Izvilkumi no pravieša Džozefa Smita vēstures
History of the Church, 1. sējums, no 1. līdz 5. nodaļai.

1. nodaļa

Džozefs Smits stāsta par saviem senčiem, ģimenes locekļiem un viņu agrīnajām dzīves vietām—Neparasts reliģisks satraukums valda Ņujorkas štata rietumos—Viņš nolemj meklēt gudrību, kā norādījis Jēkabs—Parādās Tēvs un Dēls, un Džozefs tiek aicināts savai pravieša kalpošanai. (No 1. līdz 20. pantam.)

 Sakarā ar daudzajām baumām, ko izplatījušas ļauni noskaņotas un blēdīgas personas, attiecībā uz Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus aBaznīcas brašanos un attīstību, no kurām visas to autori bija iecerējuši, lai apstrīdētu tās kā baznīcas būtību un tās progresu pasaulē—es esmu mudināts rakstīt šo vēsturi, lai atgrieztu no maldiem publisko domu un sniegtu visiem tiem, kas meklē patiesību, faktus, kā tie ir notikuši, attiecībā gan uz mani pašu, gan uz Baznīcu, tik daudz, cik man šie fakti ir zināmi.

 Šajā vēsturē es parādīšu dažādus notikumus attiecībā uz šo Baznīcu patiesībā un taisnībā, kā tie ir notikuši, vai kā tie patlaban notiek, tagad [1838. g.] ir astotais gads kopš minētās Baznīcas aizveidošanas.

 aEs piedzimu mūsu Kunga tūkstoš astoņi simti piektā gada divdesmit trešā decembra dienā Šeronas pilsētā Vindzoras apgabalā Vermontas štatā.… Mans tēvs, bDžozefs Smits, vecākais, pameta Vermontas štatu un pārcēlās uz Palmīru Ontario (tagad Veinas) apgabalā Ņujorkas štatā, kad es biju desmitajā gadā, vai aptuveni tā. Apmēram četrus gadus vēlāk, pēc mana tēva ierašanās Palmīrā, viņš pārcēlās ar savu ģimeni uz Mančestru tajā pašā Ontario apgabalā.

 Viņa ģimene sastāvēja no vienpadsmit dvēselēm, proti—mans tēvs aDžozefs Smits, mana bmāte Lūcija Smita (kuras uzvārds pirms viņas laulībām bija Maka, Sālamana Maka meita); mani brāļi cAlvins (kurš nomira 1823. gada 19. novembrī, savas dzīves 26. gadā), dHairams, es, eSamuēls Harisons, Viljams, Dons Karloss un manas māsas Sofronija, Katerina un Lūcija.

 Reiz, otrajā gadā pēc mūsu pārcelšanās uz Mančestru, tajā vietā, kur mēs dzīvojām, izcēlās neparasts satraukums reliģijas dēļ. To sāka metodisti, bet drīz tas izplatījās starp visām sektām šajā apvidū. Tik tiešām, viss novads likās nemieru pārņemts un milzīgi ļaužu pulki pievienojās dažādām reliģiskām grupām, radot lielus strīdus un šķelšanos cilvēku starpā, dažiem saucot: a„Lūk, šeit!” un citiem: „Lūk, turp!” Daži atbalstīja metodistus, daži prezbiterāņus un vēl citi baptistus.

 Jo, neskatoties uz milzīgo mīlestību, ko izrādīja pievērstie šīm dažādām ticībām savas pievēršanas laikā, un milzīgo centību, ko pauda attiecīgie garīdznieki, kuri aktīvi centās izraisīt un pastiprināt šo reliģisko jūtu neparasto skatu, lai pievērstu ikvienu, kā viņiem labpatika to nosaukt, lai tie pievienotos tai sektai, kura tiem tīk; tomēr, kad ticībai pievērstie sāka aiziet, daži uz vienu sektu, un daži uz citu, kļuva redzams, ka gan priesteru, gan ticībai pievērsto labās jūtas bija vairāk liekuļotas nekā īstas, jo radās milzīgs apjukums un sekoja sliktās jūtas—priesteris strīdējās ar priesteri un ticībai pievērstais ar ticībai pievērsto, ka visas viņu labās jūtas citam pret citu, ja tādas viņiem vispār bija bijušas, tika pilnīgi pazaudētas astrīdos un uzskatu cīņās.

 Es šajā laikā biju piecpadsmit gadus vecs. Mana tēva ģimene bija pievērsusies prezbiterāņu ticībai, un četri no viņiem pievienojās tai baznīcai, proti—mana māte Lūcija, mans brālis Hairams un Samuēls Harisons, un mana māsa Sofronija.

 Šajā lielā satraukuma laikā mans prāts bija aizņemts ar nopietnām pārdomām un lielu nemieru; bet, neskatoties uz to, ka manas sajūtas bija dziļas un bieži mokošas, es tomēr turējos savrup no visām šīm grupām, lai gan es apmeklēju dažādas to sapulces cik bieži vien apstākļi ļāva. Laika gaitā mans prāts arvien vairāk pievērsās metodistu sektai, un es jutu zināmu vēlēšanos būt kopā ar tiem; bet tik liels bija apjukums un strīdi starp dažādām konfesijām, ka bija neiespējami tik jaunam, nepiedzīvojušam cilvēkam, kāds biju es, nākt pie kāda noteikta slēdziena, kas ir pareizs un kas nepareizs.

 Kņada un nemieri bija tik milzīgi un nemitīgi, ka reizēm mans prāts bija ļoti satraukts. Prezbiterāņi bija visvairāk noskaņoti pret baptistiem un metodistiem, un izmantoja visus spēkus spriešanā un maldinošos prāta spriedumos, lai pierādītu viņu kļūdas, jeb, vismaz, liktu ļaudīm domāt, ka tie maldījās. No otras puses, baptisti un metodisti, savukārt, bija tikpat dedzīgi, cenšoties pierādīt savas mācības un atspēkot visas pārējās.

 10 Šajā vārdu karu un uzskatu sajukuma vidū es bieži sev jautāju: „Kas ir jādara? Kura no visām šīm grupām ir apareiza; jeb varbūt tās visas ir nepareizas? Ja kāda no tām ir pareiza, kura tā ir, un kā es to varētu uzzināt?”

 11 Kamēr es mocījos ar ārkārtīgajām grūtībām, kurām par iemeslu bija šo reliģisko grupu strīdi, kādu dienu es izlasīju Jēkaba vēstules pirmās nodaļas piekto pantu, kurā teikts: Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.

