Paldies tev, brāli Džej!

„Rīt ir svētdiena,” es teicu savai piecgadīgajai meitiņai, kura ieritinājās man klēpī. Viņas sejiņā atplauka plats smaids.

„Vai, cik labi!” viņa teica. „Tad es varēšu satikt brāli Džeju.”

Manu sirdi piepildīja pateicība. Cik gan pateicīga es jutos par mīlošo un gādīgo Sākumskolas skolotāju, kurš bija atvieglojis mūsu iejušanos jaunajā bīskapijā pēc pārcelšanās. Došanās projām no mūsu mājām ASV vidusaustrumos, lai apmestos uz dzīvi 1350 jūdžu (2173 km) attālumā, bija traumatiska pieredze visai mūsu ģimenei un jo īpaši mūsu bērnudārzniecei Sīzanai. Būdama kautrīga pēc dabas, viņa baidījās no visa jaunā un bažīgi gaidīja baznīcas apmeklējumu mūsu pirmajā nedēļā jaunajā bīskapijā.

Brālis Džejs — laipns un apņēmīgs vīrs — prata likt lietā vajadzīgo humora devu un izrādīt pietiekami lielu sirsnību, lai iegūtu Sīzanas uzticību. Pirmajā svētdienā viņš pieliecās, saņēma viņas roku, ielūkojās acīs un teica: „Nāc nu, mīļumiņ! Mūsu klasē ies jautri.”

Nedēļu pēc nedēļas Sīzana gaidīja svētdienas vairāk par visām citām dienām. Līdzko mēs ieradāmies baznīcā, viņa uzlūkoja sanākušos, meklējot savu skolotāju. Viņš sveicinot viņai uzsmaidīja.

Gadiem ejot, brālis Džejs atcerējās katru skolēnu, dāvājot viņiem nelielas veltes svētku un dzimšanas dienās. Kad pienāca Sīzanas dzimšanas diena, svarīgākais viesis, kuru viņa vēlējās ielūgt uz savu ballīti, bija brālis Džejs.

Vai viņš maz nojauta, cik īpaša ietekme viņam bija mūsu mazās meitenītes dzīvē? Vai viņš maz apjauta, cik lielā mērā viņa piecgadīgo Sākumskolēnu klase uzklausa viņa vārdus un pārņemt viņa izturēšanos? Vai viņš maz zināja, cik daudz man kā mātei nozīmēja tas, ka viņš ir kļuvis par daļu no manas meitas dzīves?

Vēlāk Sīzana pārgāja uz brāļa Edvardsa klasi, un viņas lieliskā pieredze Sākumskolā turpinājās. Cik gan pateicīga es jūtos par visiem apzinīgajiem, labi sagatavotajiem, pazemīgajiem vīriešiem un sievietēm, kuri atstājuši pozitīvu un garīgu iespaidu uz Sīzanas dzīvi!

Visa mūsu ģimene ir tikusi svētīta, pateicoties apņēmīgiem cilvēkiem, kuri kalpojuši mums ceļā uz garīgo pilnveidi. Es atceros gan izcilo skautu vadītāju, gan ārkārtīgi iecietīgo priesterības kvoruma padomdevēju, gan pacietīgo semināra skolotāju, gan īpašo Jauno sieviešu prezidiju, gan gādīgo bīskapu.

Lai cik svētīta būtu mūsu ģimene, zinu, ka mēs nebūt neesam unikāli. Brāļa Džeja vietā varētu būt daudzi, jo mūsu vidū ir daudz apņēmīgu brāļu un māsu, kuru kalpošana atstājusi ietekmi uz daudzām ģimenēm — līdzīgi mūsējai. Cik gan pateicīgi mēs esam par viņu gara spēku, apņēmību, sagatavotību un mīlestību!

Mēs pateicamies visiem tiem neskaitāmajiem, dedzīgajiem kalpotājiem visā baznīcā, kas palīdzējuši mūsu ģimenei!