Mācekļa dzīve

Pirms trīsdesmit gadiem Ganā kāda jauna augstskolas studente, kuru sauca Dou, pirmo reizi ienāca PDS sanāksmju namā. Kāda draudzene uzaicināja viņu atnākt līdzi uz Baznīcu, un Dou bija interese nedaudz uzzināt par Baznīcu.

Cilvēki bija tik laipni un pretimnākoši, ka viņa nespēja nedomāt: „Kas šī ir par Baznīcu?”

Dou tas ļoti iespaidoja, un viņa nolēma vairāk uzzināt par Baznīcu un tās locekļiem, kuros bija tik daudz prieka. Taču, tiklīdz viņa sāka interesēties par Baznīcu, labu vēlošie ģimenes locekļi un draugi ik uz soļa sāka izrādīt viņai pretestību. Viņi pateica šausmīgas lietas par Baznīcu un darīju visu, kas bija viņu spēkos, lai atrunātu viņu.

Taču Dou bija saņēmusi liecību.

Viņai bija ticība, un viņai patika evaņģēlijs, kas pildīja viņas dzīvi ar prieku. Un tāpēc viņa iegāja kristību ūdeņos.

Pēc tam viņa gremdējās mācībās un lūgšanā. Viņa gavēja un meklēja Svētā Gara ietekmi savā dzīvē. Rezultātā Dou liecība un ticība kļuva stiprāka un dziļāka. Galu galā viņa nolēma kalpot pilnlaika misijā Tam Kungam.

Pēc atgriešanās no misijas viņa satikās un tad apprecējās ar kādu bijušo misionāru — to pašu, kas pirms vairākiem gadiem viņu kristīja, — un vēlāk viņi tika saistīti Johannesburgas Dienvidāfrikas templī.

Daudzi gadi ir aizritējuši, kopš Dou Kāka pirmo reizi sajuta prieku par Jēzus Kristus evaņģēliju. Šajā laikā dzīve ne vienmēr viņai bijusi salda. Viņa ir saskārusies ar lielām bēdām un vilšanos, tajā skaitā divu savu bērnu zaudēšanu, — šo notikumu izraisītās dziļās bēdas joprojām smagi nospiež viņas sirdi.

Taču viņa un viņas vīrs Entonijs ir centušies tuvināties viens otram un savam mīļotajam Debesu Tēvam, kuru viņi mīl no visas sirds.

Šodien, 30 gadus pēc savām kristībām, māsa Kāka nesen pabeidza vēl vienu pilnlaika misiju — šoreiz kalpojot līdzās savam vīram, kurš bija misijas prezidents Nigērijā.

Tie, kas pazīst māsu Kāku, saka, ka viņa kaut kādā ziņā ir īpaša. Viņa mirdz. Gandrīz neiespējami ir pavadīt ar viņu laiku, pašam nesajūtoties laimīgākam.

Viņas liecība ir skaidra. „Es zinu, ka Glābējs redz mani kā Savu meitu un draugu (skat. Mosijas 5:7; Etera 3:14),” viņa saka. „Un arī es mācos un cītīgi cenšos būt Viņa draugs — ne tikai ar to, ko es saku, bet arī ar to, ko daru.”

Mēs esam mācekļi

Māsas Kākas stāsts ir līdzīgs daudzu citu stāstiem. Viņai bija vēlēšanās uzzināt patiesību, viņa izdarīja visu nepieciešamo, lai iegūtu garīgo gaismu, viņa pauda mīlestību pret Dievu un saviem līdzcilvēkiem, un ceļā viņa pieredzēja grūtības un bēdas.

Taču, neskatoties uz pretestību un bēdām, viņa turpināja virzīties uz priekšu ticībā. Vienlīdz svarīgi ir arī tas, ka viņa saglabāja dzīvesprieku. Viņa atrada veidu ne tikai, kā izturēt dzīves grūtības, bet arī kā dzīvē plaukt par spīti tām!

Viņas stāsts ir līdzīgs jūsējam un manējam.

Reti kad mūsu ceļojums ir viegls vai bez pārbaudījumiem.

Katram no mums ir savi sirdēsti, vilšanās un bēdas.

Mēs pat varam zaudēt drosmi un dažreiz justies satriekti.

Taču tie, kas dzīvo kā mācekļi, — kas paliek uzticīgi un turpina virzīties uz priekšu ticībā, kas uzticas Dievam un tur Viņa baušļus,¹ kas dzīvo saskaņā ar evaņģēliju dienu no dienas un stundu pēc stundas, kas kristīgi kalpo saviem apkārtējiem, veicot vienu labu darbu pēc otra, — ir tie, kuru mazajiem darbiem ir liela nozīme.

Tie, kuri ir nedaudz laipnāki, nedaudz piedodošāki un mazliet žēlsirdīgāki, ir tie žēlsirdīgie, kas saņems žēlastību.² Cilvēki, kas padara šo pasauli labāku, citu pēc cita veicot gādīgus un mīlošus darbus, un kas cenšas dzīvot svētītu, gandarījuma pilnu un miermīlīgu Jēzus Kristus mācekļa dzīvi, ir tie, kas galu galā atradīs prieku.

Viņi zinās, ka „Dieva mīlestība, kas izstaro cilvēku bērnu sirdīs, … ir pati kārojamākā no visām lietām … un pats lielākais prieks dvēselei”.³