1 Un tad ķēniņš Benjamīns domāja, ka būtu lietderīgi pēc tam, kad viņš bija beidzis runāt uz tautu, ka viņš ^apierakstītu visu to vārdus, kas bija stājušies derībā ar Dievu turēt Viņa pavēles.

2 Un notika, ka nebija nevienas dvēseles, kā vien mazi bērni, kas nebūtu stājusies derībā un nebūtu uzņēmusies Kristus Vārdu.

3 Un vēl notika, kad ķēniņš Benjamīns bija pabeidzis visas šīs lietas un iesvētījis savu dēlu ^aMosiju būt par valdnieku un par ķēniņu pār savu tautu, un nodevis viņam visas ķēniņvalsts lietas, un arī bija ^bnozīmējis priesterus, kas ^cmācītu ļaudis, lai tādējādi tie varētu dzirdēt un zināt Dieva pavēles, un mudinātu viņus atcerēties to ^dzvērestu, kuru tie bija devuši, viņš atlaida ļaužu pulku, un tie atgriezās katrs ar savu ģimeni savās pašu mājās.

4 Un ^aMosija iesāka valdīt sava tēva vietā. Un viņš sāka valdīt trīsdesmit gadu vecumā, kas kopumā bija apmēram četri simti un septiņdesmit seši gadi no tā ^blaika, kad Lehijs pameta Jeruzālemi.

5 Un ķēniņš Benjamīns dzīvoja vēl trīs gadus, un viņš nomira.

6 Un notika, ka ķēniņš Mosija staigāja Tā Kunga ceļus un ievēroja Viņa tiesas un Viņa likumus, un turēja Viņa pavēles visās lietās, ko Viņš pavēlēja tam.

7 Un ķēniņš Mosija lika savai tautai, lai viņi apstrādātu zemi. Un viņš arī pats apstrādāja zemi, lai tādējādi viņš ^anekļūtu par apgrūtinājumu savai tautai, lai viņš varētu darīt tā, kā viņa tēvs bija darījis visās lietās. Un nebija strīdu visā viņa tautā trīs gadu garumā.