Džordža Alberta Smita dzīve un kalpošana

Kādu dienu, kad Džordžs Alberts Smits kalpoja par Baznīcas prezidentu, viņam tika atsūtīta fotogrāfija ar zīmīti, kurā bija teikts: „Es jums sūtu šo fotogrāfiju, jo tā uzskatāmi attēlo cilvēku, kāds, mūsuprāt, jūs esat.” Attēlā bija redzams prezidents Smits, apmeklējot kādu māti un viņas četrus bērnus. Tajā dienā prezidents Smits steidzās, lai paspētu uz vilcienu, un viņu apturēja kāda māte, cerot, ka viņas bērniem būs iespēja paspiest roku Dieva pravietim. Šo brīdi kāds novērotājs iemūžināja fotogrāfijā.

Zīmītē vēl bija teikts: „Iemesls, kāpēc mēs [šo fotogrāfiju] glabājam kā dārgumu, ir tāds, ka neskatoties uz to, ka jūs bijāt aizņemts, ka jūs steidzāties uz mašīnu un tad uz vilcienu, jūs tomēr atvēlējāt laiku, lai paspiestu roku katram šīs ģimenes bērnam.”¹

Šāda laipnība bija raksturīga Džordža Alberta Smita dzīvē un kalpošanā. Vai nu sniedzot mīlestību un iedrošinājumu kādam tuvākam, kuram bija grūtības ticībā, vai organizējot milzīgus labklājības pasākumus, lai pabarotu tūkstošiem cilvēku, Džordžs Alberts Smits dzīvoja pēc Glābēja baušļa: „Tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu” (Marka 12:31).

Agrīnie gadi, 1870–1890

Džordžs Alberts Smits piedzima 1870. gada 4. aprīlī Džona Henrija un Sāras Fāras Smitu ģimenē, pieticīgās mājās Soltleiksitijā. Smitu ģimenes senči bija daudz kalpojuši Dieva valstībā. Džordža Alberta Smita tēvs vēlāk kalpoja Divpadsmit apustuļu kvorumā un Augstākajā Prezidijā. Viņa vectēvs un vārdabrālis Džordžs A. Smits bija pravieša Džozefa Smita brālēns un bija starp pirmajiem Pēdējo dienu svēto pionieriem, kuri 1847. gadā ienāca Sālsezera ielejā; Džordžs A. Smits bija arī apustulis un prezidenta Brigama Janga padomnieks. Džordža Alberta vecvectēvs Džons Smits kalpoja par Baznīcas patriarhu un par Soltleiksitijas pirmo staba prezidentu. Un viņa vectēvs no mātes puses Lorins Fārs bija pirmais Ogdenas mērs Jūtas štatā un šīs pilsētas pirmais staba prezidents.

Džordžs Alberts Smits mīlēja un apbrīnoja savus vecākus. Viņš pateicās savam tēvam par to, ka viņu iemācīja sniegties pēc grūtībās nonākušajiem,² un viņš slavēja savu māti par upuriem, ko viņa nesa, lai savu ģimeni audzinātu evaņģēlijā. „Kaut arī mēs bijām ļoti nabadzīgi,” viņš atminas, „un, kad man bija pieci gadi, mans tēvs bija misijā, es neatceros, ka mana māte kādreiz būtu žēlojusies, un es neredzēju, ka viņa raudātu apkārtējo apstākļu dēļ. Viņa spēja dzīvot tik taupīgi kā neviens cits, ko es jebkad esmu pazinis. …

… Kad tēvs misijas laikā nebija mājās, viņa vietu ieņēma māte, un viņa prombūtnes laikā viņa patiešām bija ģimenes galva. Mēs skaitījām savas lūgšanas un svētījām ēdienu, un slimības gadījumā viņa aicināja elderus, jo viņa ļoti ticēja evaņģēlija priekšrakstiem. Viņa allaž bija precīza desmitās tiesas maksātāja, un, cik vien es esmu spējis atklāt, viņas prātā nekad neienāca doma, ka, iespējams, varētu būt kāda kļūda un ka „mormonisms” nav patiess. Viņa tam tic ar visu savu dvēseli.”³