 12 Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija ienākusi cilvēka sirdī ar tādu spēku, kā šī ienāca šoreiz manējā. Likās, tā ienākusi ar milzīgu spēku katrā manā sirdspukstā. Es par to domāju atkal un atkal, apzinoties, ja vien bija kāds, kam vajadzēja Dieva gudrības, tas biju es; jo es nezināju, kā rīkoties, un, ja es nebūtu spējis iegūt vairāk gudrības nekā man toreiz piemita, es nekad to arī neuzzinātu; jo reliģijas sludinātāji no dažādām sektām avienu un to pašu Svēto Rakstu fragmentu saprata tik dažādi, iznīcinot jebkādu paļāvību, lai, noskaidrojot jautājumu, grieztos pie bBībeles.

 13 Beidzot es nācu pie slēdziena, ka man vai nu jāpaliek tumsībā un apjukumā, vai jādara tas, ko ieteic Jēkabs, proti, jāprasa Dievam. Beidzot es nolēmu a„lūgt no Dieva”, secinot, ja Viņš deva gudrību tiem, kam tās nepietika, un deva brīvi un nepārmeta, es varētu uzdrošināties.

 14 Tā, atbilstoši šai manai apņēmībai lūgt no Dieva, es devos uz mežu, lai pamēģinātu. Bija skaistas, skaidras dienas rīts agrā pavasarī tūkstoš astoņi simti divdesmitajā gadā. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es mēģināju ko tādu, jo sava nemiera pārņemts, es nekad vēl nebiju mēģinājis alūgt balsī.

 15 Nonācis tai vietā, kur jau es agrāk biju nolēmis iet, paskatījies visapkārt un redzēdams, ka esmu gluži viens, es nometos ceļos un sāku paust savas sirds vēlmes Dievam. Tikko biju sācis to darīt, kad pēkšņi kāds spēks mani sagrāba un pilnīgi pārņēma, un tam bija tik pārsteidzoša ietekme, ka mana mēle sastinga un es vairs nespēju parunāt. Dziļa tumsa mani apņēma un kādu brīdi man likās, ka es esmu lemts tūlītējai iznīcībai.

 16 Bet, sakopojot visus savus spēkus, lai apiesauktu Dievu atbrīvot mani no šī ienaidnieka varas, kurš bija mani sagrābis, un tieši tajā mirklī, kad es biju gatavs krist izmisumā un ļauties iznīcībai—nevis iedomātai bojāejai, bet kādas reālas būtnes no neredzamas pasaules spēkam, kurai bija tāds brīnumains spēks, kādu es nekad agrāk nebiju jutis nevienā būtnē—tieši šajā lielajā satraukuma mirklī es ieraudzīju bgaismas stabu spožāku par csauli, tieši virs savas galvas, kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita man pāri.

 17 Tiklīdz tas parādījās, es jutos atbrīvots no ienaidnieka, kas mani turēja saistītu. Kad gaisma apstājās virs manis, es aieraudzīju bdivas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un cgodību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un, norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans dmīļais eDēls. Uzklausi viņu!”

 18 Mans nolūks bija avaicāt Tam Kungam, lai uzzinātu, kura no sektām ir pareizā, lai es varētu zināt, kurai pievienoties. Tiklīdz mani spēki bija atgriezušies, tā ka es varēju parunāt, es šīm Personām, kas stāvēja virs manis gaismā, vaicāju, kura no sektām ir pareizā (jo tajā laikā man pat nebija ienācis sirdī, ka tās visas bija nepatiesas) un kurai man vajadzētu pievienoties.

 19 Man atbildēja, ka man nevajag pievienoties nevienai no tām, jo tās visas ir anepatiesas, un Persona, kas mani uzrunāja, teica, ka visas viņu mācības bija negantība Viņa acīs, ka visi šie pasniedzēji ir samaitāti; ka: „Tie btuvojas Man ar savām lūpām, bet viņu csirdis ir tālu no Manis, viņi sludina mācības, kas ir dcilvēku likumi, viņiem ir edievības izskats, bet viņi noliedz tās spēku.”

 20 Viņš vēlreiz man aizliedza pievienoties jebkurai no sektām un pateica man daudz ko tādu, par ko es pašlaik nevaru rakstīt. Kad es beidzot attapos, es gulēju uz muguras un skatījos augšup uz debesīm. Kad gaisma bija attālinājusies, man vairs nebija spēka; bet nedaudz atguvies, es devos mājup. Un kad es atbalstījos pret kamīnu, māte vaicāja, kas par lietu. Es atbildēju: „Nekas, viss kārtībā—ar mani viss ir kārtībā.” Tad es teicu savai mātei: „Es esmu uzzinājis, ka prezbiterānisms nav patiess.” Liekas, it kā aienaidnieks zināja, jau manas dzīves sākumā, ka es izrādīšos par traucēkli un kavēkli viņa valstībai; kāpēc gan vēl tumsības spēki cīnītos pret mani? Kāpēc gan bija tā bpretestība un vajāšanas, kas cēlās pret mani, gandrīz jau no maniem bērna gadiem?

Daži sludinātāji un citi reliģijas pasniedzēji noliedz Pirmās Vīzijas aprakstu—Pār Džozefu Smitu gāzās vajāšanas—Viņš liecina par vīzijas patiesumu. (No 21. līdz 26. pantam.)

 21 Dažas dienas pēc tam, kad biju redzējis šo avīziju, man gadījās būt kopā ar vienu no metodistu sludinātājiem, kas bija ļoti aktīvs iepriekš minētajos nemieros, un, runājot ar viņu par reliģiju, es izmantoju izdevību, lai pastāstītu viņam par vīziju, kas man bija bijusi. Es biju ļoti pārsteigts par viņa uzvešanos; viņš manu sarunu ne tikai uztvēra nenopietni, bet pat ar lielu nicināšanu, teikdams, ka tas viss nāk no velna, ka šajās dienās nenotiek tādas lietas kā bvīzijas vai catklāsmes; ka visas šīs lietas ir beigušās līdz ar apustuļiem, un ka tās vairs nekad nebūs.

 22 Tomēr es drīz vien atklāju, ka, stāstīdams par šo notikumu, biju satraucis un radījis pret sevi daudz aizspriedumu starp reliģijas pasniedzējiem, un tas bija par iemeslu manai avajāšanai, kas aizvien pieauga; un kaut gan es biju bnepazīstams, tikai četrpadsmit-piecpadsmit gadus vecs zēns, un mani dzīves apstākļi neļāva man ne ar ko pasaulē izcelties, tomēr augstu stāvoši vīri mani pietiekami ievēroja, lai izsauktu sabiedrības nosodījumu pret mani, un izraisītu vēl rūgtākas vajāšanas; un tā bija parasta lieta starp visām sektām—tās visas apvienojās, lai vajātu mani.

