Ievads Jēkaba grāmatā

Studējot Jēkaba grāmatu, tu uzzināsi svarīgas mācības no vīra, kuram bija nesatricināma ticība Jēzum Kristum. Jēkabs vairākkārt liecināja par Glābēju un aicināja savus ļaudis un tos, kuri lasīs šos vārdus, nožēlot grēkus. Viņš mācīja un parādīja, cik svarīgi ir uzcītīgi pildīt Tā Kunga aicinājumus. Viņš brīdināja savus ļaudis par lepnības, bagātības un netikumības briesmām. Jēkabs arī citēja un atsaucās uz Zēnosa līdzību par eļļaskokiem, kas parāda Glābēja nenogurdināmās pūles nest glābšanu visiem Dieva bērniem. Pēc sastapšanās ar antikristu Šeremu, Jēkabs parādīja, kā taisnīgi atbildēt tiem, kuri apšauba vai kritizē mūsu ticību.

Šo grāmatu sarakstīja Jēkabs, Sārijas un Lehija piektais dēls. Viņš piedzima tuksnesī, laikā, kad viņa ģimene ceļoja uz apsolīto zemi. Savā bērnībā Jēkabs „[izjuta] ciešanas un daudz bēdu savu brāļu rupjības dēļ” (2. Nefija 2:1). Tomēr Lehijs viņam apsolīja, ka Dievs „iesvētīs [viņa] bēdas [viņam] par labumu” un viņš vadīs savas dienas „kalpošanā [savam] Dievam” (2. Nefija 2:2–3). Savā jaunībā Jēkabs redzēja Glābēja godību (skat. 2. Nefija 2:3–4). Nefijs iesvētīja Jēkabu par nefijiešu priesteri un skolotāju (skat. 2. Nefija 5:26) un vēlāk uzticēja viņam mazās Nefija plāksnes (skat. Jēkaba 1:1–4). Esot uzticīgs priesterības vadītājs un skolotājs, Jēkabs cītīgi strādāja, lai pārliecinātu savus ļaudis ticēt Kristum (skat. Jēkaba 1:7). Viņš saņēma atklāsmes par Glābēju, pieredzēja eņģeļu kalpošanu, dzirdēja Tā Kunga balsi (skat. Jēkaba 7:5) un redzēja savu Pestītāju (skat. 2. Nefija 11:2–3). Jēkabs bija Ēnosa tēvs, kuram viņš pirms nāves uzticēja plāksnes.

Jēkaba grāmata tika iesākta ap 544. gadu p.m.ē., kad Nefijs viņam uzticēja mazās plāksnes. Tā tika pabeigta Jēkaba dzīves nogalē, kad viņš nodeva plāksnes savam dēlam Ēnosam. Jēkabs uzrakstīja šos pierakstus, kamēr dzīvoja Nefija zemē.