Svētie Raksti
Jēkaba 7


7. nodaļa

Šerems noliedz Kristu, strīdas ar Jēkabu, pieprasa zīmi un tiek Dieva satriekts. Visi pravieši ir runājuši par Kristu un Viņa veikto Izpirkšanu. Nefijieši nodzīvoja savas dienas kā klejotāji, dzimuši bēdās un lamaniešu ienīsti. Apmēram 544.–421. g. pr. Kr.

1 Un tad notika, kad vairāki gadi bija pagājuši, ka nāca cilvēks Nefija tautas vidū, kura vārds bija Šerems.

2 Un notika, ka viņš sāka sludināt tautā un paziņot tiem, ka nebūs nekāda Kristus. Un viņš sludināja daudzas lietas, kas bija glaimojošas tautai; un to viņš darīja, lai viņš varētu apgāzt Kristus mācību.

3 Un viņš strādāja cītīgi, lai viņš varētu aizvilināt ļaužu sirdis, tiktāl ka viņš aizvilināja daudzas sirdis, un viņš, zinādams, ka man, Jēkabam, ir ticība Kristum, kam jānāk, viņš ļoti meklēja iespēju, lai viņš varētu nākt pie manis.

4 Un viņš bija mācīts, tā ka viņam bija pilnīgas zināšanas par tautas valodu; tāpēc viņš varēja izmantot daudz glaimu un daudz runas spēka saskaņā ar velna spēku.

5 Un viņam bija cerība satricināt mani ticībā, neskatoties uz daudzām atklāsmēm un tām daudzajām lietām, ko es par to biju redzējis; jo es patiesi biju redzējis eņģeļus, un viņi bija man kalpojuši. Un es biju arī dzirdējis Tā Kunga balsi runājam uz mani skaidriem vārdiem laiku pa laikam, tāpēc es nevarēju tikt satricināts.

6 Un notika, ka viņš atnāca pie manis un tādā veidā runāja ar mani, sacīdams: Brāli Jēkab, es esmu ļoti meklējis iespēju runāt ar tevi, jo es esmu dzirdējis un arī zinu, ka tu daudz staigā apkārt, sludinādams to, ko tu sauc par evaņģēliju jeb Kristus mācību.

7 Un tu esi aizvilinājis daudzus no šīs tautas, ka viņi sagroza Dieva patieso ceļu un netur Mozus likumu, kas ir patiesais ceļš; un pārvērš Mozus likumu par tādas būtnes pielūgšanu, kura, tu saki, nāks pēc daudziem simtiem gadu. Un tad, lūk, es, Šerems, daru tev zināmu, ka tā ir zaimošana, jo neviens cilvēks nezina tādas lietas, jo viņš nevar pateikt par lietām, kas nāks. Un tādā veidā Šerems strīdējās pret mani.

8 Bet lūk, Dievs Tas Kungs izlēja Savu Garu manā dvēselē tik daudz, ka es samulsināju viņu visos viņa vārdos.

9 Un es sacīju viņam: Vai tu noliedz Kristu, kas nāks? Un viņš sacīja: Ja būtu tāds Kristus, es Viņu nenoliegtu, bet es zinu, ka nav nekāda Kristus, nekad nav bijis un nekad arī nebūs.

10 Un es sacīju viņam: Vai tu tici Rakstiem? Un viņš sacīja: Jā.

11 Un es sacīju viņam: Tad tu nesaproti tos, jo tie patiesi liecina par Kristu. Redzi, es saku tev, ka neviens pravietis nav rakstījis vai pravietojis, ja viņš nav runājis par Kristu.

12 Un tas nav viss—tas ir ticis pasludināts man, jo es esmu dzirdējis un redzējis; un tas arī ir ticis pasludināts man ar Svētā Gara spēku; tāpēc es zinu, ka, ja nebūtu Izpirkšanas, visai cilvēcei vajadzētu pazust.

13 Un notika, ka viņš sacīja man: Parādi man kādu zīmi ar šo Svētā Gara spēku, kurā tu tik daudz zini!

14 Un es sacīju viņam: Kas es tāds esmu, lai kārdinātu Dievu parādīt tev zīmi par to, ko tu zini, ka tas ir patiess? Tu taču to noliegsi, jo tu esi no velna. Tomēr ne mans prāts lai notiek; bet, ja Dievs tevi sitīs, lai tā ir zīme tev, ka Viņam ir vara gan debesīs, gan uz zemes un arī ka Kristus nāks. Un Tavs prāts, ak Kungs, lai notiek un ne mans!

