2014
Misionāru, ģimenes vēstures un tempļa darbs
2014. gada oktobris


Misionāru, ģimenes vēstures un tempļa darbs

Uzruna jauno misijas prezidentu seminārā, 2013. gada 25. jūnijā.

Attēls

Svētsvinīgā sanāksmē Kērtlandes templī, 1837. gada 6. aprīlī, pravietis Džozefs Smits teica: „Galu galā, pēc visa, kas teikts, mūsu dižākais un svarīgais pienākums ir sludināt evaņģēliju.”1

Gandrīz tieši pēc septiņiem gadiem, 1844. gada 7. aprīlī, viņš paziņoja: „Mūsu lielākā atbildība, kuru Dievs mums uzticējis šajā pasaulē, ir uzmeklēt mūsu mirušos. Apustulis saka: „Viņi bez mums nevar sasniegt pilnību” [skat. Ebrejiem 11:40], jo ir nepieciešams, lai saistīšanas spēks būtu mūsu rokās, lai mēs varētu saistīt mūsu bērnus un mūsu aizgājējus evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetā — laikmetā, kad piepildās tie solījumi, ko Jēzus Kristus deva pirms pasaules radīšanas cilvēku glābšanai.”2

Daži, iespējams, prāto, kā gan abi šie darbi — gan evaņģēlija sludināšana, gan savu mirušo priekšteču uzmeklēšana — var tikt vienlaicīgi uzskatīti par dižāko pienākumu un atbildību, ko Dievs uzticējis Saviem bērniem. Es vēlos paskaidrot, ka šīs mācības uzsver pēdējo dienu glābšanas darba viengabalainību. Misionāru darbs un ģimenes vēstures un tempļa darbs viens otru papildina, tie ir savstarpēji saistīti viena un tā paša varenā darba aspekti, „kuru [Dievs], laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas — Kristus, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes” (Efeziešiem 1:10).

Es lūdzu, kaut Svētā Gara spēks palīdzētu mums visiem, kad kopīgi domājam par pēdējo dienu brīnišķo glābšanas darbu!

Cilvēku sirdis un priesterības priekšraksti

Evaņģēlija sludināšana un savu mirušo priekšteču meklēšana ir divi dievišķi doti pienākumi, kam ir saistība gan ar mūsu sirdi, gan priesterības priekšrakstiem. Tā Kunga darba būtība ir izmainīt cilvēku sirdis, pārvērst un šķīstīt tās caur derībām un priekšrakstiem, kas veikti ar atbilstošām priesterības pilnvarām.

Vārds sirds baznīcas pamatdarbos parādās vairāk nekā 1000 reižu, simbolizējot katra indivīda dziļākās jūtas. Tādējādi mūsu sirds — mūsu vēlmju, simpātiju, nolūku, motīvu un attieksmes kopsumma — parāda, kas mēs esam, un nosaka, par ko kļūsim.

Tā Kunga mērķis attiecībā uz misionāru darbu ir aicināt visus nākt pie Kristus, saņemt atjaunotā evaņģēlija svētības un pastāvēt līdz galam caur ticību Kristum.3 Mēs nedalāmies evaņģēlijā tikai, lai stiprinātu pēdējo dienu baznīcu vai palielinātu tās locekļu skaitu. Drīzāk mēs cenšamies piepildīt dievišķi doto pienākumu — sludināt, ka Tēva laimes iecere ir patiesa, apliecināt Viņa Vienpiedzimušā Dēla, Jēzus Kristus, dievišķumu un liecināt par Glābēja Izpirkšanas upura iedarbību. Evaņģēlija sludināšanas pamatmērķis ir aicināt visus „nākt pie Kristus” (skat. Moronija 10:30–33), piedzīvot „vareno sirds pārmaiņu” (skat. Almas 5:12–14) un piedāvāt pestīšanas priekšrakstus tiem, kas vēl nav slēguši derības šajā laicīgajā dzīvē.

Tas Kungs uztic mums tempļu celtniecību un aizstājošo priekšrakstu veikšanu ar mērķi — īstenot dzīvo un mirušo paaugstināšanu. Mēs nepielūdzam svētajos tempļos tikai tālab, lai gūtu atmiņā paliekošu personīgo pieredzi vai ģimenes pieredzi. Drīzāk jau mēs cenšamies piepildīt dievišķi uzticēto pienākumu — piedāvāt glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstus visai cilvēces ģimenei. Iedēstot bērnu sirdīs tēviem (tai skaitā Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam) dotos apsolījumus, pievēršot bērnu sirdis viņu tēviem un veicot ģimenes vēstures izpēti un aizstājošos priekšrakstus templī, tiek darīts darbs, kas svētī tos indivīdus, kuri atrodas garu pasaulē un vēl nav slēguši derības.

