1 Un notika, ka Limhijs un viņa tauta atgriezās Nefija pilsētā un sāka atkal mierā dzīvot tajā zemē.

2 Un notika, ka pēc daudzām dienām lamanieši atkal tika uzkūdīti dusmās pret nefijiešiem, un viņi sāka nākt apkārtējās zemes robežās.

3 Tagad viņi neuzdrošinājās tos nogalināt tā zvēresta dēļ, ko viņu ķēniņš bija devis Limhijam; bet viņi sita tiem pa ^avaigiem un apspieda tos; un sāka uzlikt smagas ^bnastas uz to mugurām un dzina tos, it kā tie būtu mēmi ēzeļi—

4 jā, un viss tas tika darīts, lai Tā Kunga vārds tiktu piepildīts.

5 Un tagad nefijiešu ciešanas bija lielas, un nebija nekāda veida, kā tie varētu atbrīvoties no viņu rokām, jo lamanieši bija aplenkuši tos no visām pusēm.

6 Un notika, ka tauta sāka kurnēt un žēloties savam ķēniņam savu ciešanu dēļ; un viņi sāka alkt atkal doties cīņā pret lamaniešiem. Un viņi ļoti nomocīja ķēniņu ar savām žēlabām, tādēļ viņš atļāva tiem darīt to, ko tie vēlējās.

7 Un viņi atkal sapulcējās kopā un apvilka savas bruņas, un devās pret lamaniešiem, lai izdzītu tos no savas zemes.

8 Un notika, ka lamanieši sasita viņus un aizdzina viņus atpakaļ, un nogalināja daudzus no viņiem.

9 Un tad Limhija tautā bija liela ^asērošana un raudāšana, atraitne sēroja pēc sava vīra, dēls un meita sēroja pēc sava tēva un brālis pēc saviem brāļiem.

10 Tad nu tajā zemē bija liels daudzums atraitņu, un viņas skaļi raudāja no dienas dienā, jo lielas bailes no lamaniešiem bija tām uznākušas.

11 Un notika, ka viņu nepārtrauktā raudāšana uzkūdīja dusmas pret lamaniešiem atlikušajos Limhija ļaudīs; un viņi atkal devās cīņā, bet viņi atkal tika atdzīti atpakaļ, ciešot lielus zaudējumus.

12 Jā, viņi devās vēl trešo reizi un cieta līdzīgi; un tie, kas nebija nogalināti, atgriezās atkal Nefija pilsētā.

13 Un viņi pazemojās līdz pat zemei, padodoties verdzības jūgam, pakļaujoties tam, ka viņi tika sisti un dzenāti turp un šurp, un noslogoti atbilstoši savu ienaidnieku vēlmēm.

14 Un viņi ^apazemojās līdz pat pašiem pazemības dziļumiem; un viņi stipri piesauca Dievu; jā, pat visas dienas garumā viņi piesauca savu Dievu, lai Viņš atbrīvotu tos no viņu ciešanām.

15 Un tagad Tas Kungs bija ^akūtrs uzklausīt viņu saucienus viņu nekrietnību dēļ; tomēr Tas Kungs dzirdēja viņu kliedzienus un sāka mīkstināt lamaniešu sirdis, ka tie sāka atvieglot viņu slogus; tomēr Tas Kungs neuzskatīja par vajadzīgu atbrīvot viņus no verdzības.

16 Un notika, ka viņiem maz pamazām sāka veikties tajā zemē un sāka izaugt vairāk labības un sīklopu, un liellopu, ka viņi necieta badu.

17 Tagad bija liels skaits sieviešu, daudz vairāk nekā vīriešu; tādēļ ķēniņš Limhijs pavēlēja, lai katrs vīrietis ^asniegtu atbalstu ^batraitnēm un viņu bērniem, lai tie neietu bojā aiz bada; un to viņi darīja tāpēc, ka liels skaits no viņiem bija nogalināti.

18 Tagad Limhija ļaudis turējās kopā grupās, cik vien bija iespējams, un apsargāja savu labību un ganāmpulkus;

19 un ķēniņš neuzdrīkstējās iziet aiz pilsētas sienām, nepaņēmis sev līdzi sargus, baidoties, ka viņš kaut kādā veidā varētu krist lamaniešu rokās.

20 Un viņš lika, lai viņa ļaudis apsargātu zemi, lai viņi kaut kādā veidā varētu sagūstīt tos priesterus, kas aizbēga mežonīgā apvidū, kas bija nozaguši lamaniešu ^ameitas un kas bija likuši tādam lielam postam nākt pār viņiem.

