Israēla nama sapulcināšana

• Kādi pienākumi Dieva derības tautai ir pret citām pasaules tautām?

Jēkabs bija liels pravietis, kurš dzīvoja vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas. Par Jēkaba uzticību Tas Kungs viņam piešķīra īpašu vārdu “Israēls”, kas nozīmē „tāds, kas ar Dievu cīnījies” vai “tāds, kas ir uzvarējis” (skat. Bible Dictionary, “Israel,” 708). Jēkabam bija divpadsmit dēlu. Šie dēli un viņu ģimenes kļuva pazīstami kā divpadsmit Israēla ciltis jeb israēlieši (skat. 1. Mozus 49:28).

Jēkabs bija Ābrahāma mazdēls. Tas Kungs noslēdza ar Ābrahāmu mūžīgo derību, kas tika atjaunota ar Īzāku un ar Jēkabu un viņu bērniem (skat. 15. nodaļu šajā grāmatā; skat. arī attēlu šajā nodaļā, kur attēlots Jēkabs, svētot savus dēlus). Dievs apsolīja, ka israēlieši būs Viņa derības tauta, kamēr viņi ievēros Viņa baušļus (skat. 5. Mozus 28:9–10). Viņi būs par svētību visām pasaules tautām, nesot tām evaņģēliju un priesterību (skat. Ābrahāma 2:9–11). Tādējādi viņi pildītu savu derību ar To Kungu, un Viņš pildītu savu derību ar viņiem.

Tā Kunga pravieši atkārtoti brīdināja Israēla namu par to, kas notiks, ja viņi kļūs bezdievīgi. Mozus pareģoja: „Un Tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena zemes gala līdz otram zemes galam” (5. Mozus 28:64).

Par spīti šim brīdinājumam israēlieši pastāvīgi pārkāpa Dieva baušļus. Viņi cīnījās savā starpā un sašķēlās divās daļās: Ziemeļu valstībā, ko sauca par Israēla valstību, un Dienvidu valstībā, ko sauca par Jūdas valstību. Desmit no divpadsmit Israēla ciltīm dzīvoja Ziemeļu valstībā. Kādā karā ienaidnieki tās uzvarēja un aizdzina gūstā. Dažas no tām vēlāk aizbēga uz ziemeļu zemēm un bija zudušas pārējai pasaulei.

Apmēram simts gadus pēc Ziemeļu valstības iekarošanas tika iekarota Dienvidu valstība. 586. gadā p.m.ē. tika nopostīta tās galvaspilsēta Jeruzāleme un atlikušās divas Israēla ciltis tika saņemtas gūstā. Vēlāk nedaudz cilvēku, kas piederēja pie šīm ciltīm, atgriezās un atjaunoja Jeruzālemi. Tieši pirms Jeruzālemes nopostīšanas Lehijs un viņa ģimene, kas piederēja pie Israēla nama, atstāja pilsētu un apmetās uz dzīvi Amerikas kontinentā.

Pēc tam, kad Kristus dzīvoja uz Zemes, Jeruzāleme tika vēlreiz nopostīta, šoreiz to izdarīja romiešu karavīri. Jūdi tika izkaisīti pa visu pasauli. Mūsdienās israēliešus var sastapt visās pasaules valstīs. Daudzi no šiem cilvēkiem nezina, ka viņi ir cēlušies no senā Israēla nama.

• Kādu labumu ir guvuši Dieva bērni, pateicoties tam, ka Viņa derības ļaudis ir izklīdināti pa visu pasauli?

• Kādēļ Tas Kungs vēlas sapulcināt Savus ļaudis?

• Kādā veidā tiks sapulcināts Israēla nams?

Tas Kungs apsolīja, ka Viņa derības tauta kādu dienu tiks sapulcināta: „Es pulcināšu Savas atlikušās avis no visām zemēm, kurās Es tās biju izkaisījis” (Jeremijas 23:3).

Dievs sapulcina Savus bērnus caur misionāru kalpošanu. Kad cilvēki iegūst zināšanas par Jēzu Kristu, saņemot glābšanas priekšrakstus un turot ar tiem saistītās derības, viņi kļūst par derības bērniem (skat. 3. Nefijs 20:26). Tam Kungam ir svarīgi iemesli Savu bērnu sapulcināšanai. Viņš sapulcina tos, lai viņi varētu mācīties evaņģēlija mācības un būtu sagatavoti satikt Glābēju, kad Viņš nāks atkal. Viņš sapulcina tos, lai viņi varētu celt tempļus un veikt svētos priekšrakstus par tiem priekštečiem, kas nomiruši, nesaņemot šo iespēju. Viņš sapulcina tos, lai viņi varētu stiprināt cits citu un būtu vienoti evaņģēlijā, gūstot aizsardzību pret pasaules netaisnīgo ietekmi. Vēl Viņš sapulcina tos, lai viņi varētu sagatavot sevi dalīties evaņģēlijā ar citiem.

Pravietis Mozus, kurš 1836. gadā parādījās Kērtlandes Templī, piešķīra Džozefam Smitam spēku un pilnvaras vadīt Israēla nama sapulcināšanas darbu (skat. M&D 110:11). Kopš tā laika katram pravietim ir bijušas Israēla nama sapulcināšanas atslēgas, un šī sapulcināšana ir ieņēmusi svarīgu vietu Baznīcas darbā. Pašlaik derības tauta tiek pulcināta, viņiem pieņemot atjaunoto evaņģēliju un kalpojot Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievam (skat. 5. Mozus 30:1–5).

