20. nodaļa

Dieva Valstība virzās uz priekšu

„To cilvēku, kuri sludina un ir iesaistīti [Dieva] darbā, uzdevums ir iet tālāk, virzīties uz priekšu. … Ja vien ir kāds solis uz priekšu, ko var spert, tas solis ir jāsper.”

No Lorenco Snova dzīves

1844. gadā, pildot kādu uzdevumu Amerikas Savienoto Valstu austrumos, Lorenco Snovs uzzināja, ka Pravietis Džozefs Smits un viņa brālis Hairams bija gājuši bojā mocekļu nāvē. Viņš teica: „Ziņas par šo bēdīgo notikumu, protams, nāca pilnīgi negaidīti un tik ārkārtīgi mani pārsteidza, un sāpināja, ka to nav iespējams vārdiem izteikt.” Paklausot Divpadsmit apustuļu kvoruma norādījumiem, viņš sāka gatavoties, lai atgrieztos mājās Navū, Ilinoisā.¹

Vēlāk Viņš atcerējās: „Džozefa dienās daži uzskatīja, ka šī Baznīca nevarēja attīstīties, ja vien to nevadīja Džozefs, un, kad pienāca laiks, kad viņam vajadzēja kā moceklim aiziet no šīs pasaules uz garu pasauli, svētie visā Dieva valstībā bija ļoti satraukti. Tas bija kaut kas negaidīts. Viņiem gandrīz nebija priekšstata par to, kā lietas tālāk attīstīsies. [Baznīcas vadīšanas] pienākums tad pārgāja uz Divpadsmit apustuļu kvorumu; un Dieva svētību dēļ, kas viņiem tika dotas, un iedvesmas gara dēļ, kas bija viņu sirdīs, un saskaņā ar Visuvarenā vadību, Dieva valstība turpināja attīstīties.”²

Otrais Baznīcas Prezidents, Brigams Jangs, nomira 1877. gadā, pēc Baznīcas vadīšanas 33 gadu garumā. Elders Lorenco Snovs, toreiz būdams Divpadsmito kvoruma loceklis, atkal pieredzēja izmaiņas Baznīcas vadībā uz Zemes. Viņš vēlāk teica, ka Prezidents Jangs „nomira diezgan negaidīti. Svētie tam nebija gluži gatavi. Un tomēr Dieva valstība turpināja virzīties uz priekšu”.³

Kad 1887. gadā nomira Baznīcas trešais Prezidents, Džons Teilors, Elders Snovs mierināja svētos: „Tas Kungs ir uzskatījis par pareizu aizsaukt prom mūsu mīļoto brāli, Prezidentu Teiloru, no šīs ciešanu un moku pilnās pasaules; un Baznīca joprojām virzās uz priekšu.”⁴

1898. gadā, aptuveni 11 gadus pēc svēto mierināšanas Prezidenta Teilora bērēs, Lorenco Snovs nonāca situācijā, kad viņam pašam bija nepieciešams šāds mierinājums. Toreiz viņš kalpoja par Divpadsmito kvoruma prezidentu. Prezidents Vilfords Vudrafs tajā laikā kalpoja par Baznīcas prezidentu, un viņa fiziskā veselība sāka pasliktināties. Prezidents Snovs zināja, ka atbilstoši iedibinātajai pēctecības kārtībai viņam vajadzēs prezidēt pār Baznīcu, ja viņš dzīvos ilgāk par Prezidentu Vudrafu. Kādu vakaru ļoti izteikti viņa domas pārņēma šāda iespējamība. Jūtoties nepiemērots uzņemties Baznīcas vadītāja pienākumus, viņš vienatnē devās uz kādu istabu Soltleikas Templī, lai lūgtu Dievu. Viņš lūdza Dievu paildzināt Prezidenta Vudrafa dzīvi, taču arī apsolīja, ka pildīs jebkuru pienākumu, ko Dievs no viņa prasīs.