Džordžs Alberts Smits sevišķi atceras savu māti, mācot viņam par lūgšanu un paļāvību, ka Dievs atbildēs: „Kad es domāju par savas mātes ietekmi bērnībā, es sajūtu godbijību un esmu aizkustināts līdz asarām. … Es atceros, it kā tas būtu bijis vakar, ka viņa paņēma mani aiz rokas un mēs kāpām augšup pa kāpnēm uz otro stāvu. Tur es nometos ceļos viņas priekšā un turēju viņas roku, kad viņa man mācīja lūgt Dievu. Paldies Dievam par tādām mātēm, kuru sirdīs ir evaņģēlija gars un vēlme svētīt. To lūgšanu es varu atkārtot tagad, un ir pagājis daudz gadu, kopš es to iemācījos. Tā man sniedza pārliecību, ka man ir Debesu Tēvs, un man ļāva zināt, ka Viņš dzirdēja un atbildēja uz lūgšanu. Kad es kļuvu vecāks, mēs joprojām dzīvojām divstāvu karkasa ēkā, un, kad vējš stipri pūta, tā šūpojās, it kā gribētu apgāzties. Reizēm es biju pārāk izbijies, lai spētu aizmigt. Mana gulta atradās nelielā istabā, un daudzas naktis es kāpu augšā un metos ceļos, un lūdzu savu Debesu Tēvu, lai Viņš parūpētos par māju, pasargātu to, lai tā nesalūztu gabalos, un esmu devies atpakaļ uz savu nelielo gultu, būdams pavisam drošs, ka es tikšu pasargāts no ļauna, it kā es turētu sava Tēva roku.”⁴

Atskatoties uz savu bērnību, Džordžs Alberts Smits teica:

„Mani vecāki dzīvoja ļoti pieticīgos apstākļos, taču es slavēju savu Radītāju un no visas sirds pateicos Viņam, ka Viņš mani sūtīja viņu mājās.

… Zēna gados es uzzināju, ka šis ir Tā Kunga darbs. Es uzzināju, ka uz Zemes dzīvoja pravieši. Es uzzināju, ka Visuvarenā iedvesma var ietekmēt tos cilvēkus, kuri dzīvo tās cienīgi.

… Es esmu pateicīgs par savām pirmdzimtības tiesībām, pateicīgs vecākiem, kuri man mācīja Jēzus Kristus evaņģēliju un rādīja priekšzīmi savās mājās.”⁵

Bērnībā Džordžs Alberts bija priecīgs, draiskulīgs zēns. Draugi augstu vērtēja viņa priecīgo noskaņojumu, un viņam patika viņus izklaidēt, spēlējot mutes harmonikas, bandžo un ģitāru un dziedot smieklīgas dziesmas. Tomēr viņam bija arī tāda dzīves pieredze, kas viņam palīdzēja nostiprināt atbildības sajūtu, kas bija īpaša viņa vecumā. 12 gadu vecumā Džordžs Alberts apmeklēja Brigama Janga akadēmiju, kur viņš saņēma kādu padomu, kam bija liela ietekme uz viņa dzīvi. Vēlāk Viņš atcerējās:

„Man laimējās, ka viens no maniem skolotājiem bija Dr. Karls G. Mēzers, izcils pedagogs, kurš pirmais aizsāka mūsu izcilo Baznīcas skolu veidošanu. … Es nevaru daudz ko atcerēties, ko viņš teica tā gada laikā, kad es tur biju, taču ir viena lieta, ko, iespējams, es nekad neaizmirsīšu. Es esmu to daudzas reizes atkārtojis. … Kādu dienu Dr. Mēzers piecēlās un sacīja:

„No jums tiks prasīta atbildība ne tikai par to, ko jūs darāt, bet no jums tiks prasīta atbildība arī par domām, ko jūs domājat.”

