Palieciet stāvot ikviens savā vietā

Mēs šovakar esam sapulcējušies kā varena priesterības nesēju grupa gan šeit, Konferenču centrā, gan citās vietās visā pasaulē. Dažiem ir Ārona priesterība, kamēr citiem — Melhisedeka priesterība.

Prezidents Stīvens L. Ričardss, kurš kalpoja par padomnieku prezidentam Deividam O. Makejam, paziņoja: „Priesterība parasti tiek vienkārši definēta kā „Dieva spēks, kas deleģēts cilvēkam”.” Viņš turpina: „Šī definīcija, manuprāt, ir pareiza. Taču praktiskos nolūkos man patīk definēt priesterību, ņemot vērā kalpošanu, un es to bieži saucu par „pilnīgu kalpošanas plānu”. … Tas ir kalpošanas rīks … un tas, kam neizdodas to izmantot, var to pazaudēt, jo mums atklāsmē ir skaidri pateikts, ka tas, kas pret to nevērīgi izturas, „netiks uzskatīts par cienīgu nostāvēt”.”¹

Pionieru stabā, kas atrodas Soltleiksitijā un kur es saņēmu gan Ārona, gan Melhisedeka priesterību, mums mācīja apgūt Svētos Rakstus, tajā skaitā Mācības un Derību 20., 84. un 107. nodaļu. Šajās nodaļās mēs mācāmies par priesterību un Baznīcas pārvaldi.

Šovakar es vēlos uzsvērt vienu pantu no 107. nodaļas: „Tādēļ lai katrs vīrs tagad mācās savu pienākumu un darbojas savā amatā, kurā viņš ir nozīmēts, ar visu uzcītību.”²

Prezidents Herolds B. Lī bieži mācīja: „Kad cilvēks kļūst par priesterības nesēju, viņš kļūst par Tā Kunga pārstāvi. Viņam vajadzētu domāt par savu aicinājumu kā par darbošanos Tā Kunga uzdevumā.”³

Mēs šajās nodaļās arī mācāmies kvorumu prezidiju pienākumus un to, ka esam atbildīgi par citiem, ne tikai par sevi.

Es nelokāmi ticu, ka Baznīca mūsdienās ir spēcīgāka, nekā jebkad agrāk. Mūsu jaunatnes aktivitātes līmenis apliecina to, ka šī ir paaudze, kurai ir ticība un kas ir ziedojusies patiesībai. Tomēr ir daži, kas pakrīt ceļmalā, kas atrod citas intereses, kas savukārt liek tiem pamest novārtā savus Baznīcas pienākumus. Mēs nedrīkstam pazaudēt šādas dārgas dvēseles.

Kļūst arvien vairāk tādu perspektīvo elderu, kuri neapmeklē Baznīcas sanāksmes un nepilda Baznīcas uzdevumus. Šo situāciju var labot, un mums tā ir jālabo. Šis ir mūsu uzdevums. Šī atbildība ir kādam jāuztic, un pūles nekavējoties jāpieliek.

Ārona priesterības kvorumu prezidiji, darbojoties bīskapības un kvoruma padomdevēju vadībā, var tikt pilnvaroti, lai sniegtos pretī un glābtu.

Tas Kungs sacīja: „Atcerieties — dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs; … un cik liels ir Viņa prieks par dvēseli, kas nožēlo grēkus!”⁴

Dažreiz šis uzdevums var šķist nomācošs. Mēs varam smelties drosmi no Gideona pieredzes senatnē, kam ar saviem pieticīgajiem spēkiem bija jācīnās ar midiāniešiem un amalekiešiem. Jūs atcerēsieties, kā Gideons un viņa karaspēks saskārās ar nepārspējamu pretspēku, kas bija ievērojami pārāks savā aprīkojumā un arī pēc skaita. Soģu grāmatā, Vecajā Derībā, ir stāstīts, ka apvienotais ienaidnieks, midiānieši un amalekieši, „bija saplūduši ielejā tik lielā skaitā kā siseņu bari, un to kamieļu pulki nebija saskaitāmi, tik daudz kā smiltis jūras malā”.⁵ Gideons vērsās pie Visuvarenā Dieva, lai iegūtu Viņa spēku.

