Dzīvot ar patiesu nolūku

Atskatoties atpakaļ, es varu redzēt, ka Tas Kungs pret mani ir bijis ļoti taisnīgs. Kāpēc gan lai es atrastu ko citu, nevis to, ko meklēju? Patiess nolūks nozīmē darīt labu pareizu motīvu dēļ; es biju lasījis pareizo grāmatu — nepareizu motīvu vadīts.

Tikai pēc vairākiem gadiem es beidzot izlasīju Mormona Grāmatu ar patiesu nolūku. Tagad es zinu, ka Mormona Grāmata pilda tās dievišķo mērķi — liecina par Jēzus Kristus dzīvi un misiju, jo es esmu to lasījis ar patiesu nolūku.

Mācība, ko apguvu par patieso nolūku un Mormona Grāmatu, attiecas uz mums visiem visās mūsu dzīves jomās. Pārāk bieži mēs pasīvi vadāmies pēc paraugiem un paradumiem, ko esam izveidojuši gadu gaitā, — mēs vienkārši mehāniski rīkojamies, rūpīgi neapsverot savas rīcības sekas. Dzīve ar patiesu nolūku piešķir mūsu dzīvei mērķi un jēgu un var ieviest pozitīvas pārmaiņas. Dzīvot ar patiesu nolūku nozīmē saprast „kāpēc” — mūsu rīcības motīvus. Sokrāts teica: „Neizvērtēta dzīve nav dzīvošanas vērta.”¹ Pārdomājiet, kā jūs pavadāt savu laiku, un regulāri jautājiet sev: „Kāpēc?” Tas jums palīdzēs attīstīt spēju redzēt tālāk par konkrēto mirkli. Ir daudz labāk lūkoties uz priekšu un jautāt sev: „Kāpēc man tas būtu jādara?”, nekā skatīties atpakaļ un teikt: „Kāpēc, ak, kāpēc es to izdarīju?”

Attēls

A man looking at a wall with different types of gears on it.

Sergey Nivens/iStock/Thinkstock foto ilustrācija

Kad es biju jauns vīrietis, es biju nolēmis nedoties misijā. Pēc gada koledžā un gada armijā man bija labs darbs vietējā slimnīcā, kurā strādāju par rentgena tehniķi. Šķita, ka dzīve rit labi un misija nav nepieciešama.

Kādu dienu slimnīcas ķirurgs, doktors Džeimss Pingrijs, uzaicināja mani pusdienās. Sarunas gaitā viņš atklāja, ka es neplānoju braukt misijā, un viņš man pajautāja: „Kāpēc?” Es teicu, ka esmu mazliet vecāks un, iespējams, jau bija par vēlu. Viņš man pateica, ka tas nav ļoti labs iemesls, jo viņš bija braucis misijā pēc medicīnas skolas pabeigšanas. Pēc tam viņš liecināja par savas misijas nozīmīgumu.

Viņa liecība uz mani atstāja lielu iespaidu. Tā man lika lūgt tā, kā es nekad nebiju lūdzis, — ar patiesu nolūku. Es varēju izdomāt daudzus iemeslus, kāpēc nebraukt misijā. Es biju kautrīgs. Man bija darbs, kas man patika. Man bija iespēja saņemt stipendiju, kas zustu pēc misijas. Vissvarīgākais, man bija draudzene, kura mani gaidīja, kamēr es biju armijā, — un es zināju, ka viņa negaidīs vēl divus gadus! Es lūdzu Dievu, lai saņemtu apstiprinājumu, ka mani iemesli bija pamatoti un ka man bija taisnība.

Man par lielu uztraukumu, es nevarēju saņemt vieglo „jā vai nē” atbildi, uz kuru cerēju. Tad man prātā iešāvās doma: „Ko Tas Kungs vēlas, lai es darītu?” Man nācās atzīt, ka Viņš gribēja, lai es kalpotu misijā, un tas manā dzīvē kļuva par izšķirošu brīdi. Vai es grasījos darīt to, ko es gribu, vai pildīt Tā Kunga gribu? Būtu labi, ja mēs bieži sev uzdotu šo jautājumu.

Ar pateicību jāsaka, ka es izvēlējos kalpot misijā un saņēmu aicinājumu kalpot Meksikas Ziemeļu misijā.

Pēc trīsdesmit pieciem gadiem mans dēls mudināja mani kopā ar viņu apmeklēt Meksiku. Mēs cerējām atrast kādu no cilvēkiem, ko es biju mācījis. Mēs apmeklējām Svētā Vakarēdiena sanāksmi mazā pilsētiņā, kurā es sāku savu misiju, taču es nevienu neatpazinu. Pēc sanāksmes mēs parunājām ar vienu Baznīcas locekli un pavaicājām, vai viņš manis izveidotajā sarakstā neatpazīst kādu cilvēku, ko es biju mācījis pirms tik daudziem gadiem. Mēs bez jebkādiem panākumiem pārskatījām manu sarakstu, līdz nonācām pie pēdējā vārda. Leonora Lopeza de Enrikesa.

