Drukāt
Sūtīt saiti

Almas grāmata Alma—Almas Dēls

24. nodaļa

Lamanieši atkal nāk pret Dieva tautu. Anti-nefij-lehijieši priecājas Kristū un viņus apmeklē eņģeļi. Viņi izvēlas drīzāk ciest nāvi nekā aizstāvēties. Vēl vairāk lamaniešu tiek pievērsti. Apmēram 90–77 g. pr. Kr.

1 Un notika, ka amalekieši un amulonieši, un lamanieši, kas bija Amulona zemē un arī Helama zemē un kas bija aJeruzālemes zemē, un, īsāk—visā zemē visapkārt, kas nebija pievērsti un nebija uzņēmušies banti-nefij-lehijiešu vārdu, tika amalekiešu un amuloniešu uzkūdīti dusmās pret saviem brāļiem.

2 Un viņu naids pret tiem kļuva ārkārtīgi spēcīgs, pat tiktāl ka viņi sāka sacelties pret savu ķēniņu, tiktāl ka viņi negribēja, lai viņš būtu viņu ķēniņš; tādēļ viņi pacēla savus ieročus pret anti-nefij-lehijiešu ļaudīm.

3 Tad ķēniņš nodeva ķēniņvalsti savam dēlam, un viņš nosauca to par Anti-nefij-lehiju.

4 Un ķēniņš nomira tajā pašā gadā, kad lamanieši sāka gatavošanos karam pret Dieva tautu.

5 Tad, kad Amons un viņa brāļi, un visi tie, kas bija nākuši ar viņu, redzēja lamaniešu gatavošanos, lai iznīcinātu savus brāļus, viņi nāca uz Midiānas zemi, un tur Amons satika visus savus brāļus; un no turienes tie nāca uz Ismaēla zemi, lai tie varētu noturēt aapspriedi ar Lamoniju un arī ar viņa brāli Anti-nefij-lehiju, ko viņiem darīt, lai aizsargātos pret lamaniešiem.

6 Tad nu tur nebija nevienas dvēseles starp visiem tiem ļaudīm, kas bija pievērsti Tam Kungam, kas gribētu pacelt ieročus pret saviem brāļiem; nē, viņi pat negribēja gatavoties karam; jā, un arī viņu ķēniņš tiem pavēlēja, lai viņi to nedarītu.

7 Tad nu šie ir tie vārdi, ko viņš sacīja tautai par šo lietu: Es pateicos savam Dievam, mana mīļotā tauta, ka mūsu Diženais Dievs savā labestībā ir sūtījis šos mūsu brāļus nefijiešus pie mums, lai mums sludinātu un pārliecinātu mūs par mūsu ļauno tēvu aparažām.

8 Un lūk, es pateicos savam Diženajam Dievam, ka Viņš ir devis mums daļu no Sava Gara, lai mīkstinātu mūsu sirdis, ka mēs esam nodibinājuši draudzīgas attiecības ar šiem brāļiem nefijiešiem.

9 Un lūk, es arī pateicos savam Dievam, ka, nodibinot šīs attiecības, mēs esam tikuši pārliecināti par saviem agrēkiem un par tām daudzajām slepkavībām, ko mēs esam darījuši.

10 Un es arī pateicos savam Dievam, jā, savam Diženajam Dievam, ka Viņš ir ļāvis mums, ka mēs varam nožēlot šīs lietas un arī ka Viņš ir apiedevis mums tos daudzos mūsu grēkus un slepkavības, ko mēs esam darījuši, un attīrījis mūsu sirdis no bvainas caur Sava Dēla nopelniem.

11 Un tad lūk, mani brāļi, tā kā tas bija viss, ko mēs varējām darīt (tā kā mēs bijām paši zudušākie no visas cilvēces), lai nožēlotu visus savus grēkus un tās daudzās slepkavības, ko mēs esam darījuši, un pārliecināt Dievu aattīrīt mūsu sirdis no vainas, jo tas bija viss, ko mēs varējām darīt, lai pienācīgi nožēlotu grēkus Dieva priekšā, lai Viņš attīrītu mūsu traipus—

12 tad nu, mani vismīļākie brāļi, tā kā Dievs ir attīrījis mūs no traipiem, un mūsu zobeni ir tapuši spodri, neaptraipīsim vairs mūsu zobenus ar savu brāļu asinīm!

13 Lūk, es saku jums: Nē! Saglabāsim mūsu zobenus neaptraipītus ar savu brāļu asinīm; jo, varbūt, ja mēs atkal aptraipīsim savus zobenus, tie vairs nevarēs tikt aatmazgāti spodri caur mūsu Diženā Dieva Dēla asinīm, kas tiks izlietas mūsu Grēku Izpirkšanai.

14 Un Diženais Dievs ir apžēlojies par mums un darījis mums zināmas šīs lietas, lai mēs neaizietu bojā; jā, un Viņš ir darījis šīs lietas zināmas jums iepriekš, tāpēc ka Viņš mīl mūsu advēseles tāpat kā Viņš mīl mūsu bērnus; tādēļ Savā žēlastībā Viņš mūs apmeklē caur Saviem eņģeļiem, lai bglābšanas iecere tiktu darīta zināma mums tāpat kā nākamajām paaudzēm.