15 Un notika, kad es, Jēkabs, biju runājis šos vārdus, Tā Kunga spēks nāca pār viņu tiktāl, ka viņš nokrita pie zemes. Un notika, ka viņš tika kopts daudzu dienu garumā.

16 Un notika, ka viņš sacīja tautai: Sapulcējieties rīt kopā, jo es miršu; tāpēc es vēlos runāt ar tautu, pirms es nomiršu.

17 Un notika, ka nākamajā dienā daudz ļaužu tika sapulcināti kopā; un viņš runāja skaidri uz tiem un noliedza to, ko viņš tiem bija mācījis, un atzina Kristu un Svētā Gara spēku, un eņģeļu kalpošanu.

18 Un viņš runāja skaidri uz viņiem, ka viņš ir bijis velna spēka pievilts. Un viņš runāja par elli un par mūžību, un par mūžīgo sodu.

19 Un viņš sacīja: Es baidos, ka tik es neesmu izdarījis nepiedodamu grēku, jo es esmu melojis Dievam, jo es noliedzu Kristu un sacīju, ka es ticu Rakstiem; un tie patiesi liecina par Viņu. Un tāpēc, ka es tā esmu melojis Dievam, es ļoti baidos, ka mans stāvoklis būs drausmīgs, bet es atzīstos Dievam.

20 Un notika, ka, kad viņš bija sacījis šos vārdus, viņš vairāk neko nevarēja pateikt, un viņš atdeva garu.

21 Un, kad liels skaits ļaužu bija par lieciniekiem tam, ko viņš sacīja, kad viņš jau grasījās atdot garu, tie bija ļoti iztrūkušies, tiktāl ka Dieva spēks nāca pār viņiem, un viņi tika pieveikti tā, ka tie nokrita pie zemes.

22 Tad tas mani, Jēkabu, iepriecināja, jo es biju prasījis savam Tēvam, kas bija debesīs; jo Viņš bija izdzirdējis manus saucienus un atbildējis uz manu lūgšanu.

23 Un notika, ka miers un Dieva mīlestība bija atkal atjaunota tautā; un viņi pētīja Rakstus un neklausīja vairs šī ļaunā cilvēka vārdiem.

24 Un notika, ka daudz līdzekļu tika izdomāti, lai atgūtu un atjaunotu lamaniešus zināšanās par patiesību; bet tas viss bija velti, jo viņi priecājās par kariem un asinsizliešanu un tiem bija mūžīgs naids pret mums, viņu brāļiem. Un tie centās ar savu ieroču spēku mūs nepārtraukti iznīcināt.

25 Tāpēc Nefija tauta aizsargājās pret tiem ar saviem ieročiem un ar visu savu spēku, uzticoties Dievam un savai glābšanas klintij; tāpēc viņi palika savu ienaidnieku uzvarētāji, kā līdz šim.

26 Un notika, ka es, Jēkabs, sāku palikt vecs; un šīs tautas pieraksts tiek vests uz citām Nefija plāksnēm, tāpēc es nobeidzu šo pierakstu, paziņojot, ka es esmu rakstījis pēc savām labākajām zināšanām, sakot, ka mūsu laiks pagāja un arī mūsu dzīves pagāja, it kā tas būtu sapnis; mēs, būdami vientuļa un nopietna tauta, klejotāji, izdzīti no Jeruzālemes, dzimuši bēdās tuksnesī un savu brāļu ienīsti, kas izraisīja karus un ķildas; tāpēc mēs apraudājām savas dienas.

27 Un es, Jēkabs, redzēju, ka man drīz jādodas kapā, tāpēc es sacīju savam dēlam Ēnosam: Paņem šīs plāksnes! Un es pastāstīju viņam to, ko mans brālis Nefijs bija man pavēlējis, un viņš apsolīja paklausīt šīm pavēlēm. Un es beidzu savu rakstīšanu uz šīm plāksnēm, un šī rakstīšana bija maza; un lasītājam es saku ardievas, cerēdams, ka daudzi no maniem brāļiem varēs lasīt manus vārdus. Brāļi, ardievu!