 23 Tas man deva iemeslu nopietnām pārdomām toreiz un bieži vien vēlāk, cik tas dīvaini, ka nepazīstams, mazliet vairāk nekā četrpadsmit gadus vecs zēns, kurš bija spiests ikdienas darbā pelnīt trūcīgu iztiku, bija uzskatāms par tik ievērojamu, lai viņam pievērstu uzmanību vispazīstamākie tā laika sektu vadoņi, izraisot viņos visrūgtākās vajāšanas un zākāšanas garu. Bet, dīvaini vai nē, tā tas bija un bieži kalpoja par iemeslu manām lielajām bēdām.

 24 Tomēr tas bija fakts, ka es biju redzējis vīziju. Kopš tā laika es domāju, ka es jutos līdzīgi aPāvilam, kad tas baizstāvējās ķēniņa Agripas priekšā un stāstīja par vīziju, kurā viņš redzēja gaismu un dzirdēja balsi; bet toreiz tur bija tikai daži, kas viņam ticēja; daži teica, ka viņš bija negodīgs, citi teica, ka viņš esot traks; un viņš tika izsmiets un zākāts. Bet viss tas neiznīcināja viņa vīzijas īstenību. Viņš bija redzējis vīziju, viņš zināja, ka viņš bija redzējis, un nekāda vajāšana zem debesīm nevarēja to pagriezt savādāk; un kaut viņi vajātu to līdz nāvei, viņš tomēr zināja, un būtu zinājis līdz savam pēdējam elpas vilcienam, ka viņš bija gan redzējis gaismu, gan dzirdējis balsi runājam uz viņu, un visa pasaule nevarēja piespiest viņu domāt vai ticēt citādi.

 25 Tāpat tas bija ar mani. Es patiesi redzēju gaismu un tās gaismas vidū es saskatīju divas apersonas, un tās tik tiešām runāja ar mani; un kaut arī es tiku ienīsts un vajāts par to, ka teicos redzējis vīziju, tomēr tā bija patiesība; un, kamēr tie mani vajāja, zākādami un ar meliem runādami visu kaut ko ļaunu pret mani par to, ka es tā teicu, es tomēr savā sirdī sacīju: „Kāpēc mani vajā par to, ka es saku patiesību? Tik tiešām es biju redzējis vīziju un kas es tāds esmu, ka drīkstu Dievam pretoties, jeb kāpēc pasaule domā mani piespiest noliegt to, ko es tiešām biju redzējis? Jo es biju redzējis vīziju; es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju bnoliegt, nedz arī iedrošinājos to darīt; vismaz es zināju, ka tā darot, es apvainotu Dievu un tiktu nosodīts.”

 26 Tagad es biju atradis mierinājumu savam prātam attiecībā uz sektantisma pasauli—ka mans pienākums nebija pievienoties nevienai no tām, bet palikt tādam, kāds es esmu, līdz man dos tālākus norādījumus. Es biju pārliecinājies, ka aJēkaba liecība ir patiesa—cilvēks, kam trūkst gudrības, to varēja prasīt Dievam un dāsni saņemt bez pārmetumiem.

Džozefam Smitam parādās Moronijs—Džozefa vārds būs pazīstams par laba un ļauna atziņu starp visām tautām—Moronijs pastāsta viņam par Mormona Grāmatu un par nākamajiem Tā Kunga sodiem un citē daudzus rakstus—Tiek atklāta zelta plākšņu apslēptā atrašanās vieta—Moronijs turpina dot norādījumus Pravietim. (No 27. līdz 54. pantam.)

 27 Es turpināju savas dzīves parasto nodarbošanos līdz tūkstoš astoņi simti divdesmit trešā gada divdesmit pirmajam septembrim, visu šo laiku ciezdams smagas vajāšanas no visu šķiru cilvēkiem, gan reliģioziem, gan nereliģioziem, tāpēc ka es turpināju apgalvot, ka es biju redzējis vīziju.

 28 Laika posmā no tā brīža, kad es redzēju vīziju, un līdz tūkstoš astoņi simti divdesmit trešajam gadam—es nedrīkstēju pievienoties nevienai no tā laika reliģiskajām sektām. Es biju ļoti jauns un mani vajāja tie, kuriem vajadzētu būt maniem draugiem un būt pret mani labiem, un, ja arī tie domāja, ka esmu ticis maldināts, tad censties atbilstošā veidā ar mīlestību mani atgriezt. Es biju atstāts visāda veida akārdinājumiem; un, tiekoties ar dažādu slāņu pārstāvjiem, es bieži izdarīju visādas muļķīgas kļūdas, un pieļāvu jaunības vājības, un parādīju cilvēka dabas vājās puses; kuras mani, diemžēl, noveda pie dažādiem kārdinājumiem, kas bija aizvainojoši Dieva acīs. Tas, ka izsaku šo nožēlu, lai nevienam neliek domāt, ka es biju vainīgs lielos un ļaunprātīgos grēkos. Tādus darīt nekad nav bijis manā dabā. Bet es biju vainīgs vieglprātībā un dažreiz piedalījos jautrās kompānijās, u.tml.—neatbilstoši tam raksturam, kādam vajadzētu būt tam, kas ir bDieva aicināts, kā es biju. Bet tas neliksies nekas dīvains tiem, kas atceras manu jaunību un pazīst manu iedzimto jautro temperamentu.

 29 Kā sekas tam, es bieži sevi nosodīju par savām vājībām un trūkumiem, kad, iepriekšminētā divdesmit pirmā septembra vakarā, kad es jau biju nolicies savā gultā uz nakti, es sāku skaitīt alūgšanu un pielūgt Visuvareno Dievu, lai Viņš man piedod visus manus grēkus un muļķības, un lai Viņš man arī pauž to, lai es varētu zināt savu stāvokli un situāciju Viņa priekšā; jo man bija pilnīga paļāvība, ka iegūšu dievišķu izpausmi, kā es to jau agrāk biju saņēmis.

 30 Kamēr es tā piesaucu Dievu, es ievēroju parādāmies gaismu manā istabā, kas turpināja pieaugt, līdz istaba kļuva gaišāka nekā pusdienas laikā, kad pēkšņi pie manas gultas parādījās apersona, stāvot gaisā, jo viņa kājas neskāra grīdu.