Man kā zēnam vēl nebija izveidojies ieradums kontrolēt savas domas, tādēļ tā man bija diezgan liela mīkla, jo es nezināju, kas man bija jādara, un tas mani uztrauca. Faktiski tas man pielipa kā dadzis. Aptuveni septiņas vai desmit dienas vēlāk es pēkšņi sapratu, ko viņš ar to domāja. Es spēju saprast tā nozīmi. Negaidot es saņēmu izskaidrojumu viņa teiktajam — protams, ka no tevis tiks prasīta atbildība par tavām domām, jo, kad tava dzīve mirstībā būs noslēgusies, tā būs tavu domu kopsumma. Šis viens norādījums ir bijis liela svētība visā manā dzīvē, jo es sapratu, ka tad, kad mani dzīves darbi būs pabeigti, es būšu savu domu rezultāts.”⁶

Jaunais Džordžs Alberts Smits uzņēmās daudz mājas pienākumu 1882. gadā, kad viņa tēvs, kurš divus gadus kalpoja Divpadsmito kvorumā, tika aicināts par Eiropas misijas prezidentu. Džona Henrija prombūtnē bija vajadzīgs, lai Alberts palīdzētu apgādāt ģimeni. 13 gadu vecumā viņš pieteicās darbam Baznīcai piederošā ražotnē un universālveikalā Soltleiksitijā, taču vadītājs teica, ka viņi nevar atļauties pieņemt darbā nevienu cilvēku. Džordžs Alberts atbildēja, ka viņš nav prasījis, lai viņam maksātu, bet tikai lai dotu darbu. Viņš piebilda: „Es zinu, ka, ja es esmu kā vērts, man maksās.”⁷ Pateicoties savai pozitīvajai attieksmei, viņš izpelnījās rūpnīcas strādnieka amatu ar samaksu 2,50 dolāri nedēļā, un drīz vien viņa centība un uzcītība palīdzēja iegūt labākus amatus uzņēmumā.

18 gadu vecumā viņš atrada darbu dzelzceļa apskates grupā. Strādājot šajā darbā, spilgtais saules gaismas atspīdums tuksneša smiltīs sabojāja viņa acis. Tas neatgriezeniski ietekmēja Džordža Alberta redzi — viņam bija grūtības ar lasīšanu, un tādēļ viņš izjuta neērtības visu savu dzīvi.

Kalpošana misijā un laulība, 1891–1894

1891. gada septembrī prezidents Vilfords Vudrafs aicināja Džordžu Albertu Smitu īstermiņa misijā Jūtas štata dienvidos. Viņam tika dots īpašs uzdevums strādāt ar šī reģiona Baznīcas jauniešiem. Četrus mēnešus viņš ar savu pārinieku palīdzēja izveidot jauniešu organizācijas stabos un bīskapijās, uzstājās daudzās sanāksmēs un mudināja jauniešus dzīvot pēc Baznīcas standartiem.

Pēc atgriešanās no savas misijas Džordžs Alberts turpināja izrādīt uzmanības apliecinājumus bērnības mīļotai draudzenei — Lūsijai Vudrafai — prezidenta Vilforda Vudrafa mazmeitai. Viņi uzauga kaimiņos, un Lūsija bija pamanījusi rakstura iezīmes, ko pilnveidoja Džordžs Alberts. Savā dienasgrāmatā viņa ierakstīja: „Šovakar es dodos pie miera, sirdī izjūtot pateicību Dievam … un lūdzu, lai Viņš man dotu spēku būt cienīgākai pieņemt tā cilvēka mīlestību, kurš — es nelokāmi ticu — ir viens no vislabākajiem jauniem vīriešiem, kurš jebkad dzīvojis uz Zemes. Viņa labestība un laipnība liek saskriet asarām manās acīs.”⁸

Taču Lūsijai bija daudzi citi pielūdzēji, un daži no viņiem bija ļoti turīgi un dāvināja viņai neparasti dārgas dāvanas. Savukārt Džordžs Alberts piesaistīja Lūsijas uzmanību ar savu ziedošanos Tam Kungam. Viņš Lūsijai rakstīja: „Ja Tu vēlies precēties ar kādu naudas dēļ, tas nebūšu es, jo es jau sen esmu nolēmis, ka es savu dzīvi un savu laiku veltīšu nevis naudas pelnīšanai, bet kalpošanai Tam Kungam un lai palīdzētu Viņa bērniem šajā pasaulē.”⁹ Lūsija izdarīja izvēli, un 1892. gada 25. maijā viņa un Džordžs Alberts tika salaulāti Mantī Jūtas Templī. Ceremoniju izpildīja Džordža Alberta tēvs. Tajā dienā Lūsija savam vīram iedeva mazu medaljonu, kura iekšpusē bija viņas fotoattēls. Viņš šo medaljonu piekāra pie sava pulksteņa ķēdes, kur tas karājās tuvu viņa sirdij, un to valkāja gandrīz katru dienu visu atlikušo dzīvi.¹⁰