Attēls

Priesterības priekšraksti paver ceļu uz dievišķības spēku:

„Un šī lielākā priesterība vada evaņģēliju un tur valstības noslēpumu atslēgu, patiesi Dieva atziņas atslēgu.

Tādēļ tās priekšrakstos tiek pasludināts dievišķības spēks.

Un bez tās priekšrakstiem un priesterības pilnvarām, dievišķības spēks netiek pasludināts cilvēkiem miesā” (M&D 84:19–21).

Lūdzu, padomājiet par šo pantu svarīgo nozīmi! Indivīdam, pirmkārt, ir jāieiet pa kristību vārtiem un jāsaņem Svētā Gara dāvana, un tad jāturpina virzīties uz priekšu pa derību un priekšrakstu ceļu, kas ved pie Glābēja un Viņa veiktās Izpirkšanas svētībām (2. Nefija 31. nodaļa). Mums ir nepieciešami priesterības priekšraksti, lai mēs varētu visā pilnībā nākt pie Kristus un tapt pilnveidoti Viņā (skat. Moronija 10:30–33). Bez priekšrakstiem indivīds nevar saņemt visas tās svētības, kas mums pieejamas, pateicoties Tā Kunga bezgalīgajam un mūžīgajam upurim (skat. Almas 34:10–14) jeb dievišķības spēkam.

Tā Kunga darbs ir vienots, varens darbs, kas pievēršas cilvēku sirdīm, derībām un priesterības priekšrakstiem.

Mācības piemērošana

Šī dievišķā mācība izgaismo divus, svarīgus aspektus saistībā ar mūsu darbu baznīcā.

Pirmkārt, mēs bieži vien pārmērīgi nodalām glābšanas darba jomas līdz ar attiecīgajām politikām un procedūrām. Es baidos, ka daudzi no mums tik intensīvi pievēršas noteiktiem Tā Kunga darba aspektiem, ka nespēj ar pilnu jaudu piedalīties šajā visaptverošajā glābšanas darbā.

Kamēr Tas Kungs cenšas apvienot visas lietas Kristū, mēs bieži vien sadalām un specializējam tās, sašaurinot savu izpratni un redzējumu. Nonākot galējībās, prioritāte tiek piešķirta programmu īstenošanai un statistikas uzlabošanai, nevis cilvēku aicināšanai slēgt derības un cienīgi saņemt priekšrakstus. Šāda pieeja attur no šķīstīšanās, prieka, turpmākas pievēršanās, garīga spēka un aizsardzības, kuru saņemam, atdodot savas sirdis Dievam (skat. Helamana 3:35). Vienkārši izpildot vai atbildīgi atzīmējot visu, kas ietverts mūsu garajā evaņģēlija darbu sarakstā, mēs nenodrošināsim Viņa tēlu savos sejas vaibstos un nepiedzīvosim vareno pārmaiņu savās sirdīs (skat. Almas 5:14).

Otrkārt, Elijas garam ir centrāla un būtiska nozīme evaņģēlija sludināšanas darbā. Iespējams, Tas Kungs uzsvēra šo patiesību, nosakot kārtību, kādā norisinājās evaņģēlija pilnības atjaunošana uz Zemes šajās pēdējās dienās.

Svētbirzī Džozefs Smits redzēja un runāja ar Mūžīgo Tēvu un Jēzu Kristu. Ar šo vīziju aizsākās evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmets (skat. Efeziešiem 1:10) un Džozefs uzzināja gan to, kāda ir Dievības patiesā daba, gan to, ka atklāsmes turpinās.

Aptuveni pēc trim gadiem, 1823. gada 21. septembra vakarā, par atbildi uz sirsnīgu lūgšanu Džozefa guļamistabu piepildīja gaisma, līdz kļuva gaišāks „nekā pusdienas laikā” (Džozefs Smits — Vēsture 1:30). Pie viņa gultas parādījās persona, kas uzrunāja jaunieti vārdā, pasludinot, ka „viņš ir vēstnesis, sūtīts no Dieva … un ka viņa vārds ir Moronijs” (Džozefs Smits — Vēsture 1:33). Viņš deva Džozefam norādījumus par Mormona Grāmatas nākšanu klajā. Un pēc tam Moronijs citēja no Malaehija grāmatas Vecajā Derībā (ar pavisam nelielām izmaiņām ķēniņa Jēkaba Bībeles versijā):

„Redzi, Es tev atklāšu priesterību no pravieša Elijas rokas, pirms atnāks Tā Kunga lielā un baigā diena. … Un Viņš iedēstīs bērnu sirdīs solījumus, kas doti tēviem, un bērnu sirdis pievērsīsies saviem tēviem. Ja tas tā nebūs, visa zeme tiks pilnīgi nopostīta pie Viņa atnākšanas.” (Džozefs Smits — Vēsture 1:38–39.)