 31 Viņam mugurā bija brīvs, žilbinoši abalts apmetnis. Tas bija baltāks par jebko, ko es jebkad uz zemes biju redzējis. Es arī nevaru iedomāties, ka kāda zemes lieta varētu izskatīties tik balta un spoža. Viņa plaukstas bija kailas un arī rokas mazliet virs plaukstas locītavām; arī viņa kāju pēdas bija kailas, tāpat kā viņa stilbi mazliet virs potītēm. Viņa galva un kakls arī bija atsegti. Es pamanīju, ka viņam nebija nekādu citu drēbju, izņemot šo apmetni, un, tā kā tas bija vaļā, es varēju redzēt viņa krūtis.

 32 Ne tikai viņa apmetnis bija ārkārtīgi balts, bet viss viņa ķermenis bija neaprakstāmi aspožs, un viņa vaigs patiesi bija kā bzibens. Istaba bija ārkārtīgi gaiša, taču ne tik spoža, kā tieši ap viņu. Kad es sākumā paskatījos uz viņu—cnobijos, taču drīz vien bailes mani pameta.

 33 Viņš mani nosauca avārdā un teica man, ka viņš ir vēstnesis, sūtīts no Dieva pie manis, un ka viņa vārds ir Moronijs; ka Dievam ir darbs priekš manis, un ka mans vārds būs par laba un ļauna atziņu starp visām tautām, ciltīm un valodām, jeb ka visas tautas to minēs gan ar labu, gan ļaunu.

 34 Viņš teica, ka ir noglabāta agrāmata, kas uzrakstīta uz bzelta plāksnēm un sniedz aprakstu par šī kontinenta agrākajiem iedzīvotājiem, un viņu izcelsmes pirmsākumiem. Viņš arī teica, ka tajā ietverta cmūžīgā evaņģēlija pilnība, kā to Glābējs deva senajiem iedzīvotājiem;

 35 arī, ka ir divi akmeņi sudraba ietvaros, un šie akmeņi, piestiprināti pie akrūšu bruņām, izveido to, ko sauc par bUrīmu un Tumīmu, noglabāti kopā ar plāksnēm; un, ka šo akmeņu piederība un izmantošana bija tas, kas veidoja c„gaišreģus” senajos jeb agrākajos laikos, un, ka Dievs tos ir sagatavojis, lai pārtulkotu grāmatu.

 36 Pastāstījis man to, viņš sāka citēt pravietojumus no aVecās Derības. Vispirms viņš citēja daļu no bMaleahija grāmatas trešās nodaļas, un tad viņš citēja trešo jeb pēdējo nodaļu no tā paša pravietojuma, tomēr ar nelielām atšķirībām no tā, kas lasāms mūsu Bībelē. Tā vietā, lai citētu deviņpadsmito pantu tā, kā tas lasāms mūsu grāmatās, viņš citēja šādi:

 37 Jo redzi, nāk adiena, kura bdegs kā ceplis, un visi lepnie, jā, un visi, kas dara ļaunu, degs kā crugāji; jo tie, kas nāks, tos dedzinās, saka Pulku Kungs, tā ka nepaliks ne saknes, ne zari.

 38 Un vēl viņš citēja piekto pantu šādi: „Redzi, Es tev atklāšu apriesterību no pravieša bElijas rokas, pirms atnāks Tā Kunga lielā un baigā diena.

 39 Arī nākošo pantu viņš citēja savādāk: „Un Viņš iedēstīs bērnu sirdīs asolījumus, kas doti tēviem, un bērnu sirdis bpievērsīsies saviem tēviem. Ja tas tā nebūs, visa zeme tiks pilnīgi nopostīta pie Viņa atnākšanas.

 40 Papildus tam, viņš citēja Jesajas vienpadsmito nodaļu, sacīdams, ka tā drīz piepildīsies. Viņš citēja arī Apustuļu darbu trešās nodaļas divdesmit otro un divdesmit trešo pantu tieši tā, kā tie rakstīti mūsu Jaunajā Derībā. Viņš teica, ka tas apravietis esot Kristus, bet tā diena nav vēl pienākusi, kad „tie, kas neuzklausīs viņa balsi, btiks izdeldēti no tautas vidus,” bet drīz pienāks.

 41 Viņš arī citēja aJoēla grāmatas trešo nodaļu no pirmā līdz pēdējam pantam. Viņš arī teica, ka tas viss vēl nav piepildījies, bet drīz piepildīsies. Un tālāk viņš paziņoja, ka bcitticībnieku pilnība drīz pienāks. Viņš citēja daudzas citas vietas no Svētajiem Rakstiem, un deva daudz izskaidrojumu, kas šeit nevar tikt minēti.

 42 Turklāt viņš man sacīja, kad es dabūšu šīs plāksnes, par kurām viņš bija runājis—jo laiks, kad tās tiks iegūtas, vēl nebija pienācis,—es tās nedrīkstēšu rādīt nevienam, ne arī krūšu bruņas ar Urīmu un Tumīmu, kā vien tiem, kuriem man tiks pavēlēts tās parādīt, citādi es tikšu iznīcināts. Kamēr viņš runāja ar mani par plāksnēm, vīzija tika atklāta manam aprātam, tā ka es varēju redzēt vietu, kur plāksnes bija noglabātas, un tas bija tik skaidri un nepārprotami, ka es atpazinu to vietu, kad es tur nonācu.

 43 Pēc šī vēstījuma es ieraudzīju, ka gaisma istabā sāk savilkties tieši ap to, kas bija runājis ar mani, un tas tā turpinājās, līdz istaba atkal bija kļuvusi tumša, izņemot tikai tieši ap viņu, tad acumirklī es ieraudzīju it kā eju atveramies uz debesīm, un viņš cēlās augšup, līdz pilnīgi izzuda, un telpa atkal bija tāda pati, kāda tā bija pirms šīs debešķīgās gaismas parādīšanās.

 44 Es gulēju, pārdomādams savdabīgo redzējumu, un biju ļoti pārsteigts par to, ko man teica šis neparastais sūtnis, kad savu apārdomu vidū es pēkšņi atklāju, ka mana istaba atkal sāk kļūt gaišāka, un, kā likās, acumirklī tas pats debesu sūtnis atkal bija pie manas gultas.

 45 Viņš iesāka, un atkal stāstīja to pašu, ko viņš bija stāstījis pirmā apmeklējuma laikā, bez vismazākajām izmaiņām; to pabeidzis, viņš paziņoja man par lieliem sodiem, kuri piemeklēs zemi ar lielu postu no bada, zobena un sērgām, un ka šie lielie sodi piemeklēs zemi šinī paaudzē. To pastāstījis, viņš atkal pacēlās augšup, kā viņš to bija darījis iepriekš.

