2020
Kā es atbalstīju savu mammu viņas ceļā uz atlabšanu no alkoholisma
2020. gada oktobris


Tikai digitālā formātā: Jaunajiem pieaugušajiem

Kā es atbalstīju savu mammu viņas ceļā uz atlabšanu no alkoholisma

Lai arī tas nav viegli, ir vērts būt kopā ar tiem, kuri cenšas tikt galā ar atkarību.

Kad es biju pietiekami veca, lai saprastu, kas ir alkohols, es zināju, ka manai mammai ar to ir problēma. Ģimenes locekļi centās šo problēmu noslēpt no manis un manas māsas, taču viņi spēja noklusēt agrā rīta iedzeršanu un paģiras tikai uz laiku.

Mūsu mamma bija alkoholiķe — neviens attaisnojums vai rūpīgi pārdomāts stāsts to nevarēja mainīt.

Kad es biju maza, es uzskatīju, ka atkarība ir izvēle. Mani pārņēma svilinošas sāpes ik reizi, kad mamma, pēc tam, kad bija solījusi vairs nedzert, ienāca pa durvīm, smirdot pēc alkohola. Likās, ka viņa nevēlas mainīties. Taču viņas gadiem ilgās, sāpju pilnās asaras, neveiksmīgie mēģinājumi un pilnīgās abstinences iemācīja man ko citu.

Kad es mācījos vidusskolā, es sāku saprast, ka manas mammas atkarība neizgaisīs „tik liegi, kā klusa nakts”, kā reiz rakstīja dzejnieks Dilans Tomass1, — un tas nav tāpēc, ka viņa nevēlējās mainīties. Šeit nebija runa par gribasspēka trūkumu vai to, ka viņa lika alkoholu augstāk par savu ģimeni. Viņa bija ieslodzīta savā atkarībā.

Prezidents Rasels M. Nelsons paskaidroja: „Atkarība ar laiku liek atteikties no izvēles brīvības. Lietojot ķīmiskas vielas, cilvēkam burtiski vairs nav saiknes ar paša gribu!”2 Atlabšana būtu gadiem ilga cīņa starp viņas ķermeni un garu.

Atkārtošanās cikla pārciešana

Kad mamma jau sešus mēnešus nebija lietojusi alkoholu, es atkal sāku viņu atpazīt — mammu, kura mēdza dejot mašīnā, rakstīt brīnišķīgu dzeju un stāstīt mulsinošus jokus visiem maniem draugiem. Likās, ka aizkulisēs kāds pēkšņi viņas acīs ir atkal iededzis gaismu un smagi strādā, lai tas tā turpinātos. Viņa jau gadiem ilgi nebija bijusi skaidrā prātā tik ilgu laiku un bija ļoti patīkami apjaust viņas atgriešanos.

Taču tas nebija uz ilgu laiku. Kādu vakaru, pirms vēl viņa bilda kādu vārdu, mēs ar māsu jau visu sapratām. Viņu nodeva miglainais skatiens un piesarkušie vaigi: pēc sešiem mēnešiem un četrām dienām viņa bija atsākusi lietot alkoholu. Uz brīdi mēs vēlējāmies izskriet pa durvīm, doties projām no raizēm un bailēm, taču mēs zinājām, ka viņa vēlējās mainīties. Mēs to nevarējām paveikt viņas vietā, taču mēs varējām viņu atbalstīt, kamēr viņa centās atveseļoties.

Sākt runāt par atkarību

Nākamo mēnešu laikā mēs ar māsu meklējām veidus, kā palīdzēt mammai turpināt ilgtermiņā nelietot alkoholu. Tas viņai nebija viegli, taču reiz jau viņa to bija paveikusi, un mēs zinājām, ka viņa to var izdarīt atkal.

Tā kā mēs jau bijām pieredzējušas, ka mamma bija cietusi neveiksmes, mēs zinājām, ko gaidīt, tāpēc mēs savācām visas alkoholisko dzērienu un vīna pudeles, ko vien varējām atrast, un izlējām saturu kanalizācijā. Tad mēs pārtikas veikalā sapirkām lielu daudzumu Gatorade limonādes un kārtīgi iztīrījām māju; tā mēs centāmies izdabūt mammu no vides, kurā viņa atradās, kad viņa atkal atsāka lietot alkoholu.