Moronija norādījumos jaunajam pravietim tika ietvertas divas tēmas: (1) Mormona Grāmata un (2) Maleahija vārdi, kas pravieto par Elijas lomu visa tā atjaunošanā, par ko Dievs runājis ar svēto praviešu muti jau kopš pasaules pirmsākumiem (skat. Apustuļu darbi 3:21). Tādējādi, pašos Atjaunošanas aizsākumos tika atklāta pareizā izpratne par Dievības dabu, iedibināta apziņa, ka atklāsmes turpinās, uzsvērta Mormona Grāmatas nozīme un paredzēta glābšanas un paaugstināšanas darba aizsākšana gan par dzīvajiem, gan mirušajiem.

Lūdzu, tagad padomājiet par Mormona Grāmatas lomu siržu izmainīšanā un Elijas gara lomu siržu pievēršanā!

Mormona Grāmata, apvienojumā ar Tā Kunga Garu, ir „visdižākais līdzeklis, kādu Dievs mums devis pasaules pievēršanai”.4 Šis Atjaunošanas Svēto Rakstu krājums ir mūsu reliģijas noslēgakmens, kam ir būtiska loma dvēseļu vešanā pie Glābēja. Mormona Grāmata ir vēl viena liecība par Jēzu Kristu — būtiska liecība par Pestītāja dievišķumu pasaulei, kura pieaug laicīgumā un ciniskumā. Kad cilvēki lasa un studē Mormona Grāmatu, ar patiesu nolūku lūdzot, lai uzzinātu, vai šī grāmata ir patiesa, viņu sirdis izmainās.

Elijas gars ir „Svētā Gara izpausme, kas liecina par ģimenes dievišķo dabu”.5 Šī īpašā Svētā Gara ietekme sniedz spēcīgu liecību par Tēva laimes ieceri un mudina cilvēkus uzmeklēt un turēt dārgā piemiņā savus priekštečus un ģimenes locekļus — gan aizgājušos, gan tagadējos. Elijas gars ietekmē gan baznīcas locekļus, gan cilvēkus ārpus baznīcas, liekot viņu sirdīm pievērsties tēviem.

Ir pienācis laiks daudz efektīvāk izmantot šo iedarbīgo kombināciju: vareno pārmaiņu sirdīs, kas rodas, lielākoties, pateicoties Mormona Grāmatas garīgajam spēkam, un siržu pievēršanos tēviem, kas notiek caur Elijas garu. Alkas pēc saiknes ar savu pagātni var sagatavot cilvēku Dieva ietekmīgā Dieva vārda saņemšanai un stiprināt viņa vai viņas ticību. Sirds pievēršanās tēviem kalpo par unikālu līdzekli, kas palīdz turēties pretī pretinieka ietekmei un stiprināt savu pievēršanos.

Noskaties otro video ar stāstu, kurā atainots šis princips.

Principi

Tagad es gribētu noteikt četrus principus saistībā ar garīgo spēku, ko gūstam, pateicoties pārmaiņām sirdī un sirds pievēršanai tēviem.

  1. Sirdis un pievēršanās evaņģēlijam. Pievēršanās tēviem atmodina un sagatavo sirdi varenajai pārmaiņai. Tādējādi Elijas gars palīdz pievērsties evaņģēlijam.

    Noskaties trešo video ar stāstu, kurā atainots šis princips.

  2. Sirdis un aktivitātes uzturēšana. Pievēršanās tēviem stiprina un spēcina sirdis, kas piedzīvojušas vareno pārmaiņu. Tādējādi Elijas gars palīdz uzturēt jaunpievērsto aktivitāti.

    Noskaties ceturto video ar stāstu, kurā atainots šis princips.

  3. Sirdis un aktivizēšana. Pievēršanās tēviem mīkstina sirdi, kas nocietinājusies pēc tam, kad piedzīvojusi vareno pārmaiņu. Tādējādi Elijas gars paver durvis uz aktivizēšanu.

    Noskaties piekto video ar stāstu, kurā atainots šis princips.