 46 Tobrīd mans prāts bija tik dziļi iespaidots, ka miegs bija pametis manas acis, un es gulēju izbrīna pārņemts par visu, ko es biju gan redzējis, gan dzirdējis. Bet cik liels bija mans pārsteigums, kad es atkal ieraudzīju to pašu vēstnesi pie savas gultas un izdzirdēju viņu atstāstām jeb atkārtojam atkal man visu to pašu, ko iepriekš; un piebilstot brīdinājumu, viņš paziņoja man, ka aSātans mēģinās mani bkārdināt (mana tēva ģimenes nabadzīgo apstākļu dēļ) iegūt šīs plāksnes ar nodomu kļūt bagātam. To viņš man aizliedza, sakot, ka man nedrīkst būt nekāda cita nolūka, iegūstot plāksnes, kā vienīgi, lai slavinātu Dievu, un es nedrīkstu iespaidoties ne no viena cita cnodoma, kā vien Viņa valstības uzcelšanas, citādāk es tās neiegūšu.

 47 Pēc trešā apmeklējuma viņš kā iepriekš atkal pacēlās debesīs, un es atkal tiku atstāts, lai apdomātu visa tikko piedzīvotā dīvainību; tad, gandrīz uzreiz pēc tam, kad debesu vēstnesis bija pacēlies debesīs prom no manis trešo reizi, gailis iedziedājās, un es sapratu, ka sākusi aust jauna diena, tā ka mūsu sarunas bija ilgušas visu nakti.

 48 Drīz pēc tam es piecēlos no savas gultas un kā parasti devos darīt nepieciešamos ikdienas darbus. Bet, mēģinot strādāt kā citās reizēs, es atklāju, ka mani spēki ir izsīkuši un ka es esmu pavisam bezspēcīgs. Mans tēvs, kurš strādāja kopā ar mani, atklāja, ka kaut kas ar mani nav kārtībā, un teica, lai es eju mājās. Es gāju ar nodomu iet mājās, bet, cenšoties pārvarēt žogu, lai izkļūtu no lauka, kur mēs bijām, spēki mani galīgi atstāja, un es bezpalīdzīgs nogāzos zemē un kādu laiku biju pilnīgi bez samaņas.

 49 Pirmais, ko varu atcerēties, bija balss, kas uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā. Es paskatījos augšup un ieraudzīju to pašu vēstnesi stāvam virs manas galvas, gaismas apņemtu, kā iepriekš. Tad viņš man atkal atstāstīja visu, ko bija stāstījis iepriekšējā naktī, un pavēlēja man doties pie mana atēva un pastāstīt viņam par vīziju un pavēlēm, kuras biju saņēmis.

 50 Es paklausīju—es atgriezos pie sava tēva laukā un izklāstīju viņam visu. Viņš man atbildēja, ka tas bija no Dieva, un teica, lai es eju un daru to, ko vēstnesis bija pavēlējis. Es aizgāju no lauka un devos uz to vietu, kur, kā vēstnesis bija man teicis, plāksnes ir noglabātas; un, pateicoties tam, ka vīzija par to bija bijusi tik skaidra, es acumirklī pazinu to vietu, tiklīdz tur nonācu.

 51 Mančestras ciema tuvumā, Ontario apgabalā, Ņujorkas štatā, ir paliels apakalns, augstākais no visiem šajā apvidū. Šī pakalna rietumu pusē, netālu no virsotnes zem paliela akmens, bija noglabātas plāksnes, ievietotas akmens kastē. Šis akmens bija biezs un virspusē izliekts, bet malās plānāks, tā ka vidusdaļa bija redzama virs zemes, bet malas visapkārt pārklātas ar zemi.

 52 Atrausis zemi, es dabūju sviru, ko es paliku zem akmens malas, un ar nelielu piepūli pacēlu to uz augšu. Es ieskatījos un tur tiešām ieraudzīju aplāksnes, bUrīmu un Tumīmu, un ckrūšu bruņas, kā to bija pavēstījis vēstnesis. Kaste, kurā plāksnes bija ievietotas, bija veidota, saliekot kopā akmeņus un sacementējot tos ar kaut kāda veida cementu. Kastes dibenā šķērsām bija novietoti divi akmeņi, un uz šiem akmeņiem bija novietotas plāksnes un pārējās lietas līdz ar tām.

 53 Es mēģināju tās izņemt, bet sūtnis man to aizliedza un vēlreiz paziņoja, ka tagad vēl nav pienācis laiks tās izņemt un nebūs, līdz nepaies četri gadi no šī brīža; bet viņš man teica, ka man ir jānāk šajā vietā precīzi pēc viena gada no šī brīža un ka viņš šeit satiks mani, un ka man tā jāturpina darīt, līdz pienāks laiks saņemt plāksnes.

 54 Tādējādi, kā man tika pavēlēts, es gāju turp katra gada beigās, un katru reizi es tur atradu šo pašu vēstnesi un saņēmu norādījumus un ziņas no viņa katrā no mūsu tikšanās reizēm attiecībā uz to, ko Tas Kungs grasās darīt, un kā un kādā veidā Viņa avalstība tiks vadīta pēdējās dienās.

Džozefs Smits apprec Emmu Heilu—Viņš saņem zelta plāksnes no Moronija un pārtulko dažas rakstu zīmes—Martins Heriss parāda zīmes un tulkojumu profesoram Antonam, kurš saka: „Es nevaru lasīt aizzīmogotu grāmatu.” (No 55. līdz 65. pantam)

 55 Tā kā mana tēva iztika bija stipri ierobežota, mums vajadzēja strādāt ar savām rokām, nolīgstot darbu uz dienu un savādāk, ja vien radās tāda iespēja. Dažreiz mēs bijām mājās, un dažreiz citur, un tikai ar nemitīgu darbu mēs varējām tikt pie pietiekama uztura.

 56 1823. gadā mana tēva ģimeni skāra lielas bēdas sakarā ar mana vecākā brāļa aAlvina nāvi. 1825. gada oktobra mēnesī es nolīgu pie kāda veca kunga, vārdā Džosija Stouls, kas dzīvoja Čenango apgabalā Ņujorkas štatā. Viņš bija kaut ko dzirdējis par sudraba raktuvēm, ko atklājuši spānieši Harmonijā, Saskvehannas apgabalā, Pensilvānijas štatā; un bija, jau pirms manas nolīgšanas pie viņa, racis, lai, ja iespējams, atrastu raktuves. Pēc tam, kad es devos dzīvot pie viņa, viņš paņēma mani kopā ar saviem pārējiem strādniekiem, lai raktu un meklētu sudraba raktuves, pie kā es turpināju strādāt gandrīz mēnesi, bez panākumiem mūsu pasākumā, un galu galā es pārliecināju veco kungu pārtraukt meklēšanu. Tādēļ radās tas ļoti izplatītais stāsts, ka es esot naudas meklētājs.

