Pavarda sargi

„Jūs esat pavarda sargi”, teica prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008), kad viņš iepazīstināja mūs ar „Ģimene — Vēstījums pasaulei” vispārējā Palīdzības biedrības sapulcē 1995. gadā. „Jūs laižat pasaulē bērnus. Jūs esat tās, kas audzina viņus un veido viņos dzīves ieradumus. Neviens cits darbs nav tik dievišķs kā Dieva dēlu un meitu audzināšana.”¹

Tagad, jau gandrīz 17 gadus, šis vēstījums uzsver to, ka mūsu vissvarīgākie pienākumi koncentrējas uz ģimeņu stiprināšanu un mājām — neskatoties uz mūsu pašreizējiem apstākļiem. Kad prezidents Hinklijs pirmo reizi nolasīja šo vēstījumu, Barbara Tomsone, pašreizējā otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, atradās Soltleikas tabernaklā. „Tas bija liels notikums,” viņa atceras. „Es jutu šī vēstījuma svarīgumu.” Es arī pieķēru sevi pie domas, ka šis vēstījums ir arī izcils ceļvedis vecākiem. Un tas uzliek vecākiem arī lielu atbildību. Uz brīdi es iedomājos, ka šis vēstījums īsti neattiecas uz mani, jo es nebiju precējusies un man nebija bērnu. Taču nākamajā mirklī es padomāju — tas tomēr attiecas uz mani. Es esmu ģimenes loceklis. Es esmu meita, māsa, tante, māsīca, brāļa vai māsasmeita un mazmeita. Man ir pienākumi un svētības, jo es esmu ģimenes loceklis. Pat ja es būtu vienīgais dzīvais savas ģimenes loceklis, es joprojām esmu Dieva ģimenes loceklis un man ir pienākums palīdzēt stiprināt citas ģimenes.

Par laimi, savās pūlēs mēs neesam vieni. „Lielākā palīdzība,” māsa Tomsone saka, „kas mums būs, lai stiprinātu ģimenes, ir tas, ka mēs zinām Kristus mācības un rīkojamies atbilstoši tām, un paļaujamies uz Viņu, ka Viņš mums palīdzēs.”²