2014
Nefrīta kāposts
2014. gada oktobris


Mēs runājam par Kristu

ŽADEĪTA kāposts

Autore dzīvo Jutā, ASV.

Attēls
A cabbage sculpted out of jade.

Kalpojot misijā Taivānā, kādu sagatavošanās dienu mēs ar pārinieci pavadījām kādu laiciņu Nacionālajā pils muzejā Taipejā. Visievērojamākais mākslas darbs šajā muzejā ir, tā saucamais, žadeīta kāposts. To apbrīnoja daudzi cilvēki, taču manās acīs tas bija vienkārši žadeītā grebts kāposts. Tas, bez šaubām, bija glīts, taču šķita, ka kaut ko īsti līdz galam nesaprotu.

Kad bijām beigušas muzeja apskati, es vaicāju savai pāriniecei: „Ko tu domā par to žadeīta kāpostu?”

„Man ļoti patīk tas mākslas darbs!”

„Kāpēc?” es jautāju. „Tas taču ir vienkārši kāposts.”

„Tu joko? Šis žadeīta kāposts ir manas dzīves moto!” viņa iesaucās.

„Tas kāposts?”

„Jā! Vai tad tu nezini to stāstu?”

„Acīmredzot, ne.”

Tad viņa pastāstīja man šo stāstu, un viņai izrādījās taisnība. Kāposts kļuva arī par manas misijas un manas dzīves moto.

Lai žadeīta grebums būtu lielā vērtē, žadeīta gabalam jābūt vienkrāsainam. Grebumi no nevainojama žadeīta ir ļoti dārgi, jo ir gandrīz neiespējami atrast perfektu žadeītu. Taču žadeīta kāposts vienā galā ir zaļš, bet otrā — balts, turklāt, tajā ir plaisas un izciļņi. Neviens prasmīgs akmeņkalis nebija vēlējies izniekot laiku ar šādu žadeīta gabalu, līdz ieradās kāds, ko ķīnieši dēvē par akmeņkalšanas meistaru.

Ja vien žadeīts spētu runāt, es varu iztēloties, kāda būtu viņa saruna ar jauno akmeņkali. Es iztēlojos, kā akmeņkalis paņem rokās žadeīta gabalu.

„Ko tu gribi?” jautātu žadeīts.

„Es meklēju žadeītu, ko grebt,” teiktu akmeņkalis.

„Tad atrodi sev citu gabalu. Es esmu nevērtīgs. Abas manas krāsas ir tā savijušās, ka tu nemūžam nespēsi tās atdalīt. Manī ir plaisas un izciļņi. No manis nekad nesanāks nekas vērtīgs. Neiznieko savu laiku!”

„Ak, tu, mazais muļķa žadeīt! Uzticies man! Es esmu meistarīgs akmeņkalis. Es izveidošu no tevis meistardarbu.”

Žadeīta kāpostu tik apbrīnojamu padara tas, ka anonīmais meistars izmantoja žadeīta nepilnības — divas krāsas, plaisas un izciļņus —, lai kāposts izskatītos pēc iespējas dabiskāks. Baltā, necaurredzamā daļa kļuva par kāposta kātu, bet plaisas un izciļņi tika izmantoti, lai iedzīvinātu lapas. Ja šim žadeītam nebūtu nepilnību, kāposts neizskatītos tik dabīgs.

Tā kā šis mākslas darbs izdevās tik skaists, tas tika uzdāvināts kādam no Ķīnas karaļnama un rotāja skaisto Āzijas piļu zāles, līdz galu galā nonāca Taivānas muzejā.

Tas man atgādina par Etera 12:27: „Ja cilvēki nāks pie Manis, Es parādīšu tiem viņu vājības. … Mana labvēlība ir pietiekama visiem cilvēkiem, kas pazemojas Manā priekšā; jo, ja tie pazemojas Manā priekšā un tiem ir ticība Manī, tad Es darīšu, ka vājības kļūs tiem par spēku.”

Pēc tam, kad biju redzējusi žadeīta kāpostu, es ieraudzīju šo pantu citā gaismā. Mēs līdzināmies šim žadeīta gabalam, tikai vēl joprojām atrodamies grebšanas procesā. Mums ir jāuzticas mūsu meistarīgajam akmeņkalim — Jēzum Kristum —, kurš padarīs mūsu vājības par spēku. Ar savu nepilnīgo skatījumu mēs dažkārt pievēršamies savām nepilnībām un krītam izmisumā, domājot, ka nekad nebūsim pietiekami labi. Taču mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, redz mūsos to, par ko mēs varam kļūt. Ja vien mēs ļausim, lai mūsu dzīvē darbojas Viņa Izpirkšana, Viņš izveidos no mums meistardarbus, kas kādudien dzīvos kopā ar ķēniņu Ķēniņu.