Lūdzu, dziedini manu sirdi

Sava brāļa nāves gadadienā es pārdomāju savu dzīvi kopš viņa nāves. Es atcerējos ne tikai milzīgās sāpes, ko sajutu, bet arī svētības, ko Dievs man deva.

Es nekādi nevarēju saprast, kā cilvēki var teikt, ka tuva cilvēka nāve var sniegt svētības. Es nespēju saprast — kā lai izjūtu prieku un pateicību par kaut ko tādu, kas mani tik dziļi sāpināja. Tomēr kādā naktī mans skatījums pilnībā izmainījās.

Es pamodos nakts vidū, jūtoties tik nospiesta kā nekad iepriekš. Mana sirds žņaudzās, un man ļoti sāpēja. Es nometos ceļos un elsojot lūdzu savu Debesu Tēvu. Visu savu dzīvi man bija mācīts par Izpirkšanu un Jēzus Kristus brīnumaino un dziedinošo spēku. Mana ticība tika pārbaudīta. Vai es patiešām ticēju? Es lūdzu savam Tēvam Debesīs: „Lūdzu, dziedini manu sirdi!” Sāpes bija pārāk stipras, lai es ar tām pati tiktu galā.

Tad manu ķermeni pārņēma miera, mierinājuma un mīlestības sajūta. Es sajutu, kā Dievs ieskāva mani Savās rokās un aizsargāja no stiprajām sāpēm, ko es izjutu. Man joprojām pietrūka mans brālis, taču es spēju iegūt citu redzējumu. No šīs pieredzes es varēju ļoti daudz mācīties.

Es zinu, ka Tā Kunga mīlestība un miers ir sajūtams. Mums tikai tas jāpieņem.