Gādīgā kalpošana caur pašpaļāvību

Pēc šķiršanās es saskāros ar finansiālām grūtībām, cenšoties atrast darbu pēc tam, kad astoņus gadus biju mājsaimniece. Es saskāros arī ar garīgām grūtībām, meklējot patiesību un ticību, tā kā kopš pusaudžu gadiem nebiju spērusi kāju Baznīcā.

Kādu svētdienu es mazgāju veļu savas vecākās māsas Priscillas mājās, kura bija aktīva Baznīcas locekle. Kamēr es tur biju, Priscilla uzaicināja mani kopā ar viņas ģimeni apmeklēt Baznīcu — tas bija mans pirmais uzaicinājums pēc vairāk nekā 15 gadiem.

Sākumā es to nevēlējos, bet tieši iepriekšējā vakarā es biju lūgusi Dievam parādīt man, kā tuvoties Viņam. Sajuzdama iekšēju pamudinājumu, es nolēmu: „Kāpēc gan man neaiziet kā pieaugušajai, lai dzirdētu un redzētu ar savu sirdi un acīm?”

Atrodoties Svētā Vakarēdiena sanāksmē, es pamanīju kādu skrejlapiņu svētdienas dievkalpojuma programmā, kas informēja par pašpaļāvības kursu saistībā ar personiskajām finansēm. Es nebiju gatava atgriezties Baznīcā, bet mani uzrunāja šis 12 nedēļu ilgais kurss. Saņemot iedrošinājumu no manas māsas un svaiņa, es pierakstījos uz šo kursu, cerēdama iemācīties tikai to, kā veidot budžetu un nomaksāt parādu. Tomēr nodarbības mani garīgi izmainīja.

Pirmo divu nodarbību laikā es jutos pārsteigta par garīgajiem vēstījumiem, taču trešās nodarbības laikā mani pārņēma apstiprinājuma sajūta, ka esmu mājās un dzirdu jaunas, bet pazīstamas patiesības. Pēc nodarbības es braucu taisnā ceļā pie Priscillas. Asarām ritot, es viņai jautāju: „Kā lai es iegūstu vairāk šādu sajūtu savā dzīvē?” Viņa sarunāja misionārus, lai viņi sāktu mani mācīt.

Manas pašpaļāvības klases dalībnieki nāca uz manām misionāru stundām un mani atbalstīja. Viņi atstāja paliekošu ietekmi uz manu garīgumu un palīdzēja man iegūt liecību par evaņģēliju un mūsdienu praviešiem.

Visa šī kursa laikā es veicu vairākas laicīgas un garīgas izmaiņas. Es uzsāku jaunu karjeru labā uzņēmumā un nomaksāju vairākus aizdevumus.

Taču dziļākās, jaukākās svētības, kuras saņēmu pateicoties šim kursam, ietvēra skaistu draudzību veidošanu, pozitīvas attiecības ar iedrošinošu bīskapu, liecības gūšanu par desmito tiesu, manas tempļa rekomendācijas un endaumenta saņemšanu un manu divu vecāko bērnu kristīšanu.

Mans ceļš uz pašpaļāvību aizvien vēl turpinās, taču visu atlikušo ceļojuma laiku es augstu vērtēšu apgūtās mācības un iegūtās draudzības.

Kad 2016. gada decembrī Keitija Fanka ar savu 10 gadus veco dēlu Vinsentu apmeklēja Tempļa skvēru Soltleiksitijā, Jūtā, viņa uzskatīja sevi par „apmierinātu agnostiķi”. 16 gadu vecumā viņa aizgāja no Baznīcas, 17 gadu vecumā kļuva par vientuļo māti, sāka tetovēties un dzert kafiju. Taču Tempļa skvēra apmeklējuma laikā Vinsents sajuta Svēto Garu un apvaicājās mātei, vai viņš varētu tikties ar misionāriem.

Par spīti diviem darbiem, 80 stundu darba nedēļām, Keitija kopā ar Vinsentu studēja evaņģēliju, meklējot atbildes uz viņa jautājumiem starp misionāru vizītēm. 2017. gada vasarā viņa sāka apmeklēt Baznīcas sanāksmes, kur uzzināja par Baznīcas pašpaļāvības kursiem.

„Es sapratu, ka tas ir kaut kas tāds, kas varētu man palīdzēt,” viņa sacīja. „Varbūt man nevajadzētu strādāt divos darbos vai būt atkarīgai no vecāku palīdzības visu atlikušo mūžu.”

Keitija savu kursu nosauca par „pārsteidzoši stiprinošu gan laicīgi, gan garīgi” ne tikai, pateicoties tam, ko viņa bija apguvusi, bet arī, pateicoties tam, kā viņas pašpaļāvības grupa viņu pieņēma un gādīgi viņai kalpoja.