 57 Kamēr es tur strādāju, es tiku izmitināts pie Īzāka Heila kunga tajā pašā vietā. Tur es pirmo reizi ieraudzīju savu sievu (viņa meitu) aEmmu Heilu. 1827. gada 18. janvārī mēs salaulājāmies, kad es vēl joprojām strādāju pie Stoula kunga.

 58 Dēļ tā, ka es turpināju apgalvot, ka es esmu redzējis vīziju, avajāšanas vēl aizvien man sekoja, un manas sievas tēva ģimene bija ļoti pret mūsu laulībām. Tādēļ man vajadzēja aizvest viņu kaut kur citur; tā mēs devāmies un tikām salaulāti miertiesneša Tarbila namā Dienvidbeinbridžā, Čenango apgabalā, Ņujorkas štatā. Tūlīt pēc apprecēšanās es atstāju Stoula kungu un devos pie sava tēva, kur kopā ar viņu fermā nostrādāju to sezonu.

 59 Beidzot pienāca laiks iegūt plāksnes, Urīmu un Tumīmu, un krūšu bruņas. Divdesmit otrā septembra dienā, tūkstoš astoņi simti divdesmit septītajā gadā, kad, kā parasti katra gada beigās biju aizgājis uz vietu, kur tās bija noglabātas, tas pats debesu vēstnesis iedeva man tās ar šo norādījumu—ka man ir jābūt atbildīgam par tām; ka, ja es ar tām apiešos bezrūpīgi vai anevērīgi, es tikšu padzīts; bet, ja es pielikšu visas savas pūles, lai tās bpasargātu, kamēr viņš, vēstnesis, tās pieprasīs, tās tiks aizsargātas.

 60 Es drīz vien uzzināju iemeslu, kāpēc es biju saņēmis tik stingrus norādījumus glabāt tās drošībā un kāpēc bija tā, ka vēstnesis man teica—kad es izdarīšu to, kas bija pieprasīts no manas rokas,—viņš tās atprasīs. Tiklīdz kļuva zināms, ka man tās ir, tā tūlīt tika pieliktas vislielākās pūles, lai no manis tās dabūtu. Katra viltība, ko vien varēja sagudrot, tika izmantota šim nolūkam. Vajāšana kļuva daudz nežēlīgāka un briesmīgāka nekā agrāk, un ļaužu pulki nemitīgi bija gatavi man tās atņemt, ja vien tas būtu iespējams. Bet ar Dieva gudrību tās palika drošībā manās rokās, līdz es paveicu visu, kas tika prasīts no manas rokas. Kad, saskaņā ar norunu, vēstnesis tās atprasīja, es viņam tās atdevu, un tās ir pie viņa līdz pat šai dienai, kura ir tūkstoš astoņi simti trīsdesmit astotā gada otrais maijs.

 61 Satraukums tomēr nerimās, un baumas ar tūkstoš mēlēm klīda apkārt, izplatot nepatiesību par mana tēva ģimeni un arī par mani. Ja es pastāstītu tikai tūkstošo daļu no tām, tās piepildītu grāmatu grāmatas. Vajāšana tomēr kļuva tik neciešama, ka man bija jāatstāj Mančestra un ar sievu jādodas uz Saskvehannas apgabalu Pensilvānijas štatā. Tajā laikā, kad gatavojāmies doties ceļā, bijām ļoti nabadzīgi, nepārtraukti vajāti un jutāmies ārkārtīgi nospiesti, bez cerībām, ka varētu kādreiz būt citādāk. Savā ciešanu laikā mēs atradām draugu kādā kungā, vārdā aMartins Heriss, kas ieradās pie mums un iedeva man piecdesmit dolārus, lai palīdzētu mums ceļojumā. Herisa kungs bija Ņujorkas štata, Veinas apgabala, Palmīras rajona iedzīvotājs un cienījams lauksaimnieks.

 62 Ar šo palīdzību, kas nāca laikā, es varēju nokļūt savā galamērķī—Pensilvānijā; un tūdaļ pēc manas ierašanās tur, es sāku kopēt rakstu zīmes no plāksnēm. Es nokopēju ievērojamu daudzumu no tām un ar aUrīma un Tumīma palīdzību pārtulkoju dažas no tām. To es darīju tajā laikā, kad es dzīvoju sievas tēva mājā, no decembra mēneša līdz nākamajam februārim.

 63 Kādu dienu šajā februāra mēnesī iepriekš minētais Martins Herisa kungs ieradās pie mums, paņēma rakstu zīmes, kuras biju nozīmējis no plāksnēm, un ar tām devās uz Ņujorku. Par to, kas notika ar viņu un rakstu zīmēm, es pastāstīšu, atsaucoties uz viņa paša aprakstu par notikušo, kā viņš to atstāstīja man pēc savas atgriešanās, proti:

 64 „Es ierados Ņujorkā un iedevu pārrakstītās rakstu zīmes, kuras bija pārtulkotas, kopā ar to tulkojumu profesoram Čārlzam Antonam, kas bija slavens ar savām valodu zināšanām. Profesors Antons paziņoja, ka tulkojums bija pareizs, pat pareizāks nekā tie, kurus viņš agrāk bija redzējis tulkotus no ēģiptiešu valodas. Tad es parādīju viņam tās zīmes, kas vēl nebija tulkotas, un viņš teica, ka tās ir ēģiptiešu, kaldeju, asīriešu un arābu valodās un ka tās ir īstas rakstu zīmes. Viņš iedeva man apliecību, apstiprinot Palmīras iedzīvotājiem, ka tās ir īstas rakstu zīmes un ka to tulkojums, kā tas bija pārtulkots, arī ir pareizs. Es paņēmu apliecību un ieliku to savā kabatā, un jau gatavojos atstāt namu, kad Antona kungs pasauca mani atpakaļ un jautāja, kā šis jaunais cilvēks uzzinājis, ka tur ir zelta plāksnes tai vietā, kur viņš tās atrada. Es atbildēju, ka Dieva eņģelis bija viņam to atklājis.