Jaunlaulātie kopā bija mazāk nekā mēnesi, kad Džordžs Alberts devās citā misijā — šoreiz sludināšanas uzdevumā uz Savienoto Valstu dienvidiem. Lai arī viņi zināja, ka viņam ir jādodas prom — aicinājums nāca trīs nedēļas pirms viņu laulībām — šķirties tomēr bija grūti. Viņi abi bija ārkārtīgi priecīgi, kad pēc četriem mēnešiem Lūsija tika aicināta kalpot kopā ar savu vīru misijas birojā, kur elders Smits nesen kā bija saņēmis uzdevumu kalpot par misijas sekretāru.

Dienvidu štatu misijas prezidents bija Dž. Goldens Kimbals, kurš tajā pat laikā kalpoja kā Septiņdesmito loceklis. Divas reizes eldera Smita kalpošanas laikā prezidentam Kimbalam bija jāatstāj misija, lai nokārtotu svarīgas lietas Soltleiksitijā — vienu reizi drīz pēc tam, kad elders Smits kļuva par misijas sekretāru, un otru reizi — aptuveni gadu vēlāk. Abās reizēs prezidents Kimbals nodeva elderam Smitam misijas vadīšanas un pārvaldīšanas milzīgo atbildību, daudzās vēstulēs sniedzot atbalstu un padomus. Elders Smits kalpoja par prezidenta vietas izpildītāju kopumā aptuveni 16 mēnešus. Prezidents Kimbals uztraucās par savu ilgo prombūtni, taču viņš uzticējās savam jaunajam palīgam. Vēstulē elderam Smitam viņš rakstīja: „Es domāju, ka mana uztveres spēja un saprāts, lai cik ierobežots tas būtu, ļauj man novērtēt Tavu godprātīgumu un vērtību, un es Tev apliecinu, ka to augstu novērtēju.”¹¹ Citā vēstulē viņš rakstīja: „Vienmēr ļauj šai domai būt noteicošajai — es augstu vērtēju Tavus darbus, dedzīgumu un labvēlību.”¹²

Prezidentam Kimbalam bija daudz iespēju būt par liecinieku eldera Smita dedzīgumam un labvēlībai. Reiz viņi abi ceļoja kopā un bija uzaicināti pavadīt nakti nelielā baļķu namiņā. Džordžs Alberts Smits vēlāk atcerējās:

„Ap pusnakti mūs pamodināja briesmīgi kliedzieni un brēcieni, kas bija dzirdami ārpusē. Kad mēs piecēlāmies sēdus savās gultās, lai noskaidrotu situāciju, mēs izdzirdējām neķītru valodu. Tā bija gaiša, mēness apspīdēta nakts, un ārpusē mēs varējām saskatīt daudzus cilvēkus. Prezidents Kimbals izlēca no gultas un sāka ģērbties. Vīri dauzīja pa durvīm un rupjiem vārdiem pavēlēja mormoņiem nākt ārā, teikdami, ka viņi grasās tos nošaut. Prezidents Kimbals man pajautāja, vai es necelšos un neģērbšos, un es viņam teicu, ka nē — es palikšu gultā, jo es esmu pārliecināts, ka Tas Kungs parūpēsies par mums. Pēc dažām sekundēm istabu piepildīja šāviņu troksnis. Acīmredzot grupējums bija sadalījies četrās daļās un šāva pa katru mājas stūri. Pār mūsu galvām visos virzienos lidoja koka skaidas. Šaušana brīžiem pieklusa, tad tika šauta jauna zalve un atkal lidoja koka skaidas. Es neizjutu nekādas šausmas. Kamēr es tur gulēju, es biju pavisam mierīgs, pieredzot vienu no šausmīgākajiem savas dzīves notikumiem, taču es biju pārliecināts … ka Tas Kungs mani pasargās, un Viņš mani pasargāja.