Prezidents Vudrafs nomira 1898. gada 2. septembrī, neilgi pēc Prezidenta Snova dedzīgās lūgšanas templī. Prezidents Snovs atradās Brigamsitijā, aptuveni 100 kilometru uz ziemeļiem no Soltleiksitijas, kad viņš saņēma ziņu par Prezidenta Vudrafa nāvi. Viņš sagatavojās, lai tajā pašā vakarā ar vilcienu dotos uz Soltleiksitiju. Pēc ierašanās viņš atkal devās uz slēgtu telpu templī, lai lūgtu Dievu. Viņš atzina, ka jutās nepiemērots aicinājumam, taču pauda gatavību darīt Tā Kunga gribu. Viņš lūdza pēc vadības un gaidīja atbildi, taču nesaņēma ne vienu, ne otru. Tādēļ viņš devās prom no šīs telpas.

Ieejot kādā lielā gaitenī, viņš saņēma atbildi — un mierinājumu, — ko bija meklējis. Viņa priekšā stāvēja augšāmceltais Glābējs, kurš viņam pateica, kas jādara. Prezidents Snovs vēlāk pastāstīja par šo pieredzi mazmeitai Alisei Pondai. Alise šādi pierakstīja sarunu ar vecotēvu Soltleikas Templī:

„Lielajā gaitenī, kas veda uz celestiālo istabu, es gāju pāris soļus priekšā vecamtēvam, kad viņš mani apstādināja un teica: „Pagaidi mazliet, Alij, es tev gribu kaut ko pateikt. Tieši šeit Tas Kungs, Jēzus Kristus, man parādījās, kad tikko bija nomiris Prezidents Vudrafs. Viņš man lika rīkoties uzreiz un reorganizēt Baznīcas Augstāko Prezidiju nekavējoties, un negaidīt, kā tas tika darīts pēc iepriekšējo prezidentu nāves, un ka man vajadzēja stāties Prezidenta Vudrafa vietā.”

Tad vectēvs pienāca soli tuvāk, izstiepa savu kreiso roku un teica: „Viņš stāvēja tieši šeit, aptuveni metru virs grīdas. Izskatījās, it kā Viņš stāvētu uz tīra zelta plāksnes.”

Vectēvs man pastāstīja, ka Glābējs ir slavas pilna būtne, un raksturoja Viņa rokas, pēdas, seju un skaistās baltās drānas, kas viss bija tik balts un spožs, un godības pilns, ka viņš tik tikko spēja uz Viņu skatīties.

Tad [vectēvs] pienāca vēl vienu soli tuvāk un uzlika savu labo roku man uz galvas un teica: „Mazmeit, es vēlos, lai tu atcerētos, ka šī ir tava vectēva liecība, ko viņš tev pateica ar savu paša muti, ka viņš patiesi redzēja Glābēju, šeit Templī, un runāja ar Viņu vaigu vaigā.””⁵

Prezidenta Snova tikšanās ar Glābēju bija svēts apliecinājums patiesībai, ko viņš bija zinājis daudzus gadus, — ka Jēzus Kristus ir Baznīcas galva. Šīs patiesības iedvesmots, Prezidents Smits bieži liecināja, ka Baznīca, neskatoties uz pretestību, turpinās attīstīties. Viņš pauda savu pateicību par viņam doto privilēģiju piedalīties Tā Kunga pēdējo dienu darba virzīšanā uz priekšu. 1898. gada oktobra Vispārējā konferencē, kurā viņš tika atbalstīts par Baznīcas prezidentu, viņš teica: „Nolemsim savās sirdīs, iekšēji liecināsim Tam Kungam, ka būsim labāki ļaudis, vienotāki ļaudis mūsu nākamajā konferencē, nekā esam šodien. Šādam vajadzētu būt katra vīrieša un sievietes, kuri ir klāt šajā svinīgajā sapulcē, noskaņojumam un apņēmībai. Es sirdī jūtu, ka centīšos būt uzticīgāks Dieva valstības interesēm un Viņa nodomu pildīšanai, nekā esmu bijis pagātnē.”⁶ [Skat. 1. ieteikumu 236. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Piepildot pravietojumu, Tas Kungs ir atjaunojis Savu Baznīcu uz Zemes.