Gideonam par pārsteigumu, Tas Kungs viņam pateica, ka viņa spēki ir pārāk daudzskaitlīgi, lai Tas Kungs varētu nodot ienaidnieku viņu rokās, lai viņi neteiktu: „Es pats esmu sev ar savu roku sagādājis glābšanu.”⁶ Gideonam tika norādīts pasludināt savai tautai: „Kas baidās un kam ir bailes, tas lai griežas atpakaļ … no Gileāda kalna. Un tā no tautas griezās atpakaļ divdesmit divi tūkstoši, bet palika desmit tūkstoši.”⁷

Tad Tas Kungs sacīja: „Aizvien vēl ļaužu ir par daudz.”⁸ Viņš norādīja Gideonam aizvest vīrus pie ūdens un vērot, kā viņi dzers ūdeni. Tie, kuri laka ūdeni, tika sapulcināti vienā grupā, un tie, kuri dzēra, nometušies ceļos, tika sapulcināti citā. Tas Kungs sacīja Gideonam: „Ar šiem trīs simti vīriem, kas lakuši, Es jūs gribu izglābt, un Es nodošu Midiānu tavā rokā; tāpēc atlaid visu pārējo tautu, ikviens lai iet uz savu dzīves vietu.”⁹

Gideons atgriezās pie sava karapulka un teica: „Celieties, jo Tas Kungs Midiāna nometni ir nodevis jūsu rokā!”¹⁰ Un viņš sadalīja tos trīs simti vīrus trijās vienībās ar vadītājiem un deva visiem taures un tukšas krūzes rokā — līdz ar lāpām šajās tukšajās krūzēs. Un viņš tiem sacīja:

„Skatieties uz mani un tā arī dariet! Un redzi, kad es nonākšu pie nometnes malas — kā es darīšu, tā dariet arī jūs!

Kad es taurēšu — es un visi, kas ir pie manis, tad arī jūs pūtiet taures apkārt … un sauciet: Tam Kungam un Gideonam — [zobens]!” Viņš būtībā teica: „Sekojiet man!” Precīzi viņa vārdi bija šādi: „Kā es darīšu, tā dariet arī jūs!”¹¹

Pēc vadoņa signāla Gideona vīri pūta taures un sadauzīja traukus, un kliedza: „Tam Kungam un Gideonam — zobens!” Svētajos Rakstos ir aprakstīts šīs izšķirošās kaujas iznākums: „Un tie palika stāvot, ikviens savā vietā,” un uzvara tika gūta.¹²

Mājskološana ir daļa no mūsdienu glābšanas plāna. Kad prezidents Deivids O. Makejs to stādīja priekšā visiem Augstākajiem pilnvarotajiem, viņš deva padomu: „Mājskološana ir viena no mūsu visneatliekamākajām un visvērtīgākajām iespējām audzināt un iedvesmot, dot padomu un vadīt mūsu Tēva bērnus. … [Tā] ir dievišķa kalpošana, dievišķs aicinājums. Mūsu kā Mājskolotāju pienākums ir ienest dievišķo garu katrās mājās un sirdī.”¹³

Noteiktos reģionos, kur nav pietiekami daudz Melhisedeka priesterības spēka, staba prezidenti un bīskapi, saskaņojot ar misijas prezidentu, var izmantot pilna laika misionārus, lai apmeklētu mazaktīvās ģimenes un tās ģimenes, kurās ne visi ir Baznīcas locekļi. Tas ne tikai no jauna iededz misionāru garu mājās, bet arī sniedz ideālu iespēju, lai saņemtu labas rekomendācijas.

Gadu gaitā, apmeklējot daudzus stabus visā pasaulē, esmu redzējis tādus Baznīcas stabus, kur bīskapijas un staba vadītāji, nepieciešamības spiesti vai atsaucoties uz pienākumu, pārstāja lauzīt rokas, uzrotīja piedurknes un ar Tā Kunga palīdzību devās pie darba, un atveda dārgus vīriešus, lai viņi sagatavotos Melhisedeka priesterības saņemšanai un kopā ar savām sievām un bērniem ieietu svētajā templī, lai saņemtu savus endaumentus un saistīšanas priekšrakstus.

Es īsumā minēšu dažus piemērus:

Pirms dažiem gadiem, apmeklējot Milkrīkas stabu Soltleiksitijā, es uzzināju, ka vairāk par 100 brāļiem, kuri bija perspektīvie elderi, tika ordinēti par elderiem iepriekšējā gadā. Es pavaicāju prezidentam Džeimsam Klegam, kāds bija viņa panākumu noslēpums. Lai arī viņš bija pārāk pieticīgs, lai uzņemtos nopelnus, viens no viņa padomniekiem atklāja, ka prezidents Klegs, atpazīstot izaicinājumu, bija uzņēmies personīgi sazvanīties un norunāt privātu tikšanos ar katru perspektīvo elderu. Šīs tikšanās laikā prezidents Klegs minēja Tā Kunga templi, glābšanas priekšrakstus un derības, kas tajā tiek uzsvērtas, un noslēdza ar šādu jautājumu: „Vai tad tu nevēlētos aizvest savu mīļo sievu un dārgos bērnus uz Tā Kunga namu, lai jūs varētu būt mūžīga ģimene cauri mūžībām?” Tam sekoja apstiprinājums, tika sākts reaktivācijas process, un mērķis tika sasniegts.

