Pasaulei šodien ir vajadzīgi pionieri

Daudziem pionieriem 1847. gada pārcelšanās nesākās Navū, Kērtlandē, Fārvestā vai Ņujorkā, bet gan tālajā Anglijā, Skotijā, Skandināvijā vai Vācijā. Mazie bērni nevarēja pilnībā aptvert to spēcīgo ticību, kas motivēja viņu vecākus atstāt ģimeni, draugus, komfortu un drošību.

Kāds no bērniem varētu jautāt: „Mammu, kāpēc mēs pametam mājas? Kurp mēs dodamies?”

„Nāc man līdzi, mans dārgais, mēs dodamies uz Ciānu, uz mūsu Dieva pilsētu.”

Starp drošību, ko sniedza mājas, un Ciānas apsolījumu atradās niknie un nedrošie varenā Atlantijas okeāna viļņi. Kas gan var aprakstīt tās bailes, kas sagrāba cilvēka sirdi šajos bīstamajos pārbraucienos? Gara kluso čukstu mudināti, vienkāršas, bet pastāvīgas ticības atbalstīti, šie Svētie pionieri uzticējās Dievam un devās ceļojumā.

Viņi beidzot sasniedza Navū, lai jau atkal stātos pretī ceļa grūtībām. Kapakmeņi no salvijas un akmens iezīmēja kapus visa ceļa garumā no Navū līdz Soltleiksitijai. Tā bija cena, ko samaksāja daži no pionieriem. Ķermeņi ir apglabāti mierā, taču viņu vārdi dzīvo mūžīgi.

Nogurušie vērši gāzās no kājām, kravas rati čīkstēja, drosmīgi vīri smagi strādāja, kara bungas rībēja un koijoti kauca. Taču ticības iedvesmotie un vētras dzītie pionieri turpināja virzīties uz priekšu. Viņi bieži dziedāja:

Šie pionieri atcerējās Tā Kunga vārdus: „Maniem ļaudīm ir jātiek pārbaudītiem visās lietās, lai viņi varētu būt sagatavoti saņemt to godību, kas Man ir priekš tiem, patiesi Ciānas godību.”²

Laiks izdzēš mūsu atmiņas un mazina mūsu pateicību par tiem, kas gāja pa šo sāpju ceļu, atstājot aiz sevis ar asarām iezīmētu, nezināmu kapu taku. Bet kā ir ar šodienas izaicinājumiem? Vai vairs nav akmeņainu ceļu, pa kuriem iet, grūti pārvaramu kalnu, kuros kāpt, aizu, kuras šķērsot, taku, kuras iestaigāt, upju, kuras pārbrist? Vai patiešām pastāv īsta vajadzība pēc tā pionieru gara, kas vadītu mūs prom no briesmām, kuras draud mūs aprīt, un kas vestu mūs uz Ciānu drošībā?

Kopš Otrā pasaules kara beigām laika gaitā tikumības standarti atkal un atkal ir kļuvuši zemāki. Noziedzības līmenis nepārtraukti pieaug; pieklājība citam pret citu samazinās. Daudzi dzīvē meklē asas izjūtas, lai uz mirkli izbaudītu saviļņojumu, bet tai pašā laikā upurē mūžības priekus. Tā mēs zaudējam mieru.

Mēs aizmirstam, kā grieķi un romieši ievērojami dominēja barbaru pasaulē un kā šis triumfs beidzās — kā nevērība un vājība beigu beigās pazudināja viņus. Beigās vairāk par brīvību viņi gribēja drošību un ērtu dzīvi; un viņi zaudēja to visu: ērtības, drošību un brīvību.

Nepadodieties Sātana kārdinājumiem, bet iestājieties stingri par taisnību. Dvēseles nepiepildītās ilgas netiks apmierinātas ar nebeidzamajiem prieka meklējumiem starp jutekliskuma un netikuma sniegtajām baudām. Netikums nekad neved pie tikuma. Naids nekad neveicina mīlestību. Gļēvulība nekad nesniedz drosmi. Šaubas nekad neiedvesmo ticību.

Dažiem sagādā grūtības pretoties izsmieklam un nepatīkamām piezīmēm no to muļķu puses, kas izsmej šķīstību, godīgumu un paklausību Dieva baušļiem. Taču pasaule vienmēr ir noniecinājusi uzticību principiem. Kad Noam tika pavēlēts būvēt šķirstu, pūlis palūkojās uz skaidrajām debesīm un tad ņirgājās par ticīgajiem un izsmēja tos — līdz brīdim, kad sāka līt lietus.

Vai šādas dārgas mācības mums ir jāapgūst atkal un atkal? Laiki mainās, bet patiesība pastāv. Kad mēs negūstam mācības no pagātnes kļūdām, mēs esam nolemti tās atkārtot ar visām izrietošām ciešanām, sāpēm un sirdsēstiem. Vai mums nav dota gudrība, lai paklausītu Viņam, kurš zina visu jau no aizsākuma — mūsu Kungam, kas izveidoja glābšanas ieceri, — nevis tai čūskai, kas nicina šīs ieceres skaistumu?

Vārdnīcā vārds „pionieris” definēts kā „cilvēks, kurš iet pa priekšu, lai sagatavotu vai atvērtu ceļu citiem, kas seko”.³ Vai mēs varam kaut kādā veidā saņemt drosmi un neatlaidīgi sekot mērķim, kā to darīja iepriekšējo paaudžu pionieri? Vai jūs un es patiešām varam būt pionieri?

Es zinu, ka mēs varam. Ak, cik gan ļoti šodien pasaulei ir vajadzīgi pionieri!