Apmeklējuma mācības vēstījums, 2012. gada septembris
Īpašās vajadzības un sniegtā kalpošana
Lūdziet un studējiet šo materiālu, piemērotā brīdī apspriediet to ar māsām, kuras apmeklējat. Uzdodiet jautājumus, kas palīdz jums stiprināt māsas, kuras apmeklējat, un padara Palīdzības biedrību par aktīvu jūsu dzīves sastāvdaļu.
Ticība, Ģimene, Palīdzība
„Citu vajadzības vienmēr ir klātesošas,” teica prezidents Tomass S. Monsons, „un katrs no mums var darīt kaut ko, lai palīdzētu kādam. … Ja mēs nekalpojam citiem tā, ka aizmirstam par pašu problēmām, tad mūsu dzīvei ir maz jēgas.”1
Kā apmeklējošās māsas — mēs no visas sirds varam iepazīt un iemīlēt katru māsu, kuru mēs apmeklējam. Kalpošana tiem, kurus mēs apmeklējam, dabiski izrietēs no mūsu mīlestības pret tiem (skat. Jāņa 13:34–35).
Kā mēs varam uzzināt par mūsu māsu garīgajām un laicīgajām vajadzības, lai varētu tām kalpot, kad tas tām ir nepieciešams? Kā apmeklējošām māsām — mums ir tiesības saņemt iedvesmu, kad mēs lūdzam par tiem, kurus mēs apmeklējam.
Svarīgi ir arī uzturēt regulārus sakarus ar mūsu māsām. Personīgi apmeklējumi, telefona zvani, uzmundrinājuma zīmītes, e-pasti, kopā būšana, patiess kompliments, sasveicināšanās baznīcā, palīdzība slimības un trūkuma brīžos un cita veida kalpošana — tas viss palīdz mums uzmanīt un stiprināt citai citu.2
Apmeklējošās māsas tiek lūgtas sniegt atskaiti par māsu labklājību, jebkādām īpašām vajadzībām un par kalpošanu, kas tām tika sniegta. Šāda veida atskaites un kalpošana mūsu māsām palīdz mums uzskatāmi parādīt, ka esam mācekles.3
No Svētajiem Rakstiem
No mūsu vēstures
Kalpošana viena otrai vienmēr ir bijusi apmeklējuma mācības centrā. Aktīvi kalpojot, mēs izrādām laipnību un draudzību, kas sniedzas tālāk par ikmēneša apmeklējumiem. Mūsu rūpes ir tas, kam ir nozīme.
„Es vēlos vērsties pie māsām, lai tās pārstātu uztraukties par telefona zvanu vai par ikceturkšņa vai ikmēneša apmeklējumiem,” teica Mērija Elena Smūta, Palīdzības biedrības 13. vispārējā prezidente. Viņa lūdza mūs: „Tā vietā koncentrējieties uz maigo dvēseļu atbalstīšanu.”4
Prezidents Spencers V. Kimbals (1895–1985) mācīja: „Ir ļoti svarīgi, lai mēs kalpotu cits citam valstībā.” Tomēr viņš atzina, ka ne vienmēr kalpošanai ir jābūt lieliem darbiem. „Tik bieži mūsu kalpošanu veido vienkārši uzmundrinājumi vai … palīdzība ikdienišķos uzdevumos,” viņš teica, „bet cik brīnišķīgs var būt … mazu, bet mērķtiecīgu darbu iznākums!”5
© 2012 by Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības saglabātas. Iespiests Vācijā. Angļu val. teksta apstiprinājums: 6/11. Tulkojuma apstiprinājums: 6/11. Visiting Teaching Message, September 2012 tulkojums. Latvian 10369 153
Ko es varu darīt?
-
Vai es meklēju personīgu iedvesmu, lai zinātu, kā apmierināt katras māsas, kura man ir nozīmēta, lai es pārraudzītu viņu, garīgās un laicīgās vajadzības?
-
Kā māsas, kuras es pārraugu, zina, ka es rūpējos par viņām un viņu ģimenēm?