5. nodaļa

Nefijs un Lehijs ziedojas sludināšanai. Viņu vārdi aicina ļaudis dzīvot pēc savu priekšteču parauga. Kristus atpestī tos, kas nožēlo grēkus. Nefijs un Lehijs daudzus pievērš un tiek ieslodzīti, un uguns tos apskauj. Tumsības mākonis apēno trīssimt ļaudis. Zeme trīc un kāda balss pavēl cilvēkiem nožēlot grēkus. Nefijs un Lehijs runā ar eņģeļiem un pūlis tiek uguns ieskauts. Apmēram 30 g. pr. Kr.

 Un notika, ka tajā pašā gadā, lūk, aNefijs nodeva soģa krēslu kādam vīram, kura vārds bija Sezorams.

 Jo, tā kā viņu likumi un viņu valdības tika izveidotas ar atautas balsi, un to, kas bizvēlējās ļaunu, bija vairāk nekā to, kas izvēlējās labu, tādēļ viņi bija nobrieduši iznīcībai, jo likumi bija kļuvuši samaitāti.

 Jā, un tas vēl nebija viss, viņi bija stūrgalvīgi ļaudis, tā ka viņi nevarēja tikt pārvaldīti nedz ar likumu, nedz taisnību, vienīgi viņus iznīcinot.

 Un notika, ka Nefijs bija noguris no viņu nekrietnības; un viņš anodeva soģa krēslu un uzņēmās sludināt Dieva vārdu visās savās atlikušās dienās, un viņa brālis Lehijs arī, visās savās atlikušās dienās;

 jo viņi atcerējās tos vārdus, kurus viņu tēvs Helamans bija uz tiem runājis. Un šie ir tie vārdi, ko viņš sacīja:

 Lūk, mani dēli, es vēlos, lai jūs atcerētos turēt Dieva pavēles; un es gribu, lai jūs paziņotu ļaudīm šos vārdus. Lūk, es esmu devis jums mūsu pirmo avecāku vārdus, kuri iznāca no Jeruzālemes zemes; un to es esmu darījis lai, kad jūs atcerēsities savus vārdus, jūs varētu atcerēties viņus; un, kad jūs atcerēsities viņus, jūs varētu atcerēties viņu darbus; un, kad jūs atcerēsities viņu darbus, jūs varētu zināt, kā tas ir sacīts un arī rakstīts, ka tie bija blabi.

 Tādēļ, mani dēli, es gribu, lai jūs darītu to, kas ir labs, lai tas varētu tikt teikts par jums un arī rakstīts, tāpat kā tas ir teikts un rakstīts par viņiem.

 Un tagad, mani dēli, lūk, man ir kas vairāk, ko es vēlos no jums, un šī vēlēšanās ir, lai jūs nedarītu šīs lietas tādēļ, lai jūs varētu lielīties, bet lai jūs darītu šīs lietas, krājot sev adārgumus debesīs, jā, kas ir mūžīgi un kas neizzudīs; jā, lai jums būtu šī bdārgā mūžīgās dzīves dāvana, kura, kā mums ir iemesls domāt, ir dota mūsu tēviem.

 Ak, atcerieties, atcerieties, mani dēli, avārdus, ko ķēniņš Benjamīns runāja uz savu tautu; jā, atcerieties, ka nav neviena cita ceļa vai līdzekļa, kā cilvēks var tikt izglābts, kā tikai caur Jēzus Kristus bIzpirkšanas asinīm, kurš nāks; jā, atcerieties, ka Viņš nāks, lai catpestītu dpasauli.

 10 Un atcerieties arī avārdus, kurus Amuleks sacīja Zīzromam Amonihas pilsētā; jo viņš sacīja tam, ka Tas Kungs noteikti nāks, lai atpestītu Savus ļaudis, bet ka Viņš nenāks, lai atpestītu tos viņu grēkos, bet lai atpestītu tos no viņu grēkiem.

 11 Un Viņam ir spēks, dots Viņam no Tēva, atpestīt tos no viņu grēkiem grēku nožēlošanas dēļ; tādēļ Viņš asūta Savus eņģeļus paziņot vēstis par grēku nožēlošanas nosacījumiem, kas atved tos pie Pestītāja, lai glābtu viņu dvēseles.

 12 Un tad, mani dēli, atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz amūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs bpamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvējā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā cvētra gāzīsies uz jums, tai nebūtu spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist.

 13 Un notika, ka šie bija tie vārdi, kurus Helamans amācīja saviem dēliem; jā, viņš mācīja tiem daudzas lietas, kas nav rakstītas, un arī daudzas lietas, kas ir rakstītas.