Pēc dažām dienām mamma jutās pietiekami labi, lai atgrieztos darbā, taču mēs zinājām, ka cīņa nav galā. Tajā laikā viņas atkarības pakāpe tika slēpta no lielākās daļas ģimenes un draugu. Gadu gaitā tas bija kļuvis par tādu kā noslēpumu un kauna avotu — ko tādu, kas, saskaņā ar sociālo zinātņu pētnieces Brenē Braunas teikto, „kļūst tikai stiprāks, jo tiek noklusēts”.3 Ja mēs vēlējāmies, lai viņa paliek skaidrā prātā, mums vajadzēja sākt par to runāt.

Lēmums par atkarības atklāšanu mūsu ģimenei un dažiem uzticamiem draugiem bija grūts, taču tas arī atbrīvoja. Kauns „saēd to mūsu daļu, kas tic, ka mēs varam mainīties un kļūt labāki”,4 tāpēc tas, ka mēs sākām runāt par viņas atkarību, manai mammai (un man!) atkal sniedza cerību. Mēs nebijām vienas, un pirmo reizi vairāku gadu laikā mēs sākām iztēloties dzīvi, ko nekontrolēja viņas atkarība.

Vajag turēties pie cerības

Es nemēģināšu šo stāstu idealizēt — saglabāt cerību ne vienmēr ir viegli. Gadiem ilgi es atbalstīju mammu, kamēr viņa centās tikt vaļā no atkarības, taču es melotu, ja teiktu, ka visā šajā laikā es nepiedzīvoju skumjas, vilšanos un sabrukumu. Runājot par smago ceļu, kas jānoiet cilvēkam, kurš cenšas pārvarēt atkarību, prezidents Nelsons paskaidroja: „Katram, kurš nolemj kāpt augšup pa šo stāvo ceļu uz atveseļošanos, ir jāapjožas cīņai visa mūža garumā. Taču dzīve ir balva, kas ir šīs cīņas vērta.”5

Ja jūs kādreiz esat mīlējuši kādu, kurš cīnās ar atkarību, jūs zināt, cik grūti ir noskatīties, kā šis cilvēks sevi dzen postā. Taču pat tad, kad atkarība atkal gūst virsroku, cerība nezūd. Pateicoties Glābēja Izpirkšanai, Viņš zina, „kā [mums] palīdzēt [mūsu] vājībās” (Almas 7:12). „Ar dziedinājumu savos spārnos” (3. Nefija 25:2) Viņš mūs pieceļ, kad esam pārāk noguruši, lai turpinātu ceļu, „turpinot sniegt palīdzību un iedrošinot, neatteikdamies no mums, kamēr vien mēs nebūsim droši nokļuvuši mājās”.6

Tāpēc neatkarīgi no tā, vai jūs esat spēruši pirmos soļus vai nogājuši tūkstošiem jūdžu ar kādu ceļā uz atlabšanu, es jums pastāstīšu dažas lietas, ko es šo gadu laikā esmu iemācījusies:

  1. Palīdziet viņiem izvairīties no atkarību veicinošām situācijām.

    Neatkarīgi no tā, vai cilvēks, kuru jūs atbalstāt, ir draugs, laulātais, ģimenes loceklis vai vienaudzis, ir ārkārtīgi svarīgi viņam palīdzēt izvairīties no atkarību veicinošām situācijām! Vienmēr, kad mana ģimene dodas pusdienās ar manu mammu, mēs, piemēram, palūdzam galdiņu, kas atrodas tālāk no bāra. Ja šāds galdiņš uzreiz nav pieejams, mēs papļāpājam, līdz tas atbrīvojas.

  2. Aizstāviet viņus ikdienas situācijās.

    Tas, ka cilvēks, kuru jūs atbalstāt, jums ir atklājis savu atkarības problēmu, nenozīmē, ka viņš to ir gatavs atklāt visai pasaulei. Atlabšanas sākumā ir ārkārtīgi grūti citiem, īpaši svešiem cilvēkiem, paskaidrot, kāpēc kāds izvairās no konkrētām situācijām vai pieņem noteiktus lēmumus. Šajās situācijās padariet viņa dzīvi vieglāku, palīdzot viņam paskaidrot, ja situācija kļūst neveikla.