„Ak, jā!” vīrs teica. „Šī ģimene ir citā bīskapijā, taču apmeklē baznīcu šajā ēkā. Drīz būs viņu Svētā Vakarēdiena sanāksme.”

Mums nebija ilgi jāgaida, kad Leonora ienāca ēkā. Lai gan viņai bija jau vairāk nekā 70 gadu, es viņu tūlīt atpazinu, un viņa atpazina mani. Mēs ilgi un ar asarām acīs apskāvāmies.

Viņa teica: „35 gadus mēs esam lūguši, lai tu atgrieztos un mēs varētu tev pateikties par to, ka ienesi evaņģēliju mūsu ģimenē.”

Kad ēkā ienāca pārējie ģimenes locekļi, mēs apskāvāmies un raudājām. Drīz vien mēs uzzinājām, ka viens no Leonoras dēliem bija bīskaps, diriģēja mazdēls, mazmeita bija koriste, vairāki mazdēli bija jaunie vīrieši Ārona priesterībā. Viena no viņas meitām bija precējusies ar vienu no padomniekiem staba prezidijā. Vēl viena meita bija precēta ar tuvējās bīskapijas bīskapu. Lielākā daļa no Leonoras bērniem bija kalpojuši misijā, un tagad misijās kalpoja arī mazbērni.

Mēs uzzinājām, ka Leonora bija daudz labāka misionāre, nekā biju es. Šodien viņas bērni ar pateicību atceras, kā viņa nenogurstoši mācīja viņiem evaņģēliju. Viņa mācīja viņiem, ka mazi lēmumi ar laiku pārvēršas pilnvērtīgā, taisnīgā un laimīgā dzīvē, un viņi mācīja to citiem. Kopumā, pateicoties šai brīnišķīgajai ģimenei, Baznīcai bija pievienojušies vairāk nekā 500 cilvēku.

Tas viss aizsākās ar vienu sarunu pie pusdienu galda. Es bieži domāju — ja Dr. Pingrijs būtu vairāk koncentrējies uz savu karjeru vai citiem pasaulīgiem sasniegumiem, viņš man nekad nebūtu pajautājis, kāpēc es neplānoju kalpot misijā. Taču viņš koncentrējās uz citiem cilvēkiem un uz Tā Kunga darba virzīšanu uz priekšu. Viņš iesēja sēklu, kas bija izaugusi un nesusi augļus, un turpina plaukt jeb vairoties arvien plašāk (skat. Marka 4:20). Mana misija man iemācīja, ka pat vienam lēmumam var būt sekas mūžībā.

Es bieži esmu pārdomājis savu dzīvi un apsvēris, kāpēc man bija tik grūti pieņemt lēmumu doties misijā. Tas bija grūti, jo es biju novirzījies, es biju zaudējis skatu uz savu mūžīgo mērķi — patieso nolūku, kāpēc mēs šeit esam.

Manas vēlmes un mana griba nebija saskaņotas ar Tā Kunga gribu; citādi lēmums būtu bijis vieglāks. Un kāpēc tās nebija saskaņotas? Es svētdienās gāju uz baznīcu un pieņēmu Svēto Vakarēdienu, taču es nekoncentrējos uz tā nozīmi. Es lūdzu, taču visbiežāk tas notika mehāniski. Es lasīju Svētos Rakstus, taču tikai periodiski un bez patiesa nolūka.

Es jūs mudinu dzīvot apdomīgu un mērķtiecīgu dzīvi — pat ja jūs pastāvīgi tā neesat dzīvojuši iepriekš. Neļaujiet, lai domas par to, ko jūs jau esat vai neesat izdarījuši, liktu jums zaudēt drosmi. Ļaujiet, lai Glābējs „nomazgā” visas pagātnes kļūdas. Neaizmirstiet, ko Tas Kungs ir teicis: „Cik bieži tie nožēloja grēkus un meklēja piedošanu ar patiesu nolūku, tik tiem tika piedots” (Moronija 6:8; uzsvērums pievienots).

Sāciet tagad. Dzīvojiet mērķtiecīgu dzīvi, izprotot, kādēļ jūs darāt to, ko jūs darāt, un kurp tas vadīs. Darot šīs lietas, jūs atklāsiet, ka pats svarīgākais „kāpēc” itin visā, ko jūs darāt, ir tas, ka jūs mīlat To Kungu un atzīstat Viņa pilnīgo mīlestību pret jums. Kaut jūs rastu lielu prieku savos pilnības meklējumos un Viņa gribas izpratnē un pildīšanā!