Spīdeklis mūsu kājām

Vecās Derības laikos cilvēki izmantoja eļļas lukturus, lai tumsā izgaismotu sev ceļu. Lielākā daļa šo lukturu bija veidoti no trim daļām:

1. māla bļodiņas, kurā tika lieta olīveļļa; parasti tā bija tik liela, lai cilvēks to varētu paņemt plaukstā;

2. lina dakts, kas bija jāaizdedzina, kad bija piesūcināta ar eļļu;

3. snīpja jeb sprauslas, kas noturēja dakti.

Vienkārši eļļas lukturi ar vienu dakti spēja izgaismot tikai metra attālumu. Kad lukturi tika izmantoti staigājot, tie deva tieši tik daudz gaismas, lai cilvēks redzētu vienu soli sev priekšā un tumsā varētu piesardzīgi doties uz priekšu.

Attēls

Jēzus Kristus tur eļļas lukturi

Izmantots ar atļauju. Lead, Kindly Light [Ved, maigā Gaisma!], Saimons Djūijs. Ar altusfineart.com atļauju © 2022.

Tā Kunga vārds var izgaismot mūsu ceļu cauri tumsai un apjukumam, kas mūs ieskauj pasaulē.

Tas Kungs mums ir lūdzis neapslēpt savu gaismu, bet nest evaņģēlija gaismu sev līdzi, lai citi to varētu redzēt (skat. Mateja 5:14–16).

Mūsu katra paša ziņā ir nodrošināt, lai mūsu lukturos būtu eļļa (skat. Mateja 25:1–13). Mēs to varam izdarīt lūdzot, studējot Svētos Rakstus, kalpojot, sekojot pravietim un nododoties citiem ticības un ziedošanās pilniem darbiem (skat. Spencer W. Kimball, Faith Precedes the Miracle [1972. g.], 256. lpp.).

Ja mēs izrādām ticību, Tas Kungs dažreiz izgaismo mūsu ceļu tieši tik daudz, lai mēs varētu spert vēl vienu soli (Boyd K. Packer, „The Candle of the Lord”, Ensign, 1983. g. janv., 54. lpp.).