stiprinot mūsu liecības.