  4. Sirdis un drosmīgi misionāri. Misionārs, kurš ir pieredzējis gan vareno pārmaiņu sirdī, gan sirds pievēršanos, būs vairāk pievērsts ticībai, vairāk ziedosies un būs drosmīgāks kalpotājs.

    Noskaties sesto video ar stāstu, kurā atainots šis princips.

Ņemot vērā strauji augošo, sagatavotāko misionāru spēku, mēs vienkārši nevaram paļauties tikai uz iepriekšējiem veiksmīgas sludināšanas piemēriem, nosakot turpmāko virzienu un metodes. Tas Kungs ir iedvesmojis jaunu tehnoloģiju un palīgrīku izstrādi, kas ļauj mums gūt no vienotā misionāru un ģimenes vēstures, un tempļa darba daudz lielākā mērā nekā jebkad agrāk šajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā. Un tā nav sagadīšanās, ka šie jaunievedumi ir nākuši klajā tieši šajā laikā, kad tie tik ļoti nepieciešami misionāru darba sekmēšanai visā pasaulē. Tā Kunga darbs ir vienots, varens darbs, kas pievēršas cilvēku sirdīm, kuras izmainās un pievēršas, svētajām derībām un dievišķības spēkam, kas izpaužas caur priesterības priekšrakstiem.

Kopsavilkums un liecība

Tas Kungs ir pasludinājis: „Es spēju paveikt Savu darbu” (2. Nefija 27:21), un „Es pasteidzināšu Savu darbu savā laikā” (M&D 88:73). Mēs esam liecinieki tam, ka Viņš pasteidzina Savu darbu.

Mēs dzīvojam un kalpojam evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetā. Apziņai par mūžīgo nozīmi, kāda ir šim īpašajam evaņģēlija atklāšanas laikmetam, kurā dzīvojam, vajadzētu ietekmēt visu, ko darām un par ko cenšamies kļūt. Šajās pēdējās dienās mums jāpaveic varens, milzīgs, būtisks un steidzams glābšanas darbs. Cik gan pateicīgiem mums vajadzētu būt par savām svētībām un pienākumiem, dzīvojot šajā īpašajā, noslēdzošajā evaņģēlija atklāšanas laikmetā! Cik gan pazemīgiem mums vajadzētu būt, zinot, ka „no tā, kuram daudz tiek dots, daudz tiek prasīts” (M&D 82:3)!

Evaņģēlija sludināšana un savu mirušo priekšteču meklēšana ir savstarpēji papildinošas vienota, varena darba daļas — mīlestības darba, kura mērķis ir izmainīt, pievērst un šķīstīt patiesu taisnības meklētāju sirdis. Mākslīgā robeža, kuru tik bieži novelkam starp misionāru darbu un tempļa un ģenealoģijas darbu, tiek dzēsta, jo tas ir viens un tas pats dižais pestīšanas darbs.6

Vai mēs spējam saprast, ka tempļa un ģimenes vēstures darbs var palīdzēt klausītājiem un mazaktīviem baznīcas locekļiem gūt dziļāku izpratni par pestīšanas ieceri? Vai mēs apzināmies, ka Elijas gars ir viens no iedarbīgākajiem spēkiem jaunpievērsto aktivitātes uzturēšanā? Vai mēs spējam daudz pilnvērtīgāk novērtēt to, cik svarīga loma ir brīžiem, kad dalāmies ģimenes stāstos, lai pievērstu sirdis un atrastu cilvēkus, kurus varētu mācīt gan baznīcas locekļi, gan misionāri? Vai mēs spējam palīdzēt tiem, kam kalpojam, rast biežāku pieeju dievišķības spēkam, cienīgi piedaloties tādos priekšrakstos kā Svētā Vakarēdiena pieņemšana, kā arī kristības un konfirmācija par mirušajiem?

Kaut jūs varētu skaidri saredzēt, nekļūdīgi saklausīt un vienmēr atcerēties, cik svarīga ir jūsu dalība Tā Kunga darbā, kas izmaina, pievērš un šķīstī cilvēku sirdis!

Atsauces

  1. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2007. g.), 330. lpp.

  2. Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits, 475. lpp.

  3. Skat. Sludini Manu evaņģēliju: misionāru kalpošanas rokasgrāmata (2005. g.), 1. lpp.

  4. Ezra Taft Benson, „A New Witness for Christ”, Ensign, 1984. g. nov., 7. lpp.

  5. Russell M. Nelson, „A New Harvest Time”, Ensign, 1998. g. maijs, 34. lpp.

  6. Skat. Spencer W. Kimball, „The Things of Eternity — Stand We in Jeopardy?” Ensign, 1977. g. jan., 3. lpp.