Barojiet savu dvēseli ar biežu lūgšanu

Kad pravietis Ēnoss mežā medīja zvērus, viņš apdomāja „vārd[us], kurus [viņš] bieži bij[a] dzirdējis savu tēvu runājam par mūžīgo dzīvi un svēto prieku”. Šie vārdi „iegrima dziļi [viņa] sirdī” (Ēnosa 1:3).

Tā kā Ēnosa prāts bija iegrimis šajās dziļajās pārdomās, viņš sajuta spēcīgu vajadzību: „Mana dvēsele bija izsalkusi,” viņš teica. (Ēnosa 1:4; uzsvērums pievienots.)

Ko Ēnoss darīja, kad sajuta garīgo izsalkumu, vajadzību pēc garīgās barības? „Es nometos ceļos sava Radītāja priekšā,” viņš teica, „un es piesaucu Viņu varenā lūgšanā un aizlūgšanā par savu dvēseli.” (Ēnosa 1:4.)

Tik liels bija Ēnosa garīgais izsalkums, ka viņš lūdza „visu dienu … un, kad pienāca nakts, [viņš] vēl aizvien raidīj[a] savu balsi augšup, lai tā sasniegtu debesis” (Ēnosa 1:4). Galu galā Dievs atbildēja uz viņa lūgšanu un piedeva viņa grēkus. Ēnoss juta, ka viņa vaina tika aizslaucīta prom. Taču viņa garīgā barība ar to nebeidzās.

Viņš uzzināja par spēku, ko sniedz ticība Jēzum Kristum, un Viņš izlēja visu savu dvēseli savas tautas labā, pat savu ienaidnieku labā. Viņš noslēdza derības ar To Kungu un pretī ieguva Viņa solījumus. Un pēc tam, kad Ēnoss bija lūdzis, viņš devās savas tautas vidū, pravietodams un liecinādams to, ko viņš bija dzirdējis un redzējis. (Skat. Ēnosa 1:5–19.)

Ne katra lūgšana tiks atbildēta tik grandiozā veidā, taču lūdzot mēs joprojām varam gūt nozīmīgas pieredzes — pat tādas, kas atstāj ietekmi uz visu dzīvi. Mēs varam apgūt dažas svarīgas mācības no Ēnosa lūgšanas pieredzes. Piemēram:

• Cenšoties pilnīgāk dzīvot saskaņā ar evaņģēliju, mēs varēsim labāk sajust savu garīgo izsalkumu.

• Mūsu garīgais izsalkums var un tam vajadzētu likt mums nomesties ceļos, meklējot Debesu Tēva palīdzību.

• Lūdzot Debesu Tēvu, mēs varam remdēt savu garīgo izsalkumu un saņemt ko vairāk.

• Mēs varam lūgt jebkurā vietā un jebkurā laikā.

• Lūgšana var mums palīdzēt nožēlot grēkus.

• Lūgšana var stiprināt mūsu ticību Jēzum Kristum.

• Mēs varam iegūt personisku liecību par to, ka mūsu Debesu Tēvs mūs dzird un zina par mums.

• Liecība un spēks, ko mēs saņemam no lūgšanas, var mums palīdzēt kalpot citiem un viņus stiprināt.

Attēls

Elders Soaress zēna gados

Mana pieredze ar lūgšanas spēku

Gluži kā Ēnoss, arī es apguvu šīs pašas mācības caur personīgo pieredzi. Mani vecāki pievienojās Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai, kad es biju mazs puika, un es kristījos, kad man bija astoņi gadi. Man sirdī vienmēr bija laba, silta sajūta attiecībā uz manu Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, Viņa atjaunoto evaņģēliju un Viņa Baznīcu. Taču tikai tuvojoties 16 gadu vecumam, es sāku lūgt par šo mācību patiesumu.

Būdams iedvesmas vadīts, bīskaps mani aicināja mācīt jauniešu Svētdienas skolas klasi. Man bija jāmāca stunda par to, kā mēs varam iegūt liecību par evaņģēliju caur lūgšanu. Šis bīskapa sniegtais uzdevums lika man aizdomāties daudz dziļāk par manu liecību. Es biju veltījis laiku, lai studētu Mormona Grāmatu, un vienmēr biju jutis, ka Baznīca ir patiesa. Es biju vienmēr ticējis Glābējam Jēzum Kristum, taču es nekad nebiju sirds dziļumos pievērsies Moronija solījumam, kas atrodams Moronija 10:4–5. Es nekad nebiju lūdzis par evaņģēlija patiesumu.

Es atceros, kā sirdī sajutu: ja es grasos šiem jauniešiem mācīt par to, kā iegūt liecību caur lūgšanu, man pašam ir jālūdz par liecību. Mana dvēsele bija izsalkusi, iespējams, citādāk nekā Ēnosam, taču es noteikti sajutu garīgu vajadzību.