Galu galā grupējums zaudēja drosmi un devās prom. Kad nākamajā rītā mēs atvērām durvis, tad atradām milzīgu saini ar smagām hikorijas koka nūjām — līdzīgas tām, ko grupējumi izmantoja, lai sistu misionārus dienvidu štatos.”¹³

Daudzus gadus vēlāk Džordžs Alberts Smits dalījās šajā pieredzē ar saviem mazbērniem, lai mācītu viņiem paļauties uz To Kungu. „Es vēlos, lai jūs atcerētos,” viņš teica, „ka Tas Kungs parūpēsies par jums briesmu brīžos, ja jūs dosit Viņam iespēju.”¹⁴

Ģimenes dzīve

Džordžs Alberts un Lūsija tika atbrīvoti no savas misijas 1894. gada jūnijā. Dažus mēnešus pēc viņu atgriešanās Soltleiksitijā Lūsija saņēma svētību no sava vectēva, prezidenta Vilforda Vudrafa, kurš viņai apsolīja, ka viņai būs bērni. 1895. gada 19. novembrī viņai piedzima meita, kuru viņi nosauca par Emīliju, un pēc četriem gadiem piedzima vēl viena meita Edīte. Viņu pēdējais bērns Džordžs Alberts, jaunākais, piedzima 1905. gadā.

Džordžs Alberts Smits bija mīlošs tēvs, un viņa bērni viņu ļoti mīlēja. Edīte par viņu rakstīja: „Manuprāt, manam tēvam bija visas īpašības, kas tēvu padara mīļu viņa meitai. Viņš bija tieši tāds tēvs, kādu es vēlējos.” Sevišķu iespaidu uz bērniem atstāja tas, kā Džordžs Alberts izturējās pret savu mīļoto sievu. „Tēva mīlestība un uzmanība pret māti bija brīnišķīga,” Edīte rakstīja. „Viņš nekad nelaida garām iespēju izteikt viņai savu atzinību. Viņi visu darīja kopā pēc rūpīgi izstrādātiem plāniem. Viņa tēvam bija ļoti dārga. … Lai arī mēs visi ļoti mīlējām savu māti, es esmu pārliecināta, ka tēva uzmanīgums un maigums pret māti padarīja viņu vēl mīļāku bērnu acīs.”¹⁵

Džordžs Alberts Smits no sirds centās palīdzēt saviem bērniem pieredzēt to prieku, ko viņš izjuta, dzīvodams pēc evaņģēlija. Kādā Ziemassvētku dienā, kad bija izsaiņotas dāvanas, viņš pavaicāja savām mazajām meitām, vai viņas piekristu atdod dažas savas dāvanas tiem bērniem, kuri Ziemassvētkos nebija saņēmuši nevienu dāvanu. Tā kā viņas nupat bija saņēmušas jaunas rotaļlietas, meitenes piekrita, ka viņas varētu atdot trūcīgajiem bērniem dažas savas vecās rotaļlietas.

„Vai jūs nevēlētos atdot viņiem arī dažas jaunās rotaļlietas?” Džordžs Alberts uzmanīgi ierosināja.

Viņa meitas vilcinājās, taču galu galā viņas piekrita atdot vienu vai divas no viņu jaunajām rotaļlietām. Tad Džordžs Alberts aizveda meitenes uz to bērnu mājām, par kuriem viņš bija domājis, un viņi pasniedza dāvanas. Šī pieredze bija tik iedvesmojoša, ka tad, kad viņi devās prom, viena no meitenēm ar priekpilnu sajūsmu teica: „Tagad iesim un aiznesīsim viņiem pārējās rotaļlietas.”¹⁶

Divpadsmit apustuļu kvorums, 1903–1945

Otrdien, 1903. gada 6. oktobrī, Džordžam Albertam Smitam bija aizņemta darbadiena, un tajā dienā viņš nevarēja apmeklēt Vispārējās konferences sesijas. Brīdī, kad viņš devās prom no sava biroja, konferences pēcpusdienas sesija bija gandrīz jau beigusies, tāpēc viņš devās mājup, plānodams aizvest bērnus uz gadatirgu.

