1 Un tad notika, ka es saņēmu vēstījumu no ķēniņa Amorona, kas paziņoja, ka, ja es atbrīvošu tos kara gūstekņus, kurus mēs bijām saņēmuši, tad viņš atdos Antiparas pilsētu mums.

2 Bet es sūtīju vēstījumu ķēniņam, ka mēs bijām droši par to, ka mūsu spēki ir pietiekoši, lai ieņemtu Antiparas pilsētu ar saviem spēkiem; un, atdodot gūstekņus par to pilsētu, mēs sevi neuzskatītu par gudriem, un ka mēs atdotu gūstekņus vienīgi mainoties.

3 Un Amorons noraidīja manu vēstījumu, jo viņš negribēja mainīties ar gūstekņiem, tādēļ mēs sākām gatavoties, lai ietu pret Antiparas pilsētu.

4 Bet Antiparas ļaudis pameta pilsētu un aizbēga uz citām savām pilsētām, ko viņi bija sagrābuši, lai tās nostiprinātu; un tā Antiparas pilsēta krita mūsu rokās.

5 Un tā beidzās divdesmit un astotais soģu valdīšanas gads.

6 Un notika, ka divdesmit un devītā gada sākumā mēs saņēmām pārtikas krājumus un arī papildinājumu savam karapulkam no Zarahemlas zemes un apkārtējām zemēm, skaitā seši tūkstoši vīru, bez tiem sešdesmit amoniešu ^adēliem, kas nāca pievienoties saviem brāļiem, manai mazajai divu tūkstošu grupai. Un tad lūk, mēs bijām stipri, jā, un mums arī bija atnesti bagātīgi pārtikas krājumi.

7 Un notika, ka tā bija mūsu vēlēšanās cīnīties kaujā ar karapulku, kas bija novietots, lai aizstāvētu Kūmenas pilsētu.

8 Un tad lūk, es parādīšu jums, ka mēs drīz vien piepildījām savu vēlēšanos; jā, ar saviem stiprajiem spēkiem jeb ar daļu no mūsu stiprajiem spēkiem mēs aplencām naktī Kūmenas pilsētu, neilgi pirms tam, kad viņiem bija jāsaņem pārtikas krājumi.

9 Un notika, ka mēs nakšņojām visapkārt pilsētai daudzas naktis; bet mēs gulējām uz saviem zobeniem un turējām sargus, lai lamanieši nevarētu mums naktī uzbrukt un mūs nogalināt, ko viņi centās daudzas reizes; bet, cik reizes viņi mēģināja, tik tika lietas viņu asinis.

10 Beidzot viņu pārtikas krājumi ieradās un viņi gribēja naktī ieiet pilsētā. Un mēs nebijām lamanieši, bet bijām nefijieši; tādēļ mēs saņēmām viņus un viņu pārtikas krājumus.

11 Un, neskatoties uz to, ka lamaniešiem tādā veidā bija pārtraukta apgāde, viņi vēl joprojām bija apņēmušies aizstāvēt pilsētu; tādēļ vajadzēja, lai mēs ņemtu tos pārtikas krājumus un sūtītu uz Jūdeju, un savus gūstekņus uz Zarahemlas zemi.

12 Un notika, ka nepagāja daudz dienu, kad lamanieši sāka zaudēt visas cerības pēc palīdzības; tādēļ viņi atdeva pilsētu mūsu rokās; un tā mēs bijām piepildījuši savu vēlēšanos ieņemt Kūmenas pilsētu.

13 Bet notika, ka mūsu gūstekņu bija tik daudz, ka, neskatoties uz mūsu milzīgo skaitu, mēs bijām spiesti pielikt visus savus spēkus, lai tos noturētu, vai arī nodot tos nāvei.

14 Jo lūk, viņi lielā skaitā izlauzās un cīnījās ar akmeņiem un ar nūjām, vai vienalga ar ko, ko viņi varēja dabūt savās rokās, tā ka mēs nogalinājām vairāk nekā divus tūkstošus no tiem pēc tam, kad viņi bija padevušies kā kara gūstekņi.

15 Tādēļ mums kļuva vajadzīgs, lai mēs atņemtu tiem dzīvības vai sargātu tos ar zobenu rokās līdz pat Zarahemlas zemei, un arī mūsu pārtikas krājumu nebija vairāk, kā bija nepieciešams mūsu pašu ļaudīm, neskatoties uz to, ko mēs bijām paņēmuši no lamaniešiem.

16 Un tad, šajos kritiskajos apstākļos, tas izvērtās par ļoti nopietnu lietu izlemt par šiem kara gūstekņiem; tomēr mēs nolēmām sūtīt viņus uz Zarahemlas zemi; tādēļ mēs atlasījām daļu no saviem vīriem un nodevām gūstekņus viņu uzraudzībā, lai vestu tos uz Zarahemlas zemi.

17 Bet notika, ka nākamajā rītā viņi atgriezās. Un tad lūk, mēs nejautājām viņiem par gūstekņiem; viņi atgriezās īstajā laikā, lai glābtu mūs no krišanas lamaniešu rokās, jo lūk, lamanieši nāca uz mums. Jo lūk, Amorons sūtīja viņu atbalstam jaunus pārtikas krājumus un arī daudzu vīru karapulku.