 14 Un tie atcerējās viņa vārdus; un tādēļ viņi gāja, turēdami Dieva pavēles, lai mācītu Dieva vārdu starp visiem Nefija ļaudīm, sākot no pilsētas Pārpilnība;

 15 un no turienes uz Gida pilsētu; un no Gida pilsētas uz Muleka pilsētu;

 16 un patiesi no vienas pilsētas uz otru, līdz kamēr viņi bija izstaigājuši starp visiem Nefija ļaudīm, kas bija tajā zemē dienvidos; un no turienes viņi gāja uz Zarahemlas zemi, starp lamaniešiem.

 17 Un notika, ka viņi sludināja ar lielu spēku, tā ka viņi apmulsināja daudzus no tiem aatkritējiem, kas bija aizgājuši no nefijiešiem, tā ka viņi nāca un izsūdzēja savus grēkus, un tika kristīti grēku nožēlošanai, un nekavējoties atgriezās pie nefijiešiem, lai censtos izlabot to, ko viņi bija darījuši tiem pāri.

 18 Un notika, ka Nefijs un Lehijs sludināja lamaniešiem ar tādu lielu spēku un varu, jo viņiem bija dots spēks un vara, lai viņi varētu arunāt, un viņiem arī tika dots tas, kas viņiem tiem ir jāsaka,—

 19 tādēļ viņi runāja par lielu izbrīnu lamaniešiem, apārliecinot tos, tā ka tur astoņi tūkstoši lamaniešu, kas bija Zarahemlas zemē un visapkārt, tapa kristīti grēku nožēlošanai un tika pārliecināti par savu tēvu paražu ļaunumu.

 20 Un notika, ka Nefijs un Lehijs turpināja no turienes virzīties uz Nefija zemi.

 21 Un notika, ka lamaniešu karapulki tos saņēma un iemeta acietumā; jā, tieši tajā pašā cietumā, kurā Limhaja kalpi bija iemetuši Amonu un viņa brāļus.

 22 Un, kad viņi daudzas dienas bija bijuši cietumā bez barības, lūk, tie nāca cietumā, lai viņus saņemtu, lai tie varētu viņus nokaut.

 23 Un notika, ka Nefijs un Lehijs tika it kā auguns ieskauti, tā ka tie neuzdrīkstējās piedurt viņiem savas rokas, baidoties, lai nesadegtu. Tomēr Nefijs un Lehijs nesadega; un viņi stāvēja it kā uguns vidū un nesadega.

 24 Un, kad viņi redzēja, ka viņi ir auguns staba ieskauti, ka tas viņus nesadedzina, viņu sirdis kļuva drošākas.

 25 Jo viņi redzēja, ka lamanieši neuzdrīkstējās piedurt tiem savas rokas; nedz arī tie uzdrīkstējās nākt tiem blakus, bet tie stāvēja, it kā pēkšņi aiz pārsteiguma būtu tapuši mēmi.

 26 Un notika, ka Nefijs un Lehijs nostājās priekšā un sāka runāt uz tiem, sacīdami: Nebaidieties, jo lūk, tas ir Dievs, kas parādījis jums šo brīnumaino lietu, kurā jums ir parādīts, ka jūs nevarat piedurt mums savas rokas, lai mūs nokautu.

 27 Un lūk, kad viņi bija pateikuši šos vārdus, zeme ārkārtīgi nodrebēja, un cietuma sienas notrīcēja, it kā tās jau teju teju gāztos zemē; bet lūk, tās nekrita. Un lūk, tie, kas bija cietumā, bija lamanieši un nefijieši, kas bija atkritēji.

 28 Un notika, ka atumsas mākonis tos apēnoja un drausmīgas svētas bailes nāca pār tiem.

 29 Un notika, ka tur nāca abalss, kura it kā bija virs tā tumsas mākoņa, sacīdama: Nožēlojiet, nožēlojiet jūs grēkus, un necentieties vairs nogalināt Manus kalpus, kurus Es esmu sūtījis jums sludināt labas vēstis.

 30 Un notika, kad viņi dzirdēja šo balsi un redzēja, ka tā nebija pērkona balss, ne arī skaļa trokšņaina balss, bet lūk, tā bija amierīga, ļoti maiga balss, it kā čuksti, un tā iedūrās pašā dvēselē—

 31 un, neskatoties uz to, ka tā bija maiga balss, lūk, zeme ārkārtīgi drebēja un cietuma sienas atkal notrīcēja, it kā tās jau teju teju bruktu zemē; un lūk, tas tumsas mākonis, kas bija viņus apēnojis, neizklīda—

 32 un lūk, balss atkal nāca, sacīdama: Nožēlojiet, nožēlojiet jūs grēkus, jo Debesu valstība ir tuvu; un necentieties vairs nogalināt Manus kalpus! Un notika, ka zeme atkal nodrebēja un cietuma sienas trīcēja.