Gatavojoties nodarbībai, es nometos ceļos un izteicu savas sirds vēlmes manam Debesu Tēvam, lai Viņš apstiprinātu to patiesību, ko sajutu. Es negaidīju nekādu diženu apliecinājumu. Taču, kad Tam Kungam vaicāju, vai evaņģēlijs ir patiess, es sajutu sirdī ļoti jauku sajūtu, — šo kluso, mierīgo balsi, kas man apliecināja, ka tas ir patiess un ka man ir jāturpina darīt to, ko daru.

Šī sajūta bija tik spēcīga, ka es nekad nevarētu ignorēt šo atbildi un pateikt, ka to nezināju. Visu to dienu es aizvadīju, juzdamies ļoti laimīgs. Mans prāts bija pievērsts debesu lietām, apdomājot šo jauko sajūtu savā sirdī.

Nākamajā svētdienā es stāvēju savu trīs vai četru klasesbiedru priekšā, kuri visi bija jaunāki par mani. Es viņiem liecināju, ka Debesu Tēvs atbildēs uz viņu lūgšanām, ja viņiem ir ticība.

Attēls

Elders Soaress

Kopš tā brīža šī liecība vienmēr palika manī. Tā man palīdzēja pieņemt lēmumus, it īpaši brīžos, kad saskāros ar grūtībām. Tās dienas lūgšana līdz ar papildu apliecinājumiem, ko guvu gadu gaitā, man ir ļāvusi ar pārliecību cilvēkiem liecināt par to, ka viņi var saņemt atbildes no Debesu Tēva, ja viņi lūdz ticībā. Tas tā ir bijis, kad es liecināju kā misionārs, kā Baznīcas vadītājs, kā tēvs un kā vīrs, un pat šodien — kā apustulis.

Protams, ka mēs nelūdzam tikai tad, kad jūtam konkrētu, spēcīgu garīgo vajadzību. Kad tad mums ir jālūdz? Un par ko mums vajadzētu lūgt? Īsā atbilde ir: jebkurā laikā un par jebko.

Dievs ir mūsu Debesu Tēvs. Šī apziņa ietekmē mūsu lūgšanas. Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Iegūstot zināšanas par Dievu, mēs sākam saprast, kā Viņam tuvoties un kā vaicāt tā, lai saņemtu atbildes. … Kad mēs esam gatavi nākt pie Viņa, Viņš ir gatavs nākt pie mums.”¹

Mūsu Debesu Tēvs vienmēr ir gatavs mūs uzklausīt un vēlas, lai mēs Viņu lūgtu regulāri un bieži. Mums vajadzētu „apsprie[sties] ar To Kungu visā, ko [mēs darām]” (Almas 37:37) un lūgt no rīta, pa dienu un vakarā. Mums būtu jālūdz mājās, darbā un skolā, — lai arī kur mēs atrastos un lai arī kādus darbus veiktu (skat. Almas 34:17–26).

Mums būtu jālūdz savās ģimenēs (skat. 3. Nefija 18:21). Mums būtu jālūdz „balsī un savā sirdī, publiski un personiski” (Mācības un Derību 81:3). Un „kad [mēs] nepiesauca[m] To Kungu, [mums jāļauj mūsu sirdīm būt pilnām], nepārtraukti vēršoties lūgšanā pie Viņa par [mūsu] labklājību un arī par to labklājību, kuri ir ap [mums]” (Almas 34:27). Un mums vienmēr ir jālūdz Tēvs Jēzus Kristus vārdā (skat. 3. Nefija 18:19–20).

Attēls

Džozefs Smits jauna vīrieša gados

Džozefa Smita ilustrācija, Valters Reins, pavairot aizliegts

Tuvošanās mūsu Debesu Tēvam

Mūsu Tēvs debesīs vēlas mūs svētīt. Un Viņš to darīs, ja vien mēs pēc tā lūgsim. Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Paturiet prātā, ka bez vaicāšanas mēs nekā nevaram saņemt; tamdēļ lūdziet ticībā un jūs saņemsiet tādas svētības, kuras Dievs pēc Sava prāta nolems jums dāvāt.”²

Mūsu regulārās un bieži teiktās lūgšanas ir būtiska „sabalansētas diētas” sastāvdaļa, sniedzot mūsu izsalkušajām dvēselēm garīgo barību. Saziņa ar Debesu Tēvu lūgšanā ir pieejama un gaidīta vienmēr un visur.

Viena no manām iemīļotākajām rakstvietām māca, kā mums vajadzētu tuvoties mūsu Debesu Tēvam, kad esam nometušies ceļos, lai lūgtu: „Esi pazemīgs; un Tas Kungs, tavs Dievs, vedīs tevi aiz rokas un dos tev atbildes uz tavām lūgšanām.” (Mācības un Derību 112:10.) Kad mēs būsim pazemīgi un paklausīgi, Debesu Tēvs būs ar mums. Viņš mūs vedīs aiz rokas. Viņš mūs iedvesmos, lai mēs zinātu, kur iet un ko darīt. Viņš atbildēs uz mūsu lūgšanām saskaņā ar Savu gribu, Savā veidā un laikā un ar pilnīgām zināšanām par to, kas nāk mums par labu.

To mums vajadzētu atcerēties un lolot iespējas tuvināties Dieva tronim un saņemt svētības no Viņa rokas.