Vispirms israēlieši jāsapulcina garīgi un pēc tam fiziski. Garīgi viņi tiek pulcināti, kad viņi iestājas Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā un noslēdz, un tur svētās derības. Garīgā sapulcināšana aizsākās pravieša Džozefa Smita laikā un mūsdienās turpinās visā pasaulē. Tie, kas ir pievērsti Baznīcai, ir israēlieši pēc izcelsmes vai arī pēc adopcijas. Viņi pieder pie Ābrahāma un Jēkaba ģimenes (skat. Ābrahāma 2:9–11; Galatiešiem 3:26–29).

Prezidents Džozefs Fīldings Smits teica: „Daudzas tautas ir pārstāvētas … Baznīcā. … Tās ir ieradušās tādēļ, ka pār tām ir nācis tā Kunga Gars; … saņemot sapulcēšanās garu, tās ir atstājušas visu evaņģēlija vārdā” (Doctrines of Salvation, apkop. Bruce R. McConkie, 3 sēj. [1954–56], 3:256; slīpraksts kā oriģinālā).

Israēla fiziskā sapulcināšana nozīmē, ka derības ļaudis „tiks sapulcināti mājās sava mantojuma zemēs un tiks nostiprināti visās viņu apsolītajās zemēs” (2. Nefija 9:2). Efraima un Manases ciltis tiks sapulcinātas Amerikas kontinentā. Jūdas cilts atgriezīsies Jeruzālemē un apgabalos ap to. Desmit pazudušās ciltis saņems no Efraima cilts savas apsolītās svētības (skat. M&D 133:26–34).

Kad pirmoreiz tika nodibināta Baznīca, svētie saņēma norādījumus pulcēties Ohaio, pēc tam Misūri un pēc tam Sālsezera ielejā. Tomēr mūsdienās pravieši ir mācījuši, ka Baznīcas locekļiem jāceļ Dieva valstība pašiem savās zemēs. Elders Rasels M. Nelsons teica: „Izvēle nākt pie Kristus nav atkarīga no fiziskā novietojuma — tā ir atkarīga no personīgas apņemšanās. Cilvēki „tiks vesti pie Tā Kunga, sava Dieva atziņas,” [3. Nefijs 20:13] nepametot savu dzimteni. Tā ir tiesa, ka Baznīcas pirmsākumos pievēršanās bieži nozīmēja arī emigrāciju. Taču tagad sapulcināšana notiek katrā tautā. … Pulcēšanās vieta Brazīlijas svētajiem ir Brazīlija, pulcēšanās vieta Nigērijas svētajiem ir Nigērija, pulcēšanās vieta Korejas svētajiem ir Koreja un tā tālāk. Ciāna ir „sirdsšķīstie.” [ M&D 97:21.] Ciāna ir visur, kur atrodas taisnīgi svētie” (Conference Report, 2006. g. okt., 85; vai Ensign, 2006. g. nov., 81).

Israēla fiziskā sapulcināšana nebūs pabeigta līdz Glābēja Otrajai Atnākšanai, un tā turpināsies Tūkstošgadē (skat. Džozefs Smits — Mateja 1:37). Tad būs piepildījies Tā Kunga apsolījums:

„Redzi, nāks dienas, tā saka Tas Kungs, kad nesacīs vairs: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes!

— bet sacīs: tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, kas atveda Israēla bērnus no ziemeļu zemes un no visām zemēm, kur Viņš tos bija izklīdinājis! — jo Es atvedīšu tos atkal viņu zemē, ko Es devu viņu tēviem” (Jeremijas 16:14–15).

• Kādā veidā jūs esat tikuši garīgi sapulcināti kā Tā Kunga derības ļaudis?

• Kādos veidos jūs esat piedalījušies citu cilvēku sapulcināšanā?

• 1. Mozus 17:1–8 (Dieva derība ar Ābrahāma)

• Romiešiem 9:4–8; Galatiešiem 3:29 (tie, kuri seko Jēzum Kristum un Viņa vārdam, ir derības bērni)

• 2. Nefija 30:2; Mosijas 5:10–11 (tie, kas nožēlo grēkus, seko praviešiem un tic Jēzum Kristum, kļūst par Tā Kunga derības ļaudīm)

• 2. Ķēniņu 17 (tiek iekarota Ziemeļu valstība)

• 2. laiku 36:11–20 (tiek iekarota Dienvidu valstība)

• Jēkaba v. 1:1 (divpadsmit ciltis izkaisītas)

• 1. Nefija 10:12–13 (nefijiešu pārceļošana bija daļa no izklīdināšanas)

• Jeremijas 3:14–18 (viens no pilsētas, divi no cilts)

• Ecēhiēla 20:33–36 (Israēls tiks sapulcināts no visām valstīm)

• 3. Nefijs 20:29–46 (jūdi tiks sapulcināti Jeruzālemē)

• 1. Nefija 15:13–18; 3. Nefijs 21:26–29 (sapulcināšana sākas ar evaņģēlija Atjaunošanu)

• M&D 38:31–33 (Tā Kunga derības ļaudis tiks izglābti)

• Jesajas 11:11–13 (Tas Kungs atgūs Savu tautu)

• Jāņa atkl. 18:4–8 (balss pasludinās sapulcināšanu)

• M&D 133:6–15 (citticībnieki uz Ciānu, jūdi uz Jeruzālemi)