21 Jo viņi vēlējās tos sagrābt, lai viņi varētu tos sodīt; jo tie nāca Nefija zemē naktīs un aiznesa labību un daudzas no viņu vērtīgajām lietām; tādēļ viņi noslēpās tos sagaidīt.

22 Un notika, ka vairs nebija lielu nemieru starp lamaniešiem un Limhija ļaudīm līdz pat tam laikam, kad ^aAmons un viņa brāļi ieradās tajā zemē.

23 Un ķēniņš, būdams ārpus pilsētas vārtiem ar savu sardzi, atklāja Amonu un viņa brāļus; un, noturēdams tos par Noas priesteriem, viņš lika, lai tie tiktu sagrābti un sasieti, un iemesti ^acietumā. Un, ja viņi būtu bijuši Noas priesteri, viņš tos būtu licis nodot nāvei.

24 Bet, kad viņš atklāja, ka viņi nebija tie, bet ka viņi bija to brāļi un bija atnākuši no Zarahemlas zemes, viņš kļuva ļoti priecīgs.

25 Tad nu ķēniņš Limhijs pirms Amona ierašanās bija sūtījis ^anelielu skaitu vīru ^bmeklēt Zarahemlas zemi; bet viņi nebija to atraduši; un viņi bija nomaldījušies mežonīgā apvidū.

26 Tomēr viņi bija atraduši zemi, kas bija bijusi apdzīvota; jā, zemi, kas bija noklāta ar sausiem ^akauliem; jā, zemi, kas bija bijusi apdzīvota un kas bija tikusi iznīcināta; un viņi, uzskatīdami, ka tā ir Zarahemlas zeme, atgriezās Nefija zemē, ieradušies zemes robežās nedaudz dienu pirms Amona atnākšanas.

27 Un viņi atnesa pierakstu sev līdzi, tieši tās tautas pierakstu, kuru kaulus viņi bija atraduši; un tas bija iegravēts uz plāksnēm no rūdas.

28 Un tad Limhijs atkal ļoti priecājās, uzzinot no Amona mutes, ka ķēniņam Mosijam bija Dieva ^adāvana, ar ko viņš varēja iztulkot tādus gravējumus; jā, un Amons arī priecājās.

29 Tomēr Amons un viņa brāļi bēdājās tādēļ, ka tik daudzi viņu brāļi bija nokauti;

30 un arī ka ķēniņš Noa un viņa priesteri bija likuši cilvēkiem darīt tik daudz grēku un nekrietnību pret Dievu; un viņi arī sēroja par Abinadija ^anāvi; un arī par Almas un to ļaužu ^baiziešanu, kas sekoja Almam, kurš bija izveidojis Dieva baznīcu ar Dieva spēku un varu, un ticību tiem vārdiem, ko bija runājis Abinadijs.

31 Jā, viņi sēroja par to aiziešanu, jo viņi nezināja, kurp tie bija aizbēguši. Tagad viņi ar prieku būtu apvienojušies ar tiem, jo viņi paši bija stājušies derībā ar Dievu kalpot Viņam un turēt Viņa pavēles.

32 Un tagad kopš Amona atnākšanas ķēniņš Limhijs un arī daudzi no viņa ļaudīm stājās derībā ar Dievu kalpot Viņam un turēt Viņa pavēles.

33 Un notika, ka ķēniņš Limhijs un daudzi no viņa ļaudīm vēlējās tapt kristīti; bet nebija neviena tajā zemē, kam būtu Dieva ^apilnvaras. Un Amons atteicās to darīt, uzskatīdams sevi par necienīgu kalpu.

34 Tādēļ viņi tajā laikā paši neizveidoja baznīcu, gaidīdami uz Tā Kunga Garu. Tagad viņi vēlējās kļūt tādi paši kā Alma un viņa brāļi, kas bija aizbēguši mežonīgā apvidū.

35 Viņi vēlējās tapt kristīti par liecību un pierādījumu tam, ka tie vēlas kalpot Dievam ar visu savu sirdi; tomēr viņi paildzināja to laiku; un ziņojums par viņu kristīšanu tiks ^adots vēlāk.

36 Un tagad visi Amona un viņa ļaužu un ķēniņa Limhija un viņa ļaužu centieni bija atbrīvoties no lamaniešu rokām un no jūga.