1952. gadā lielākā daļa ģimeņu Rouzparkas trešajā bīskapijā bija Baznīcas locekļi, kuru tēviem vai vīriem bija tikai Ārona priesterība, nevis Melhisedeka priesterība. Brālis L. Bents Goutss tika aicināts kalpošanai par bīskapu. Viņš uzaicināja mazaktīvu brāli bīskapijā, Ernstu Skineru, palīdzēt aktivizēt 29 pieaugušos brāļus bīskapijā, kuriem bija skolotāja amats Ārona priesterībā, un palīdzēt šiem vīriešiem un viņu ģimenēm apmeklēt templi. Pats būdams mazaktīvs Baznīcas loceklis, brālis Skiners sākumā nelabprāt vēlējās to darīt, taču galu galā pateica, ka darīs, kas viņa spēkos. Viņš sāka personīgi apmeklēt šos mazaktīvos pieaugušos skolotājus, cenšoties viņiem palīdzēt saskatīt savu kā priesterības vadītāju lomu savās mājās un savu kā vīru un tēvu lomu savās ģimenēs. Viņš drīz vien dabūja savā pusē dažus no šiem mazaktīvajiem brāļiem, lai viņi palīdzētu viņam paveikt viņa uzdevumu. Viens pēc otra viņi atkal kļuva pilnībā aktīvi un aizveda savas ģimenes uz templi.

Kādu dienu bīskapijas lietvedis iznāca no rindas pārtikas veikalā, lai sasveicinātos ar pēdējo brāli no šīs grupas, kas tika aktivizēta, lai dotos uz templi. Piebilstot par sevi kā pēdējo no šīs grupas, šis vīrs teica: „Es stāvēju malā un noskatījos, kā visi no tās grupas kļuva aktīvi mūsu bīskapijā un devās uz templi. Ja vien es spētu iedomājies, cik skaisti būs templī un kā tas uz visiem laikiem izmainīs manu dzīvi, es nekad nebūtu pēdējais no 29, kas tika saistīti templī.”

Katrā no šiem stāstiem bija četri elementi, kas noveda viņus pie panākumiem:

1. Reaktivizācijas iespējas tika izmantotas bīskapijas līmenī.

2. Tajā piedalījās bīskapijas bīskaps.

3. Tika nodrošināti kvalificēti un iedvesmoti skolotāji.

4. Uzmanība tika veltīta katram indivīdam.

Brāļi, atcerēsimies ķēniņa Benjamīna padomu: „Kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam.”¹⁴

Sniegsimies pretī tiem, kuriem nepieciešama mūsu palīdzība, un pacelsim tos uz augstāka un labāka ceļa. Koncentrēsim savu domāšanu uz to priesterības nesēju un viņu sievu un bērnu vajadzībām, kuri ir iestiguši neaktivitātē. Ieklausīsimies neizteiktajos vēstījumos, ko pauž viņu sirds:

Reaktivizācijas darbs nav domāts dīkdienim vai sapņotājam. Bērni izaug, vecāki noveco, un laiks ne uz vienu negaida. Ja sajūtat pamudinājumu ko darīt, neatlieciet to; rīkojieties saskaņā ar to, un Tas Kungs pavērs ceļu.

Bieži vien ir nepieciešams šāds debesu tikums — pacietība. Būdams bīskaps, es kādu dienu sajutu pamudinājumu — aicināt kādu vīru, kura sieva, tāpat kā bērni, bija mazliet aktīvi. Tomēr šis vīrs nekad nebija atsaucies. Bija karsta vasaras diena, kad es pieklauvēju pie Herolda G. Galahera mājas stikla durvīm. Es varēju redzēt, ka brālis Galahers sēdēja krēslā un lasīja avīzi. „Kas tur ir?” viņš jautāja, nepacēlis galvu.

„Tavs bīskaps,” es atbildēju. „Esmu atnācis iepazīties un mudināt tevi apmeklēt mūsu sanāksmes kopā ar savu ģimeni.”

