Divtūkstoš jauno karavīru

1. Div-tūks-toš ka-ra-vī-ru, kas jau-ni, spēk-pil-ni,

uz kau-jas lau-ku de-vās un no nā-ves ne-bi-jās.

Pats Dievs, Tas Kungs, mūs sar-gā, mēs Vi-ņam pa-klau-sām,

mēs sa-vu tē-vu ze-mi bez-bai-lī-gi aiz-stā-vam!

2. Bij’ mā-cī-ju-šas mā-tes šos dro-šos jau-nek-ļus —

būt tais-nī-giem un pa-tie-siem, uz Die-vu pa-ļau-ties.

Jā, mū-su mā-tes zi-na, un ne-šau-bā-mies mēs —

ja bū-sim uz-ti-cī-gi, Dievs mums cī-ņā pa-lī-dzēs!

3. Ar ga-ru — bez-bai-lī-gu un lie-lu ti-cī-bu

uz priek-šu vi-ņi de-vās He-la-ma-na va-dī-bā.

Mēs no-kaut ne-vē-la-mies, vien brī-vi gri-bam būt,

mēs ģi-me-nēm un Die-vam uz-va-ru šo ce-ram gūt!

4. Dievs cī-ņā pa-lī-dzē-ja div-tūks-toš ka-reiv-jiem —

ne-viens no vi-ņiem sī-vās, nik-nās kau-jās ne-kri-ta.

Mums ti-cī-ba dod dros-mi un spē-kus pa-vai-ro,

Tas Kungs ir mū-su pu-sē un mūs dās-ni at-al-go!

Almas 53; 56–57