18 Un notika, ka tie vīri, kurus mēs sūtījām ar gūstekņiem, ieradās īstajā laikā, lai apturētu tos, kad viņi jau teju teju mūs uzvarēja.

19 Bet lūk, mana mazā divu tūkstošu un sešdesmit grupa cīnījās atsevišķi; jā, viņi bija stipri lamaniešu priekšā un nesa nāvi katram, kas tiem pretojās.

20 Un, kad atlikums no mana karapulka jau grasījās dot ceļu lamaniešu priekšā, lūk, šie divi tūkstoši un sešdesmit bija stingri un bezbailīgi.

21 Jā, un viņi paklausīja un precīzi izpildīja katru pavēles vārdu; jā, un patiesi pēc viņu ticības tiem notika; un es atcerējos tos vārdus, kurus viņi man teica, ka viņu ^amātes tos bija viņiem mācījušas.

22 Un tad lūk, tie bija šie mani dēli un tie vīri, kas bija atlasīti, lai aizvestu gūstekņus, kam mēs esam parādā par šo lielo uzvaru; jo viņi bija tie, kas sakāva lamaniešus un tie tika aizdzīti atpakaļ uz Manti pilsētu.

23 Un mēs atgriezāmies savā Kūmenas pilsētā; visi, kas nebijām tikuši nokauti ar zobenu, tomēr mēs bijām cietuši lielus zaudējumus.

24 Un notika, ka pēc tam, kad lamanieši aizbēga, es nekavējoties devu pavēles, lai mani vīri, kas bija ievainoti, tiktu izlasīti starp kritušajiem, un liku, lai viņu brūces tiktu pārsietas.

25 Un notika, ka bija divi simti no maniem diviem tūkstošiem un sešdesmit, kas bija bez samaņas asins zaudēšanas dēļ; tomēr, saskaņā ar Dieva labestību un mums par lielu izbrīnu, un arī par prieku visam mūsu karapulkam, nebija ^anevienas dvēseles no tiem, kas būtu gājusi bojā; jā, un nebija arī nevienas dvēseles no tiem, kas nebūtu guvusi daudzas brūces.

26 Un tad, viņu saglabāšana izbrīnīja visu mūsu karapulku, jā, ka viņi tika pasargāti, kamēr bija tūkstotis no mūsu brāļiem, kas bija nogalināti. Un mēs to taisnīgi piedēvējam Dieva brīnumainajam ^aspēkam dēļ viņu ārkārtīgās ^bticības tam, kam viņi bija mācīti ticēt—ka ir taisnīgs Dievs un katrs, kas nešaubās, tiks pasargāts ar Viņa brīnumaino spēku.

27 Tad tā bija to ticība, par kuriem es runāju; viņi ir jauni un viņu prāti ir nelokāmi, un viņi nemitīgi uzticas Dievam.

28 Un tad notika, ka pēc tam, kad mēs tā bijām aprūpējuši savus ievainotos vīrus un bijām apglabājuši savus kritušos un arī kritušos no lamaniešiem, kuru bija daudz, lūk, mēs vaicājām Gidam par tiem gūstekņiem, ko viņi bija sākuši vest uz Zarahemlas zemi.

29 Tad nu Gids bija augstākais virsnieks pār to grupu, kas tika nozīmēta apsargāt tos līdz tai zemei.

30 Un tad, šie ir tie Gida vārdi, ko viņš man sacīja: Lūk, mēs sākām iet uz Zarahemlas zemi ar saviem gūstekņiem. Un notika, ka mēs sastapām savu karapulku izlūkus, kas bija sūtīti novērot lamaniešu pulku.

31 Un viņi brēca uz mums teikdami: Lūk, lamaniešu karapulki iet karagājienā uz Kūmenas pilsētu; un lūk, tie uzbruks viņiem, jā, un iznīcinās mūsu ļaudis.

32 Un notika, ka mūsu gūstekņi izdzirdēja viņu kliedzienus, kas tajos radīja drosmi; un viņi sacēlās pret mums.

33 Un notika, ka dēļ viņu sacelšanās mēs likām, lai pār tiem kristu mūsu zobeni. Un notika, ka viņi metās uz mūsu zobeniem, kur lielākā daļa no tiem tika nogalināti; un atlikušie no tiem izlauzās un aizbēga no mums.

34 Un lūk, kad tie aizbēga un mēs vairs nevarējām tos panākt, mēs devāmies ātri uz Kūmenas pilsētu; un lūk, mēs ieradāmies laikā, lai mēs varētu palīdzēt saviem brāļiem aizsargāt pilsētu.

35 Un lūk, mēs atkal tikām izglābti no savu ienaidnieku rokām. Un svētīts lai ir mūsu Dieva Vārds; jo lūk, tas ir Viņš, kas mūs ir izglābis; jā, kas tik daudz ir darījis priekš mums.

36 Tad notika, kad es, Helamans, dzirdēju šos Gida vārdus, es tiku piepildīts ar ārkārtīgu prieku par Dieva labestību, mūs pasargājot, lai mēs neietu visi bojā; jā, un es ticu, ka to dvēseles, kas ir tikuši nogalināti, ir ^aiegājušas sava Dieva atdusā.