 33 Un atkal trešo reizi balss nāca un runāja uz tiem brīnumainus vārdus, ko cilvēks nevar izteikt; un sienas atkal notrīcēja un zeme drebēja tā, it kā dalītos gabalos.

 34 Un notika, ka lamanieši nevarēja aizbēgt dēļ tā tumsas mākoņa, kas tos apēnoja; jā, un viņi arī nevarēja pakustēties no bailēm, kas bija nākušas uz tiem.

 35 Tad tur bija kāds viņu vidū, kas bija nefijietis pēc dzimšanas, kurš kādreiz bija piederējis Dieva baznīcai, bet bija atšķēlies no tās.

 36 Un notika, ka viņš apgriezās, un lūk, viņš ieraudzīja caur tumsas mākoni Nefija un Lehija sejas; un lūk, tās ļoti aspīdēja, patiesi kā eņģeļu sejas. Un viņš redzēja, ka viņi pacēla savas acis uz debesīm; un viņi it kā sarunājās jeb pacēla savas balsis uz kādu būtni, ko viņi skatīja.

 37 Un notika, ka šis vīrs uzsauca ļaužu pulkam, lai tie apgrieztos un paskatītos. Un lūk, viņiem tika dots spēks, lai viņi pagrieztos un paskatītos; un viņi ieraudzīja Nefija un Lehija sejas.

 38 Un viņi sacīja uz to vīru: Lūk, ko visas šīs lietas nozīmē, un kas ir tas, ar ko šie vīri sarunājas?

 39 Tad nu šī vīra vārds bija Aminadabs. Un Aminadabs sacīja uz tiem: Viņi sarunājas ar Dieva eņģeļiem.

 40 Un notika, ka lamanieši sacīja uz viņu: aKas mums ir jādara, lai šis tumsas mākonis pazustu un vairs neapēnotu mūs?

 41 Un Aminadabs sacīja uz tiem: Jums ir ajānožēlo grēki un jāpiesauc tā balss, kamēr jums būs bticība Kristum, par kuru jums mācīja Alma un Amuleks, un Zīzroms, un, kad jūs to darīsit, tumsas mākonis pazudīs un vairs neapēnos jūs.

 42 Un notika, ka viņi visi sāka piesaukt Tā balsi, kas bija satricinājis zemi; jā, viņi brēca, līdz tumsas mākonis bija izkliedēts.

 43 Un notika, kad viņi pameta savas acis apkārt un redzēja, ka tumsas mākonis bija izkliedēts un vairs neapēnoja tos, lūk, viņi redzēja, ka tie bija, jā, patiesi, katra dvēsele, uguns staba aieskauti.

 44 Un Nefijs un Lehijs bija viņu vidū; jā, viņi bija tiem apkārt; jā, viņi bija it kā liesmojošas uguns vidū, tomēr tā viņiem nenodarīja nekā ļauna, nedz arī aizdedzināja cietuma sienas; un viņi tika piepildīti ar aprieku, kas ir neizsakāms un pilns svētlaimes.

 45 Un lūk, aDieva Svētais Gars nāca no debesīm un iegāja viņu sirdīs, un viņi tika piepildīti it kā ar uguni, un viņi varēja bizrunāt brīnumainus vārdus.

 46 Un notika, ka tur nāca balss uz viņiem, jā, patīkama balss, it kā čuksti, sacīdama:

 47 aMiers, miers jums dēļ jūsu ticības Manam Mīļotajam, kurš bija no pasaules radīšanas.

 48 Un tagad, kad viņi to izdzirdēja, viņi pacēla savas acis, lai it kā redzētu, no kurienes tā balss nāca, un lūk, viņi redzēja adebesis atvērtas; un eņģeļi nāca lejā no debesīm un kalpoja tiem.

 49 Un tur bija ap trīssimt dvēseļu, kas to redzēja un dzirdēja; un viņiem tika likts iet un nebrīnīties, un nešaubīties.

 50 Un notika, ka viņi gāja un mācīja ļaudis, paziņodami visos apgabalos visapkārt visu to, ko viņi bija redzējuši un dzirdējuši, tā ka tie pārliecināja lielāko lamaniešu daļu, dēļ tiem milzīgajiem pierādījumiem, ko viņi bija saņēmuši.

 51 Un, cik daudzi tika apārliecināti, tik nolika savus kara ieročus un arī savu naidu, un savu tēvu paražas.

 52 Un notika, ka viņi atdeva nefijiešiem viņu zemes.