Kā Dieva kalps, es sniedzu liecību par Viņa gribas atklāšanu deviņpadsmitajā gadsimtā. Tā nāca, Viņa balsij atskanot no debesīm, caur Viņa Dēla personīgu parādīšanos un caur svētu eņģeļu kalpošanu. Viņš pavēl visiem cilvēkiem it visur nožēlot grēkus, novērsties no saviem ļaunajiem ceļiem un netaisnīgajām vēlmēm, kristīties savu grēku atlaišanai, lai viņi varētu saņemt Svēto Garu un nākt sadraudzībā ar Viņu. Viņš ir uzsācis pestīšanas darbu, par ko ir runājuši visi svētie pravieši, pareģi un gaišreģi visos laikmetos un visās tautās.⁷

Mormonismā, kas ir Pēdējo dienu svēto patiesās reliģijas iesauka, netiek mācīts, ka tā ir kāda jauna reliģija, izņemot to, ka tā ir jauna šai paaudzei. Mormonisms pasludina sevi par sākotnējo pestīšanas ieceri, kas tika izveidota debesīs pirms šīs pasaules un tika Dieva atklāta cilvēkiem dažādos laikmetos. Mēs kā tauta patiesi ticam, ka šī reliģija bija Ādamam, Ēnoham, Noa, Ābrahāmam, Mozum un citiem senajiem cienīgajiem cilvēkiem pēc kārtas, laika atklāšanu virknē. … Īsumā, mormonisms ir atjaunotā pirmatnējā kristiešu ticība, senais evaņģēlijs, kas ir atkal mums dots — šoreiz ar nolūku iesākt pēdējo laiku atklāšanu, pieteikt Tūkstošgadi un pabeigt pestīšanas darbu uz šīs planētas.⁸

Mēs varam redzēt Visuvarenā roku, kas ir nodibinājusi un nostiprina valstību, par ko Pravietis Daniēls runāja sen atpakaļ, — valstību, kas augs un izplatīsies, līdz piepildīs visu Zemi [skat. Daniēla 2:44], kad gaisma un saprāts būs tik plaši izplatīti, ka vairs nevienam cilvēkam nebūs nepieciešams teikt saviem tuvākajiem: „Atzīstiet To Kungu! — jo visi [Viņu] pazīs, lielie un mazie;” [skat. Jeremijas 31:34] un kad Tā Kunga Gars tiks izliets pār visu miesu tik daudz, ka viņu dēli un meitas pravietos, viņu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības [skat. Joēla 2:28], un kad ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā Tā Kunga svētajā kalnā [skat. Jesajas 11:9].⁹ [Skat. 2. ieteikumu 236. lpp.]

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir celta uz droša pamata, un, neskatoties uz pretestību, tā turpinās virzīties uz priekšu.

Brāļi un māsas, Dievs ir izveidojis Savu Baznīcu un Valstību uz Zemes cilvēces ģimenes labumam un svētībai, lai vadītu viņus patiesības ceļā, lai sagatavotu viņus paaugstināšanai Savā klātbūtnē un Savai brīnišķajai atnākšanai un valstībai uz Zemes. Viņa nodomi tiks izpildīti, neskatoties uz visu pretestību, ko ļauni cilvēki un tumsas spēki varētu tiem izrādīt. Viss, kas stāv šī darba ceļā, tiks aizvākts. Nekas nespēs pretoties Viņa spēkam, un viss, ko Viņš ir nolēmis, tiks pilnā mērā un pilnīgi izpildīts. Dieva mīlestība pret Saviem ļaudīm turpinās pastāvēt, un viņi triumfēs Viņa varenībā.¹⁰

Tagad parunāsim par šīs valstības iznīcināšanu! … Nu, tikpat labi varētu centies izplūkt zvaigznes no debess juma vai Mēnesi, vai Sauli no tās orbītas! To nav iespējams izdarīt, jo tas ir Visuvarenā darbs.¹¹

Dieva valstība iet uz priekšu ar spēku un varenību un ar diženiem un brīnišķiem panākumiem.¹²

Šis darbs ir celts uz droša pamata, balstoties uz mūžības klints. … Nav svarīgi, kas tiek pazaudēti ceļā un izposta savu ticību, Baznīca turpinās pastāvēt.¹³

Baznīca pastāvēs, jo tā ir uz stingra pamata. Tā nav radusies no cilvēka; tā nav radusies no Jaunās Derības vai Vecās Derības studēšanas; tā nav radusies to mācību rezultātā, ko mēs saņēmām augstskolās vai reliģijas semināros, bet gan tā ir nākusi tieši no Tā Kunga. Tas Kungs to mums ir parādījis caur Svētā Gara atklāsmes principu, kas atklāj gaismu, un katrs cilvēks var saņemt šo pašu garu.