  3. Palīdziet viņam atrast papildus atbalsta avotus.

    Neatkarīgi no tā, cik iesaistīts jūs esat šajā atlabšanas procesā, jūs nevarat palīdzēt visu laiku. Dažkārt manai mammai vienkārši ir jāparunā ar kādu, kurš to ir piedzīvojis, kādu, kurš to saprot, un tas ir labi! Profesionāla palīdzība un atbalsta grupas (piemēram, Baznīcas Atkarību ārstēšanas programma, atlabšanas grupas, atkarību un uzvedību speciālisti) burtiskā nozīmē maina cilvēku dzīvi, tāpēc nevilcinieties iedrošināt personu, kuru atbalstāt, izmantot šīs iespējas.

  4. Ja viņš paklūp, palīdziet viņam atkal piecelties.

    Ja mēs dzīvotu nevainojamā pasaulē, krišana atpakaļ atkarībā nepastāvētu, taču tāda ir šī mirstīgā dzīve. Ja cilvēks, kuru jūs atbalstāt, atsāk lietot alkoholu, atgādiniet viņam, cik tālu viņš ir ticis. Iedrošiniet viņu „nekad nepadoties pēc neveiksmēm un neuzskatīt sevi par nespējīgu atmest grēkus un pārvarēt atkarību”.7 Kā teica elders Ulisess Soaress no Divpadsmit apustuļu kvoruma: „Viņi nevar atļauties pārstāt censties”8 (un to nevarat arī jūs). Atkrišana atpakaļ atkarībā viņus neatmet starta pozīcijā. Tas neizdzēš visu darbu un uzņemto virzienu. Viņiem vienmēr ir vēl viena iespēja atgriezties uz ceļa, lūgt palīdzību Pestītājam un turpināt doties uz priekšu.

  5. Turpiniet cerēt.

    Skatoties, kā jūsu tuvinieks cenšas pārvarēt atkarību, jūs dažkārt sāksiet prātot, vai viņš jebkad pilnībā atlabs. (Ticiet man, es zinu. Es to esmu piedzīvojusi vairāk reižu, nekā gribētos atzīt.) Pat Mormons jautāja: „Un, kas ir tas, uz ko jūs cerēsit?” Bet neatkarīgi no tā, cik ir grūti, mums vienmēr paliek „cerība caur Kristus Izpirkšanu” (Moronija 7:41).

Visas manas dzīves laikā mana mamma ir kritusi atpakaļ atkarībā daudz vairāk reižu, nekā es varu saskaitīt, taču šobrīd es ar lepnumu varu teikt, ka ir pagājuši seši gadi, kopš viņa pēdējo reizi lietoja alkoholu. Lai arī man vairākus gadus vajadzēja mācīties un no jauna apgūt vislabākos veidus, kā viņu atbalstīt, skatoties uz viņas atveseļošanos, es esmu sapratusi to, ka neviens nav tik zemu kritis, lai nevarētu atgriezties. Neatkarīgi no tā, cik daudz reižu jūsu tuvinieks pakrīt, turpiniet censties — turpiniet viņu atbalstīt jebkādā veidā. Atlabšana ir apņemšanās mūža garumā — tas ir asaru, uzvaru, neveiksmju un triumfu pilns ceļš — un par to ir vērts cīnīties.

Atsauces

  1. Dilans Tomass, „Do not go gentle into that good night” (1951. g.).

  2. Rasels M. Nelsons, „Addiction or Freedom”, Ensign, 1988. g. nov., 7. lpp.

  3. Brené Brown, Daring Greatly: How the Courage to Be Vulnerable Transforms the Way We Live, Love, Parent, and Lead (2012. g.), 58. lpp.

  4. Brené Brown, Dare to Lead: Brave Work. Tough Conversations. Whole Hearts (2018. g.), 129. lpp.

  5. Rasels M. Nelsons, „Addiction or Freedom”, 7. lpp.

  6. Džefrijs R. Holands, „Tāpēc esiet pilnīgi — ar laiku” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2017. g. nov., 42. lpp.

  7. Ulisess Soaress, „Ņemiet savu krustu un sekojiet Man”, Ensign vai Liahona, 2019. g. nov., 114. lpp.

  8. Ulisess Soaress, „Ņemiet savu krustu un sekojiet Man”, 114. lpp.