Jēzus Kristus — mans Glābējs

1990. gadā mūsu ģimenē piedzima pirmais bērns — skaista, maza meitenīte. Tikko bija sabrukusi Padomju Savienība, un manā valstī, Igaunijā, atkal bija reliģijas brīvība. Daudzi cilvēki steidzās uz baznīcām, lai apprecētos vai kristītu savus mazos bērnus. Lai gan mēs ar sievu arī domājām par mūsu meitas kristīšanu, mēs nolēmām to nedarīt. Mēs tam neredzējām jēgu. Daudzi cilvēki apmeklēja baznīcu, jo tajā laikā tas bija modē. Tā bija tradīcija, kas bija aizliegta ilgu gadu garumā un kas atkal bija iespējama. Bieži vien šie cilvēki pat neticēja Dievam. Arī mēs nebijām ticīgi, tāpēc nesaskatījām jēgu mūsu bērna kristīšanā bez ticības Dievam un Jēzum Kristum. Tajā laikā es domāju, ka kristībām būtu jābūt tādām kā derībām ar Dievu, taču ko gan dažus mēnešus vecs mazulis varētu zināt par derībām? Tāpēc mūsu bērns netika kristīts luterāņu baznīcā, un šī bija pirmā reize, kad mēs domājām par Dievu un Viņa svētajiem priekšrakstiem.

Pēc diviem gadiem mēs satikām misionārus, kuri mums pastāstīja par atjaunoto Jēzus Kristus Baznīcu un tās principiem. Viss likās tik patiess, ka jau mūsu pirmajā tikšanās reizē mēs paziņojām, ka vēlamies tikt kristīti. Turpmākajās stundiņās misionāri mūs mācīja un sagatavoja kristībām. Man viena no svarīgākajām mācībām bija izpratne par to, ka Jēzus Kristus ir mans Glābējs. Viņš upurēja Savu dzīvi manu grēku dēļ, lai es un mana ģimene varētu dzīvot mūžīgi kopā ar mūsu Debesu Tēvu. Es atceros sevi prātojam par to, kā es varu izrādīt Viņam pateicību par to, ko Viņš ir izdarījis manā labā. Es sapratu, ka vienīgais veids, kā es varu Viņam izrādīt pateicību, ir pieņemt Viņa mācības, sekot tām un kalpot Viņam.

Es esmu kalpojis Viņam jau trīsdesmit gadu, un es varu liecināt, ka es ticu Kristum. Kā Viņa Baznīcas loceklis es Viņam ticu no visas savas sirds. Kā Viņa kalps es vēlos aicināt ikvienu: „Nāciet pie Kristus un topiet pilnveidoti Viņā,” kā teica Moronijs, „un … noraidiet jebkādu bezdievību” (Moronija 10:32). Es liecinu, ka Viņš ir Dieva Dēls un pasaules Glābējs.

Džozefs Smits, pirmais šī atklāšanas laika pravietis, rakstīja:

„Mēs ticam Dievam, Mūžīgajam Tēvam, un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum, un Svētajam Garam.”

„Mēs ticam, ka caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem” (Ticības apliecinājumi 1:3).

Neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai rases — mēs visi varam tikt izglābti ar vienādiem nosacījumiem. Lai saņemtu mūžīgo dzīvi, mums ir jātic Viņam, jānožēlo savi grēki, jātiek kristītiem Viņa Vārdā, jāsaņem Svētā Gara dāvana un jāpastāv līdz galam.

Dievs Tas Kungs ir sūtījis Savus svētos praviešus starp visiem cilvēkiem, lai mācītu šīs lietas visos laikos un arī mūsu dienās.

Simtiem gadu pirms Kristus kalpošanas uz Zemes pravietis Jesaja par Viņu rakstīja:

„Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas. …

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts, … ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:4-5.)

Ja mēs patiesi spētu izjust Glābēja mīlestību pret mums un iespējas, kuras mums ir pieejamas caur Viņa veikto upuri, mēs neatliktu savu grēku un pārkāpumu nožēlošanu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē — ievērot Dieva baušļus un sakārtot savu dzīvi. Tas nozīmē — nožēlot gan lielus, gan mazus grēkus. Tas nozīmē — mīlēt savus tuvākos, dzīvot priekšzīmīgu dzīvi un būt labam dzīvesbiedram. Tas nozīmē — ar savu piemēru rādīt un mācīt saviem bērniem, kā iet patiesības un gudrības ceļu. Tas nozīmē — būt godīgam savās lietās un kalpot citiem, kas ietver dalīšanos Jēzus Kristus evaņģēlijā ar pasauli un mīlestības pilnu kalpošanu tiem, kam vajadzīga palīdzība.

Es ceru, ka mēs visi iepazīsim un mīlēsim mūsu Kungu, paklausot Viņa vārdam, lai būtu gatavi būt starp tiem svētītajiem, kuri ir dzirdējuši un ticējuši Viņa nozīmīgajiem vārdiem Ģetzemanes dārzā Viņa mirstīgās dzīves pēdējā vakarā: „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.) Šī ir arī mana liecība Jēzus Kristus Vārdā, āmen.