… Viņš mums dod zināšanas par to, kas mums jādara, kamēr vien mēs esam gatavi ziedot savas dzīves, nevis pretoties šīm zināšanām. Viņš mums atklāj celestiālās valstības noslēpumus, un Viņš pastāvīgi paziņo mums to, ko mēs nekad iepriekš neesam zinājuši. Šīs zināšanas un saprāts pastāvīgi vairojas mūsos.

… Mēs esam saņēmuši pārāk daudz zināšanu, lai kāds spētu izjaukt mūsu nodomus. Tie, kuri vēlas vajāt un gāzt mormonismu, lai turpina darīt savu darbu. … Mūsu darbs ir pieaugt zināšanās par Dievu, turēt Dieva baušļus, būt uzticīgiem un turpināt augt, un, kļūstot gados vecākiem, kļūt arvien pilnīgākiem.¹⁴ [Skat. 3. ieteikumu 236. lpp.]

Mēs esam Dieva tauta, un Viņš aizsargās mūs, kad mēs virzīsimies uz priekšu un darīsim visu, ko Viņš prasa.

Daudzos gadījumos, … kad Dieva ļaužu iznīcināšana šķita nenovēršama un likās, ka nav izejas, … pēkšņi parādījās viena vai otra lieta, kas bija sagatavota viņu glābšanai un gaidāmās iznīcības novēršanai. Ar to mēs sastopamies israēliešu gadījumā, kad viņus vadīja Mozus. Kad viņi nonāca pie Sarkanās jūras, un ēģiptiešu karapulks bija viņiem aiz muguras un draudēja ar iznīcību, šķita, ka izejas nav, taču tajā pašā brīdī, kad bija nepieciešama atbrīvošana, lūk, tā nāca, un viņi tika izglābti [skat. 2. Mozus 14:10–25].

Tā tas ar mums ir bijis un vienmēr būs. Neskatoties uz to, ka mūsu grūtības var šķist ļoti lielas, tomēr līdzekļi tiks nodrošināti mūsu izglābšanai, ja mēs pildīsim tos pienākumus, kas mums kā Dieva bērniem ir jāpilda. Taču nākotnē dažiem svētajiem varētu kļūt nepieciešams — un tieši to es vēlos uzsvērt — rīkoties līdzīgi ķēniņienei Esterei, un būt gataviem upurēt jebko un visu, kas no viņiem tiks prasīts, lai īstenotu Pēdējo dienu svēto izglābšanu.

Pirmkārt, mums ir jāapzinās, ka esam Dieva tauta. … Mūsu uzdevums ir rīkoties, kā to darīja Estere, un būt gataviem riskēt ar visu cilvēku glābšanas labā. Uzsākot veikt savu uzdevumu, Estere teica: „Ja es aiziešu bojā, tad aiziešu bojā!” [Skat. Esteres 4:3–16.] … Taču Dieva ļaudis neaizies bojā. Vienmēr atradīsies kāds auns, kas būs saķēries krūmājos, viņu izglābšanai [skat. 1. Mozus 22:13]. …

