„Maniem draugiem un man ir problēmas ar aprunāšanu. Ko es varu darīt, lai to pārtrauktu pats un palīdzētu viņiem?”

Aprunāšana notiek mums visapkārt katru dienu, un tā ir ļoti sāpīga. Var šķist stilīgi izplatīt „jaunākās ziņas” jūsu draugiem, bet padomājiet par cilvēku, kuru aprunājat. Vai jūs teiktu to, ko sakāt, ja viņš vai viņa būtu turpat? Vai šis cilvēks jums ļāva to stāstīt citiem? Padomājiet par to, kā justos jūs paši, ja kāds jūs aprunātu. „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums darītu, tāpat dariet arī jūs viņiem,” (3. Nefijs 14:12). Ja jūsu draugi kādu aprunā, pieklājīgi mainiet sarunas tēmu.

Aprunāšanā ir iesaistītas trīs grupas: mēs paši, tie, kas klausās, un cilvēki, kurus aprunājam. Apņemieties pārstāt aprunāt un pildiet šo apņemšanos. Ir kādas zāles, kas ārstē aprunāšanas kaiti: (1) Mainiet sarunas tēmu, kad jūsu draugi sāk aprunāt. (2) Klusējiet, lai viņiem nebūtu, ar ko sarunāties. (3) Tieši viņiem pasakiet: „Neaprunājiet cits citu” (Jēkaba v. 4:11).

Aprunāšanai ir postošs spēks, un tā var ievainot cilvēku jūtas. Kad mēs aprunājam, mēs atveram durvis ienaidniekam, lai sagrautu kāda reputāciju. Lai pārvarētu šo slikto ieradumu, būtu jāizvairās no visiem negatīvajiem apgalvojumiem par kāda dzīvi. Kad mēs dzirdam šādas lietas, lai tās būtu patiesas vai nē, mums būtu jāmēģina tās apturēt. Ja tas vienalga turpinās, mums būtu jāiet prom (skat. Mateja 12:36).

Mēs varam palīdzēt saviem draugiem, iesakot viņiem nekad nepiedalīties šāda veida sarunās un pārliecināt viņus kā Baznīcas locekļus un uzticīgus Kristus sekotājus vienmēr meklēt, lai aizstāvētu patiesību un taisnīgumu, vienmēr būt par piemēru un cildināt citus (skat. Ticības apliecinājumi 1:13).

Lai izvairītos no aprunāšanas, mēs varam iemācīties no galvas Svēto Rakstu pantus kā, piemēram, Trešā Mozus grāmatas 19:18, kas mums māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un atkārtot to pie sevis katru reizi, kad grasāmies uzsākt aprunāšanu. Mēs arī varam iemācīties dziesmu „Es cenšos būt līdzīgs Jēzum” (Bērnu dziesmu grāmata, 78–79. lpp.) un dziedāt to pie sevis. Cita laba doma ir pateikt divas labas lietas par to cilvēku. Šādā veidā jūs aizmirsīsiet viņa vai viņas kļūmes un tā vietā ievērosiet personas labumu.

Aprunāšanu var būt grūti uzveikt. Bet es domāju, ja jūs atceraties mīlēt savu tuvāko, jūs varētu izskaitīt līdz desmit, pirms izteikt apgalvojumu, ko nāktos nožēlot. Mēs neesam tie, kas var tiesāt citus. Es domāju, raudzīšanās citos pēc labā var palīdzēt vairāk nekā negatīvā meklēšana.

Citi saka, ka „ar savām mēlēm mēs uzceļam sienu starp sevi un saviem mīļajiem”. Es ticu, ka, lai to pārtrauktu, mums ir nepieciešama varena personīgās un garīgās drosmes deva. Ja mēs patiešām izprotam evaņģēliju, mums kā Baznīcas locekļiem nevajadzētu aprunāt, jo Dievs ir mūs mācījis atvērt savas mutes, lai sludinātu evaņģēliju visai pasaulei, nevis lai kritizētu vai aprunātu citus.

Atcerieties, ka aprunāšana var radīt dziļu, ilglaicīgu ietekmi uz citiem. Mēģiniet iztēloties sevi viņu vietā un padomājiet par to, kā jūs justos, ja citi teiktu sliktas lietas par jums. Vēlme mainīt šo ieradumu ir taisnīga. Tas Kungs svētīs jūs ar spēku un pārmaiņām sirdī, ja jūs patiesi meklēsiet Viņa vadību lūgšanā.