Apspriedieties par viņu vajadzībām

Vajadzību izpratnei ir izšķiroša loma, lai mēs varētu kalpot cits citam. Taču kādi varētu būt šo vajadzību veidi un vai bez vajadzībām ir vēl kaut kas, ko mums vajadzētu noskaidrot?

Vajadzības mēdz būt ļoti daudzveidīgas. Tiem, kuriem mēs kalpojam, var rasties gan emocionālas, gan finansiālas, gan fiziskas, gan ar izglītību saistītas un cita veida problēmas. Dažas vajadzības ir būtiskākas par citām. Ar dažām vajadzībām mēs varam palīdzēt paši, citās mums var būt nepieciešama papildus palīdzība. Pūloties palīdzēt apmierināt citu cilvēku laicīgās vajadzības, neaizmirstiet, ka mūsu kalpošanas aicinājumā ietilpst arī tas, lai mēs palīdzētu citiem virzīties uz priekšu pa derību ceļu, sagatavojoties priesterības priekšrakstiem, kam ir būtiska loma paaugstināšanā, un saņemot tos.

Apspriežoties par atsevišķu indivīdu vai ģimenes vajadzībām, mums vajadzētu izzināt arī viņu stiprās puses. Kurās jomās viņiem nav nepieciešama mūsu palīdzība? Kuras no viņu spējām vai talantiem varētu nākt par svētību citiem? Kādas ir viņu unikālās prasmes, kas varētu palīdzēt Dieva valstības celšanā? Var gadīties, ka izpratnei par indivīda stiprajām pusēm ir tikpat būtiska loma, kā izpratnei par viņa vajadzībām.

Viena no mūsu ticības pamatnostādnēm ir tā, ka Debesu Tēvs runā ar Saviem bērniem (skat. Ticības apliecinājumi 1:9). Saņemot jaunu kalpošanas norīkojumu, mums vajadzētu apspriesties ar Debesu Tēvu lūgšanā, tiecoties pēc ieskata un izpratnes par attiecīgo cilvēku vajadzībām un stiprajām pusēm. Šim apspriešanās procesam caur lūgšanu vajadzētu turpināties visu kalpošanas norīkojuma laiku.

Lai gan tas, kā un kad mēs sazināmies ar indivīdiem un ģimenēm, kam esam aicināti kalpot, var būt atkarīgs no konkrētiem apstākļiem, nepastarpinātai apspriedei ar indivīdu vai ģimeni ir izšķiroša loma tajā, lai veidotu ar šiem cilvēkiem personīgas attiecības un izprastu viņu vajadzības, ieskaitot to, kā viņi vēlētos, lai tiem tiktu palīdzēts. Var gadīties, ka ar dažiem jautājumiem būs jāpagaida, kamēr būsim izveidojuši jēgpilnas attiecības. Kaut arī nav tāda viena pareizā veida, kā to darīt, jūs varētu apsvērt tālāk minēto:

Veidojot uzticības pilnas attiecības, jūs varētu apspriesties par viņu individuālajām un ģimenes vajadzībām. Uzdodiet jautājumus, sekojot Svētā Gara pamudinājumiem.¹ Piemēram:

Neaizmirstiet piedāvāt konkrētu palīdzību, piemēram: „Kad mēs šonedēļ varētu atnest jums mūsu pagatavotās vakariņas?” Nenoteikts piedāvājums, piemēram: „Dodiet ziņu, ja ir kaut kas, ko mēs varētu darīt jūsu labā!”, nebūs īpaši noderīgs.

Tā kā, sazinoties ar konkrēto indivīdu vai ģimeni, jūs ne vienmēr būsiet kopā ar savu pārinieku, būtu svarīgi, lai jūs, kalpojot pārniecībā, sadarbotos un apspriestos, tiecoties pēc kopīgas iedvesmas. Šeit būs daži jautājumi pārdomām:

Būtu lietderīgi, ja jūs laiku pa laikam aprunātos ar citiem, kuri ir norīkoti kalpot tam pašam indivīdam vai ģimenei, kam kalpojat jūs.

Elders Čī Hongs (Sems) Vongs no Septiņdesmitajiem attiecināja stāstu no Marka 2. nodaļas uz mūsdienām, ilustrējot to, kā kopīga apspriešanās palīdzēja četriem cilvēkiem izdomāt, kā palīdzēt paralizētam vīram nokļūt pie Jēzus.

„Tas varētu norisināties apmēram šādi,” teica elders Vongs. „Četri cilvēki pildīja sava bīskapa uzdevumu, apmeklējot mājās kādu vīru, kuru bija skārusi paralīze. … Pēdējā bīskapijas padomes sapulcē pēc apspriedes par bīskapijas locekļu vajadzībām bīskaps bija uzticējis cilvēkiem „glābšanas” norīkojumus. Šie četri vīrieši bija norīkoti palīdzēt šim vīram. …

[Kad tie ieradās pie ēkas, kur bija Jēzus,] istaba bija pārpildīta. Viņi nevarēja iekļūt pa durvīm. Es esmu pārliecināts, ka viņi izmēģināja visu, ko vien varēja iedomāties, bet vienkārši nespēja tur iekļūt. … Viņi apspriedās savā starpā par to, ko darīt tālāk, lai varētu nogādāt šo vīru pie Jēzus Kristus, kurš to dziedinātu. … Nākdami klajā ar kādu plānu, kas nebūt nebija vienkāršs, viņi sāka rīkoties. …

„Tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja” (Marka 2:4). …

„Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti” (Marka 2:5).”²

Elders Dīters F. Uhtdorfs no Divpadsmit apustuļu kvoruma mudināja: „Kopīgi apspriedieties, izmantojiet visus pieejamos resursus, tiecieties pēc Svētā Gara iedvesmas, lūdziet Tam Kungam apstiprinājumu un tad uzrotiet savas piedurknes, lai ķertos pie darba.

Es jums apsolu: ja jūs sekosiet šim paraugam, jūs saņemsiet konkrētus norādījumus par to, kam, ko, kad un kur palīdzēt Tā Kunga veidā.”³