… Tas Kungs ir teicis: „Es esmu noteicis Savā sirdī, saka Tas Kungs, ka Es pārbaudīšu jūs visās lietās, vai jūs paliksit Manā derībā pat līdz nāvei, lai jūs varētu tikt atrasti par cienīgiem. Jo, ja jūs nepaliksit Manā derībā, jūs neesat Manis cienīgi.” [Skat. M&D 98:14–15.] Ir pietiekoši daudz iemeslu, kā dēļ mums vēlēties dzīvot, taču ir vēl vairāk iemeslu, kā dēļ mums vēlēties atdot savas dzīvības Tā Kunga labā. Taču šajās lietās nāves nav. Ir glābšana un dzīvība, ja Dieva ļaudis — tie, kuri sevi sauc Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā — turēs Viņa baušļus un darīs to, kas Viņam ir pieņemams. Visuvarenā plānā nav paredzēts, ka tiktu pieļauta Viņa tautas iznīcināšana. Ja mēs rīkosimies pareizi un turēsim Viņa baušļus, Viņš noteikti atbrīvos mūs no visām grūtībām.¹⁵ [Skat. 4. ieteikumu 236. lpp.]

Mums ir pienācis laiks pazemoties Dieva priekšā un paveikt darbu, ko Viņš mums ir uzticējis.

To cilvēku, kuri sludina un ir iesaistīti [Dieva] darbā, uzdevums ir iet tālāk, virzīties uz priekšu, … bez kurnēšanas vai viņu skubināšanas; ja vien ir kāds solis uz priekšu, ko var spert, tas solis ir jāsper.¹⁶

Ir pienācis laiks Pēdējo dienu svētajiem pazemoties Visuvarenā priekšā. … Tagad ir laiks Pēdējo dienu svētajiem uzzināt, kādas saistības viņi ir uzņēmušies; ir pienācis laiks Pēdējo dienu svētajiem nožēlot savus grēkus un untumus un piesaukt Visuvareno, lai Viņš sniegtu Savu palīdzību; … lai mēs varētu iet uz priekšu un paveikt to lielo darbu, kas mums ir uzticēts.¹⁷

Mēs veicam Dieva darbu. Mūsu priekšā ir diženas izredzes, taču visā, ko darām, vienmēr atcerēsimies, ka esam Dieva kalpi un pildām Viņa gribu. Nesabojāsim savu labo slavu, bet gan pastāvīgi vairosim savu ticību visas dzīves laikā. Es būtu apmierināts, ja varētu darboties jebkurā vietā, kur saskaņā ar dievišķu vadību būtu nonācis, un labprāt lūgtu Tam Kungam, ko es varētu darīt, lai palīdzētu Dieva valstības celšanā tajā vietā, un arī lūgtu palīdzību iztikas nodrošināšanā savai ģimenei.¹⁸

Mēs varam iegūt vairāk zināšanu un spēka, un spēju Dieva valstības celšanai uz Zemes, un to mēs varam panākt ar savu uzcītību, pazemību un uzticību mūsu noslēgtajām derībām.¹⁹

Mūsu neziņas un nepilnīgās Tā Kunga darbu un nodomu izpratnes dēļ varētu šķist, ka darbojoties Tā Kunga nodomu īstenošanā, mēs varam nonākt līdz vietai, kur varētu uz īsu brīdi atpūsties, jeb līdz atslābuma periodam, taču patiesībā Tā Kunga plānā nekā tāda nav un nevar būt, un mums ir jāpaļaujas uz Dieva solījumiem, ka Viņš atalgos tos, kuri turpinās veikt Viņa darbu līdz galam. …

… Lai katrs cilvēks ir uzticīgs un ļoti uzcītīgs Dieva baušļu turēšanā un attīsta sevī vēlmi darīt labu apkārtējiem; un, ja, atskatoties uz pagātni, mēs atklājam, ka neesam rīkojušies stingri saskaņā ar savu sirdsapziņu un neesam apzinīgi pildījuši savus pienākumus, sakārtosim savas dzīves, lai Dievs un cilvēki varētu uzskatīt, ka esam labi cilvēki, un lai mēs būt gatavi katram dzīves gadījumam. Lai tempļu un Dieva pielūgšanas namu būvniecība turpinās; turpināsim audzināt un mācīt savus bērnus bijībā pret To Kungu, un lai evaņģēlijs joprojām tiek nests pie tālām tautām. …