15 Ak, cik žēlīgs ir mūsu Dievs! Un tad lūk, tā kā mēs tik daudz esam panākuši, ka mūsu traipi ir attīrīti un mūsu zobeni ir darīti spodri, tad nu noslēpsim tos, lai tie tiktu saglabāti spodri kā liecība mūsu Dievam pēdējā dienā jeb tajā dienā, kad mēs tiksim atvesti, lai stāvētu Viņa priekšā un tiktu tiesāti, lai mēs neaptraipītu savus zobenus savu brāļu asinīs no tā laika, kad Viņš mums ir devis Savu vārdu un tādējādi darījis mūs tīrus.

16 Un tad, mani brāļi, ja mūsu brāļi tiecas mūs iznīcināt, lūk, mēs paslēpsim savus zobenus, jā, patiesi, mēs apraksim tos dziļi zemē, lai tie varētu tikt saglabāti spodri, kā liecība pēdējā dienā tam, ka mēs nekad tos neesam izmantojuši, un, ja mūsu brāļi mūs iznīcinās, lūk, mēs aiesim pie sava Dieva un tiksim izglābti.

17 Un tad notika, kad ķēniņš bija pabeidzis šo sakāmo, un visa tauta bija sapulcējusies kopā, viņi paņēma savus zobenus un visus ieročus, kas tika izmantoti cilvēku asins izliešanai, un viņi aapraka tos dziļi zemē.

18 Un to viņi darīja, jo tā viņu skatījumā bija liecība Dievam un arī cilvēkiem, ka viņi anekad vairs neizmantos ieročus cilvēku asins izliešanai; un to viņi darīja, apstiprinot un bslēdzot derību ar Dievu, ka drīzāk viņi catdos savas pašu dzīvības nekā izlies savu brāļu asinis; un drīzāk viņi brālim dos nekā tam atņems; un drīzāk viņi raženi strādās ar savām rokām nekā pavadīs savas dienas dīkdienībā.

19 Un tā mēs redzam—kad šie lamanieši tika novesti, lai ticētu un zinātu patiesību, viņi bija astingri un drīzāk cieta līdz pat nāvei nekā izdarīja grēku; un tā mēs redzam, ka viņi apraka savus miera ieročus, jeb viņi apraka kara ieročus mieram.

20 Un notika, ka viņu brāļi lamanieši gatavojās karam un nāca Nefija zemē ar nolūku nogalināt ķēniņu un ielikt citu viņa vietā, un arī iznīcināt Anti-nefij-lehija tautu tai zemē.

21 Tad, kad ļaudis redzēja, ka viņi nāk pret tiem, tie izgāja viņus satikt un anogūlās to priekšā zemē, un iesāka piesaukt Tā Kunga Vārdu; un tā viņi bija šādā stāvoklī, kad lamanieši iesāka tiem uzbrukt un iesāka tos nogalināt ar zobenu.

22 Un tā, nesastapuši nekādu pretestību, viņi nokāva tūkstoti un piecus no tiem; un mēs zinām, ka tie ir svētīti, jo viņi ir aizgājuši dzīvot ar savu Dievu.

23 Tad, kad lamanieši redzēja, ka viņu brāļi nebēgs no zobena, nedz arī atkāpsies ne pa labi, ne pa kreisi, bet, ka viņi gulēs un aies bojā, un pielūgs Dievu, pat ejot bojā no zobena—

24 tad, kad lamanieši redzēja to, viņi aatturējās tos nokaut; un tur bija daudzi, kuru sirdis bpārplūda ar jūtām par tiem no viņu brāļiem, kas bija krituši zem zobena, jo viņi nožēloja to, ko bija darījuši.

25 Un notika, ka viņi nometa savus kara ieročus un viņi vairs tos nepaņēma, jo viņi bija sāpināti par tām slepkavībām, ko viņi bija darījuši; un viņi nometās zemē tāpat kā viņu brāļi, paļaujoties uz to žēlastību, kuru ieroči bija pacelti, lai viņus nogalinātu.

26 Un notika, ka Dieva tautai tajā dienā pievienojās vairāk nekā to skaits, kas tika nogalināti; un tie, kas tika nogalināti, bija taisnīgi ļaudis, tādēļ mums nav iemesla šaubīties par to, vai viņi tika aizglābti.

27 Un tur nebija neviena ļauna cilvēka nogalināta starp tiem; bet tur bija vairāk nekā tūkstotis vesti pie patiesības atziņas; tā mēs redzam, ka Tas Kungs darbojas daudzos aveidos, lai glābtu Savus ļaudis.

28 Tad nu lielākais skaits no tiem lamaniešiem, kas nokāva tik daudzus savus brāļus, bija amalekieši un amulonieši, lielākais skaits no kuriem bija pēc aNehora bkārtas.

29 Tad nu, starp tiem, kas pievienojās Tā Kunga tautai, nebija aneviena amalekieša vai amulonieša, jeb kas bija pēc Nehora kārtas, bet tie bija īstie Lamana un Lemuēla pēcteči.

30 Un tā mēs varam skaidri izšķirt, ka pēc tam, kad ļaudis vienu reizi ir tikuši aapgaismoti ar Dieva Garu, un tiem ir bijušas milzīgas bzināšanas par lietām, kas piederas taisnīgumam, un tad viņi ir ckrituši grēkā un pārkāpumā, viņi kļūst vēl cietsirdīgāki, un tā viņu stāvoklis kļūst dsliktāks nekā tad, ja viņi nekad nebūtu zinājuši par tām lietām.