 65 Tad viņš man teica: Parādiet man to apliecību. Es to izņēmu no kabatas un iedevu viņam. Viņš to paņēma un saplēsa gabalos, teikdams, ka nav tādas aeņģeļu kalpošanas, un, ja es atnestu viņam plāksnes, viņš tās pārtulkotu. Es viņam paziņoju, ka viena daļa no plāksnēm ir baizzīmogotas un es nedrīkstu tās nekur nest. Viņš atbildēja: Es nevaru lasīt aizzīmogotu grāmatu. Es gāju prom un devos pie Dr. Mičela, kas apstiprināja to, ko profesors Antons bija teicis par rakstu zīmēm un tulkojumu.”

· · · · · · ·

Olivers Kauderijs kalpo par pierakstītāju Mormona Grāmatas tulkošanā—Džozefs un Olivers saņem Ārona priesterību no Jāņa Kristītāja—Viņi top kristīti, ordinēti un saņem pravietojuma garu (No 66. līdz 75. pantam.)

 66 1829. gada 5. aprīlī aOlivers Kauderijs, kuru pirms tam nekad nebiju redzējis, ieradās manā mājā. Viņš paziņoja man, ka mācot skolā tai apkaimē, kur dzīvoja mans tēvs, un tā kā mans tēvs bija viens no tiem, kas sūtīja bērnus skolā, Kauderijs uz vienu sezonu tika izmitināts viņa mājā, un kamēr viņš bija tur, ģimene viņam pastāstīja par to, kā es biju saņēmis plāksnes, un tādēļ viņš bija ieradies, lai mani izvaicātu.

 67 Divas dienas vēlāk, pēc Kauderija kunga ierašanās (7. aprīlī), es sāku tulkot Mormona Grāmatu un viņš pierakstīja manu tulkojumu.

· · · · · · ·

 68 Mēs vēl turpinājām tulkošanu, kad nākamajā mēnesī (1829. gada maijā) mēs kādu dienu aizgājām uz mežu, lai lūgtu un vaicātu Tam Kungam par akristīšanu bgrēku piedošanai, ko mēs atradām minētu plākšņu tulkojumā. Kamēr mēs tā lūdzām un piesaucām To Kungu, cvēstnesis nolaidās no debesīm dgaismas mākonī un, uzlicis mums savas erokas, viņš fordinēja mūs, sacīdams:

 69 „Jums, mani kalpošanas biedri, Mesijas Vārdā es piešķiru aĀrona priesterību, kas tur eņģeļu kalpošanas un grēku nožēlošanas evaņģēlija, un kristīšanas, ar iegremdēšanu grēku piedošanai, atslēgas, un tā nekad netiks vairs paņemta prom no zemes, līdz bLevija dēli atkal upurēs upuri Tam Kungam taisnīgumā.”

 70 Viņš teica, ka šai Ārona priesterībai nav tā spēka, lai ar roku uzlikšanu dotu aSvētā Gara dāvanu, bet, ka to mums piešķirs vēlāk, un viņš mums pavēlēja iet un kristīties, un deva mums norādījumus, ka man ir jākrista Olivers Kauderijs, un ka pēc tam viņam ir jākrista mani.

 71 Tā mēs gājām un tapām kristīti. Vispirms es nokristīju viņu, un pēc tam viņš nokristīja mani. Tad es uzliku rokas uz viņa galvas un ordinēju viņu Ārona priesterībā, un pēc tam viņš uzlika rokas man un ordinēja mani tajā pašā priesterībā, jo tā mums tika pavēlēts. *

 72 Vēstnesis, kas apciemoja mūs šoreiz un piešķīra šo priesterību, teica, ka viņa vārds ir Jānis, tas pats, kas tiek saukts par aJāni Kristītāju Jaunajā Derībā, un ka viņš rīkojoties saskaņā ar bPētera, cJēkaba un dJāņa norādījumiem, kuri tur eMelhisedeka priesterības fatslēgas, šī priesterība, viņš teica, noteiktā laikā tiks piešķirta arī mums, un ka es tikšu saukts par pirmo Baznīcas gelderu, un viņš (Olivers Kauderijs) par otro. Tas bija 1829. gada maija piecpadsmitajā dienā, kad mēs tikām ordinēti zem šī vēstneša rokas, un kristīti.

 73 Tikko mēs bijām iznākuši no ūdens, pēc tam, kad mēs bijām tikuši kristīti, mēs piedzīvojām lielas un brīnišķīgas svētības no mūsu Debesu Tēva. Tiklīdz es nokristīju Oliveru Kauderiju, tā aSvētais Gars nāca pār viņu, un viņš piecēlās un bpravietoja daudzas lietas, kam drīz vajadzēja notikt. Un atkal, tiklīdz viņš bija nokristījis mani, man arī bija pravietojuma gars, kad, piecēlies, es pravietoju par šīs Baznīcas rašanos, un daudzām citām lietām, kas saistītas ar Baznīcu un šo cilvēku bērnu paaudzi. Mēs bijām piepildīti ar Svēto Garu un priecājāmies mūsu glābšanas Dievā.

 74 Tagad, kad mūsu prāti bija apgaismoti, Svētie Raksti atvērās mūsu asapratnei, un bnoslēpumaināko fragmentu patiesā nozīme un nolūks atklājās mums tādā veidā, ko mēs iepriekš nekad nebūtu varējuši iegūt, nedz vispār bijām iedomājušies. Tajā laikā mēs bijām spiesti turēt slepenībā priesterības saņemšanas apstākļus un to, ka mēs esam tikuši kristīti, jo vajāšanas noskaņojums jau bija izplatījies tuvākajā apkārtnē.

 75 Laiku pa laikam mums tika draudēts, pat arī no reliģijas pasniedzējiem, ka mūs piekaus. Un viņu nodomam mūs piekaut pretojās vienīgi mana sievastēva ģimene (Dievišķā gādībā), kura bija kļuvusi man ļoti draudzīga un pretojās uzbrucējiem, un vēlējās, lai es varētu netraucēti turpināt tulkošanas darbu; un tāpēc piedāvāja un apsolīja mums aizsardzību pret visām nelikumīgām rīcībām, cik vien būs viņu spēkos.

  1. *

     Olivers Kauderijs apraksta šos notikumus šādi: „Tās bija neaizmirstamas dienas—sēdēt un klausīties balss skaņās, kas tika diktēta ar debešķīgu iedvesmu, izraisot vislielāko pateicību sirdī! Dienu pēc dienas es netraucēts turpināju pierakstīt no viņa mutes, kā viņš tulkoja ar Urīmu un Tumīmu, jeb, kā nefijieši teiktu—izskaidrotājiem—vēsturi jeb pierakstu, sauktu par Mormona Grāmatu.