Šis ir Dieva darbs, un Viņš vada tā virzību un attīstību uz Zemes, un šim darbam vienmēr vajadzētu būt noteicošajam mūsu prātos; un, kamēr vien mēs pildām savus pienākumus, mēs noteikti varam palikt stingri un neizkustināti, un apņēmības pilni savos mērķos, un tādējādi parādīt pasaulei savu ticību un veltīšanos Dieva atklātajiem patiesības principiem. …

Tas Kungs, ļoti iespējams, var likt, lai mums būtu jāpanes pat tādas grūtības, kas prasītu lielus upurus no Viņa ļaudīm. Jautājums, uz kuru mums ir jāatbild, — vai mēs nesīsim šos upurus? Šis ir Visuvarenā darbs, un apsolītās svētības, pēc kurām mēs raugāmies, nāks pēc tam, kad būsim pierādījuši sevi un izturējuši smagus pārbaudījumus. Es necenšos pateikt šiem cilvēkiem, ka viņiem būs vai nebūs jāiziet caur smagu pārbaudījumu; jautājums ir tāds — vai es esmu gatavs saņemt un pienācīgi izmantot jebkuru svētību, ko Tas Kungs varētu dot man vai Saviem ļaudīm; jeb, no otras puses, vai es esmu gatavs nest jebkuru upuri, ko Viņš no manis varētu prasīt? Es nedotu ne pliku grasi par reliģiju, pēc kuras nebūtu vērts dzīvot un mirt; un nedotu neko daudz par cilvēku, kurš nebūtu ar mieru ziedot visu savas reliģijas labā.

Tātad, es saku vienam un visiem: „Virzieties uz priekšu! Virzieties uz priekšu un skatiet Tā Kunga glābšanu, un nestāviet uz vietas.”²⁰ [Skat. 5. ieteikumu 237. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Pārlasiet aprakstus 227., 229.–230. lpp. Ko, pēc jūsu domām, nozīmē apgalvojums, ka Dieva valstība virzās uz priekšu? Kādas pieredzes jums ir palīdzējušas saprast, ka Dieva valstība patiesi virzās uz priekšu?
Otrajā pilnajā rindkopā 231. lappusē Prezidents Snovs atsaucas uz četriem pravietojumiem Vecajā Derībā. Kā šie pravietojumi tiek piepildīti mūsdienās?
Rūpīgi izlasiet Prezidenta Snova mācības par to, ka Baznīca, neskatoties uz pretestību, turpina virzīties uz priekšu (231., 233. lpp.). Kā šīs mācības varētu mums palīdzēt, kad cilvēki mūs vajātu mūsu ticības dēļ? Kā jūs esat rīkojušies, saskaroties ar pretestību — vērstu pret jūsu liecību?
Uzmanīgi izlasiet pirmo un otro pilno rindkopu 234. lappusē. Kad no mums tiek prasīts uzupurēties, ko mēs varam mācīties no Esteres piemēra? Kā tādos gadījumos, pēc jūsu domām, tas mums palīdzēs „apzināties, ka esam Dieva tauta”?
Šīs nodaļas pēdējā sadaļā Prezidents Snovs iesaka Baznīcas locekļiem celt Dieva valstību jebkurā vietā, kur Tas Kungs viņu ir aicinājis būt. Kā vecāku pūliņi mājās palīdz celt Dieva valstību visā pasaulē? Kā mājskolotāji un apmeklējošās māsas var celt Dieva valstību?

Saistītie Svētie Raksti: Mateja 24:14; Etera 12:27; Moronija 7:33; M&D 12:7–9; 65:1–6; 128:19–23

Mācīšanas padoms: „Bieži vien ir noderīgi sākt runāt par nākamo stundu drīz pēc tam, kad esat pabeiguši mācīt iepriekšējo stundu. Droši vien jūs vislabāk apzināsities savu audzēkņu vajadzības un intereses uzreiz pēc tam, kad būsit mācījuši viņus nodarbībā” (Teaching, No Greater Call, 97).

Prezidents Lorenco Snovs liecināja, ka evaņģēlijs tika atjaunots caur Pravieti Džozefu Smitu.

„Brāļi un māsas, Dievs ir izveidojis Savu Baznīcu un Valstību uz Zemes cilvēces ģimenes labumam un svētībai.”