„Nē, esmu pārāk aizņemts,” atskanēja nievājoša atbilde. Viņš tā arī nepacēla galvu. Es pateicos par to, ka viņš mani uzklausīja, un devos prom.

Pēc neilga laika Galaheru ģimene pārcēlās uz Kaliforniju. Pagāja vairāki gadi. Tad, būdams Divpadsmito kvoruma loceklis, es kādu dienu strādāju savā birojā, kad piezvanīja mana sekretāre, sakot: „Kāds brālis Galahers, kurš reiz dzīvoja jūsu bīskapijā, vēlas runāt ar jums. Viņš ir šeit, manā kabinetā.”

Es atbildēju: „Pajautā, vai viņu sauc Herolds G. Galahers, kurš ar savu ģimeni dzīvoja Vissingā, Tempļa rietumu un Piektajā dienvidu ielā.”

Viņa teica: „Tas ir viņš.”

Es palūdzu ielaist viņu. Mums bija jauka saruna par viņa ģimeni. Viņš man teica: „Esmu atnācis atvainoties par to, ka nepiecēlos no krēsla un neielaidu pa durvīm tajā vasaras dienā, pirms daudziem gadiem.” Es pajautāju viņam, vai viņš ir aktīvs Baznīcā. Ar greizu smaidu viņš atbildēja: „Es tagad esmu otrais padomnieks savas bīskapijas bīskapībā. Tavs uzaicinājums nākt uz Baznīcu un mana negatīvā atbilde tā mocīja mani, ka es nolēmu kaut ko darīt šajā ziņā.”

Herolds un es kopā tikāmies vairākas reizes, pirms viņš nomira. Galaheru ģimene un viņu bērni pildīja daudzus aicinājumus Baznīcā. Viens no jaunākajiem mazbērniem tagad kalpo pilna laika misijā.

Daudzajiem misionāriem, kas varbūt klausās šovakar, es piebilstu, ka liecības sēklas bieži vien ne uzreiz dzen saknes un plaukst. Laipna un nesavtīga rīcība dažreiz atmaksājas tikai pēc daudzām dienām. Taču tā atmaksājas.

Kādu vakaru iezvanījās mans telefons, es pacēlu klausuli un izdzirdēju kādu vaicājam: „Vai jūs esat radinieks kādam elderam Monsonam, kurš pirms daudziem gadiem kalpoja Jaunanglijas misijā?”

Es atbildēju, ka neesmu. Zvanītājs stādījās priekšā kā brālis Leonardo Gambardella un tad teica, ka kāds elders Monsons un kāds elders Boners sen atpakaļ piezvanīja pie viņa mājām un sniedza savas liecības viņam un viņa sievai. Viņi tās noklausījās, taču turpmāk nebija neko darījuši, lai pielietotu viņu mācības. Pēc tam viņi pārcēlās uz Kaliforniju, kur pēc aptuveni 13 gadiem viņi atkal atrada patiesību un tika pievērsti, un kristīti. Brālis Gambardella palūdza, vai viņš jebkādā veidā varētu sazināties ar tiem elderiem, kuri pirmie bija viņus apciemojuši, lai varētu paust savu dziļo pateicību par viņu liecībām, kas bija iespiedušās viņa un viņa sievas atmiņā.

Es pārbaudīju pierakstus. Es atradu šos elderus. Vai jūs varat iedomāties viņu pārsteigumu, viņi bija precējušies un izveidojuši ģimenes, kad es viņiem piezvanīju un pavēstīju labās ziņas — tā bija viņu agrīno pūliņu kulminācija. Viņi nekavējoties atcerējās Gambardellu ģimeni. Es noorganizēju konferences tālruņa zvanu, lai viņi personīgi varētu viņus apsveikt ar pievienošanos Baznīcai. Viņi tā arī izdarīja. Lija asaras, taču tās bija prieka asaras.

Edvins Mārkams uzrakstīja šādas rindiņas:

Šovakar es lūdzu, lai visi no mums, kam ir priesterība, varētu apzināties savus pienākumus, lai mēs, līdzīgi Gideonam senatnē, varētu palikt stāvot, ikviens savā vietā, un kā viens sekotu mūsu Vadītājam — patiesi Tam Kungam, Jēzum Kristum — un Viņa pravietim, prezidentam Gordonam B. Hinklijam. Kaut mēs sniegtos pretī un izglābtu tos, kas ir pakrituši ceļmalā, lai neviena dārga dvēsele nepazustu.

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.