     Paskaidrošana, kaut dažos vārdos, par šo interesanto atskaiti, ko devis Mormons un viņa uzticīgais dēls Moronijs par ļaudīm, kas kādreiz tikuši debesu mīlēti un ieredzēti, aizēnotu manu iepriekšējo nodomu; tādēļ es atlikšu to uz vēlāku laiku un, kā es sacīju ievadā, pāriešu uzreiz pie dažiem notikumiem, tieši saistītiem ar šīs Baznīcas rašanos, kas var būt interesanti vairākiem tūkstošiem cilvēku, kuri, starp drūmiem fanātiķu un liekuļu apmelojumiem, ir uzdrošinājušies un pieņēmuši Kristus evaņģēliju.

     Neviens cilvēks, saprātīgi domājot, nevarētu pārtulkot un uzrakstīt norādījumus, kas doti nefijiešiem no Glābēja mutes, par precīzo veidu, kādā cilvēkiem ir jāceļ Viņa Baznīca, un it īpaši tad, kad samaitātība ir izplatījusi nenoteiktību pār visām reliģiskajām formām un sistēmām, kas tiek praktizētas cilvēku vidū, bez vēlēšanās izmantot privilēģiju parādīt sirds gatavību, topot apglabātiem ūdens kapā, lai atbilstu labai sirdsapziņai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos.

     Uzrakstot atskaiti par Glābēja kalpošanu Jēkaba pēcnācēju atlikumam šajā kontinentā, bija viegli redzēt—kā pravietis teica—ka bija tā, ka tumsība pārklāja zemi un bieza tumsība cilvēku prātus. Pārdomājot tālāk, bija viegli redzams, ka starp lielajiem strīdiem un troksni attiecībā par reliģiju, nevienam nebija pilnvaras no Dieva vadīt evaņģēlija priekšrakstus. Varētu tikt uzdots jautājums, vai cilvēkiem, kuri noliedz atklāsmes, varētu būt pilnvaras vadīt Kristus Vārdā, kad Viņa liecība nav mazāk kā pravietojuma gars, un Viņa reliģija pamatota, veidota un stiprināta ar tiešām atklāsmēm visos pasaules laikos, kad Viņam ir bijuši ļaudis uz zemes? Ja šie fakti tika aprakti un rūpīgi noklusēti no cilvēkiem, kuru amats būtu briesmās, ja vienreiz tiem būtu ļauts spīdēt cilvēku sejās, tie vairs netika noklusēti no mums, un mēs tikai gaidījām pavēli: Celieties un topiet kristīti!

     To nevajadzēja ilgi vēlēties, pirms tas tika īstenots. Tas Kungs, kurš ir bagāts žēlastībā un vienmēr vēlas atbildēt uz pazemīgo neatlaidīgu lūgšanu, pēc tam, kad mēs bijām dedzīgi Viņu piesaukuši nomaļus no cilvēku uzturēšanās vietām, parādīja visžēlīgumu, pavēstīdams mums Savu gribu. Pēkšņi, kā no mūžības vidus, Pestītāja balss runāja mieru uz mums, kamēr priekškars tika atvērts un Dieva eņģelis nonāca lejā, tērpts godībā, un nodeva ļoti meklēto vēstījumu un pestīšanas evaņģēlija atslēgas. Kāds prieks! Kāds brīnums! Kāds pārsteigums! Kamēr pasaule bija tirdīta un samulsināta, kamēr miljoni taustījās kā akli pret sienu, un kamēr visi cilvēki balstījās uz nenoteiktību kā kopējā masa, mūsu acis redzēja, mūsu ausis dzirdēja kā „dienas gaismā”; jā, pat vairāk—vairāk par maija saulesstaru spožumu, kas tad lēja savu mirdzumu pār dabu! Tad Viņa balss, kaut arī maiga, iedūrās līdz pašai sirdij, un Viņa vārdi—Es esmu tavs kalpošanas biedrs—izkliedēja visas bailes. Mēs klausījāmies, mēs cieši skatījāmies, mēs apbrīnojām! Tā bija eņģeļa balss no godības, tas bija vēstījums no Visuaugstākā! Kur bija vietas šaubām? Nekur; nenoteiktība bija aizbēgusi, šaubas bija nogrimušas, lai nekad vairs neceltos, kamēr izdomājumi un blēdības bija aizbēgušas uz visiem laikiem!

     Bet, dārgo brāli, padomā, padomā tālāk uz brīdi, kāds prieks piepildīja mūsu sirdis un ar kādu pārsteigumu mums vajadzēja nomesties ceļos (jo kurš gan nebūtu nometies ceļos par tādu svētību?), kad mēs saņēmām zem viņa rokas Svēto priesterību, kad viņš sacīja: Uz jums, mani kalpošanas biedri, Mesijas Vārdā es konfirmēju šo priesterību un šīs pilnvaras, kas paliks uz zemes, lai Levija dēli varētu upurēt upuri Tam Kungam taisnībā!

     Es necentīšos tev aprakstīt šīs sirds sajūtas, nedz arī majestātisko daiļumu un godību, kas mūs tad apskāva, bet tu ticēsi man, kad es teikšu, ka nedz zeme, nedz cilvēki, ar visos laikos sakrāto daiļrunību, nevar ietērpt valodu tik interesantā un cēlā veidā, kā šī svētā būtne. Nē, nav šai zemei spēka dot prieku, dot mieru, vai saprast to gudrību, kura bija katrā teikumā, kas tika nodots ar Svētā Gara spēku! Cilvēks var pievilt savus līdzcilvēkus, blēdība var sekot blēdībai, un ļauno bērniem var būt vara aizvilināt muļķos un nemācītos, līdz daudzus nebaro nekas cits, kā vien izdomas, un melu auglis ar savu straumi nes apreibušos uz kapu; bet viens pieskāriens ar Viņa mīlestības pirkstu, jā, viens godības stars no augstākās pasaules jeb viens vārds no Glābēja mutes, no mūžības klēpja, padara to visu nenozīmīgu un izdzēš to uz visiem laikiem no prāta. Pārliecība, ka mēs bijām eņģeļa klātbūtnē, noteiktība, ka mēs dzirdējām Jēzus balsi un neaptraipītu patiesību, kā tā plūda no šķīstas būtnes un bija diktēta ar Dieva gribu, man nav aprakstāma, un es vienmēr raudzīšos uz šo Glābēja labvēlības izpausmi ar apbrīnu un pateicību, kamēr vien man būs ļauts uzkavēties; un tajos mājokļos, kur pilnība mīt un grēks nekad neienāk, es ceru pielūgt Viņu tai dienā, kas nekad nebeigsies.” —Messenger and Advocate („Vēstnesis un Aizstāvis”), 1. sēj. (1834. gada oktobris), 14.–16. lpp.