Džozefa Smita pirmā lūgšana

1. Kādā brīnumjaukā rītā saule spoži spīdēja,

Bites dūca, putnu dziesmas koku zaros skanēja.

Torīt ēnainajā birzī Džozefs Dievu pielūdza,

Torīt ēnainajā birzī Džozefs Dievu pielūdza.

2. Pirmo reizi lūdza balsī zēns, uz ceļiem nometies,

Centās ļaunie spēki sagrābt, sirdī izmisumu viest.

Tomēr nemitējās Džozefs uz To Kungu paļauties,

Tomēr nemitējās Džozefs uz To Kungu paļauties.

3. Pēkšņi pāri zēna galvai lija gaismas mirdzums kvēls,

Bija spožāks tas par sauli — tīrs un starojoši cēls.

Gaismas vidū parādījās Debess Tēvs un Viņa Dēls,

Gaismas vidū parādījās Debess Tēvs un Viņa Dēls.

4. Atskanēja jaukie vārdi: „Džozef, Šis Mans mīļais Dēls!“

Lūgsna tika atbildēta, klausīt Dēlam lika Tēvs.

Dzīvo Dievu redzot, dzirdot, līksmu prieku juta zēns,

Dzīvo Dievu redzot, dzirdot, līksmu prieku juta zēns.