Kad viņš pārradās mājās, viņu pārsteidza viesu pūlis, un kāds no tiem panāca uz priekšu un viņu sirsnīgi apsveica.

„Ko tas viss nozīmē?” viņš vaicāja.

„Vai tad tu nezini?” viņa atbildēja.

„Ko es nezinu?”

„Nu, tu tiki atbalstīts par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli,” viešņa iesaucās.

„Tas nevar būt,” Džordžs Alberts teica. „Tā noteikti ir kāda kļūda.”

„Es pati to dzirdēju,” viņa neatlaidās.

„Tas noteikti ir kāds cits Smits,” viņš teica. „Es par to neko neesmu dzirdējis, un es nespēju noticēt, ka tā ir patiesība.”

„Apmulsusī viešņa atgriezās Tabernaklā, lai noskaidrotu, vai viņa būtu kļūdījusies. Tur viņai tika pateikts, ka viņai ir taisnība — Džordžs Alberts Smits bija Divpadsmit apustuļu kvoruma jaunākais loceklis.¹⁷

Viņa meita Emīlija vēlāk atcerējās Smitu mājās notikušo ainu: „Šķita, ka viss Tabernakls ienāca mūsu mājās, pārgājuši pāri mājas zālienam, un raudāja, un skūpstīja māti. Viņi visi sacīja, ka tēvs ir apustulis, un mēs domājām, ka būt apustulim ir vissliktākais, kas vien ar mums varēja notikt.”

Pat pēc tam, kad šī ziņa tika apstiprināta, Džordžs Alberts Smits nolēma, ka viņš joprojām vedīs savas meitas uz gadatirgu, kā bija solījis, „lai gan viņš daudz no tā neredzēja,” Emīlija atminējās. „Viņš visu laiku pavadīja, stāvot ar muguru pret gadatirgu un runājot ar cilvēkiem.”¹⁸

Pēc divām dienām, 1903. gada 8. oktobrī, Soltleika Tempļa augšistabā prezidents Džozefs F. Smits ordinēja Džordžu Albertu Smitu par apustuli. Pēc ordinēšanas viņš tika aicināts dalīties savās sajūtās ar klātesošajiem Divpadsmito kvoruma locekļiem. „Es jūtos vājš un man pietrūkst gudrības, salīdzinot ar gados vecākiem vīriem,” viņš teica, „taču manas sirds vēlme ir patiesi Tā Kunga darba virzīšana uz priekšu. … Man ir dzīva liecība par šī darba dievišķumu; es zinu, ka evaņģēlijs ir nācis uz Zemes pēc paša Tā Kunga norādījumiem un Viņa vadībā, un ka tie, kuri ir izraudzīti vadīt, patiešām ir Viņa kalpi. Es vēlos un lūdzu, lai es varētu dzīvot šķīsti un pazemīgi, lai man būtu tiesības uz Gara pamudinājumiem un pamācībām, kas mani vadītu visas dzīves laikā.”¹⁹

Džordžs Alberts Smits kalpoja Divpadsmito kvorumā gandrīz 42 gadus, tajā skaitā 2 gadus par kvoruma prezidentu. Šajā laikā viņš pildīja daudz uzdevumu un neskaitāmos veidos svētīja cilvēkus visā pasaulē.

Dalīšanās evaņģēlijā un Baznīcas draugu iegūšana

Elderam Smitam piemita iedzimts talants — likt cilvēkiem justies nepiespiesti un ienaidniekus pārvērst draugos. Kāds vietējais uzņēmējs, kurš nebija Baznīcas loceklis, viņa bērēs teica: „Ar viņu bija viegli saprasties. Viņš bija tāds cilvēks, ko jūs vēlētos iepazīt. Viņa draudzīgais smaids, viņa sirsnīgais rokasspiediens un sirsnīgā sasveicināšanās lika jums iekšēji — savā sirdī — sajust viņa draudzības patiesumu pret jums un viņa līdzcilvēkiem.”²⁰

Šis talants bija noderīgs laikā, kad Baznīca lielākoties joprojām bija nepazīstama visā pasaulē un daudzi pret to izturējās ar aizdomām. Reiz, pildot kādu uzdevumu Rietumvirdžīnijā, viņš uzzināja, ka pilsētas amatpersonas bija draudējušas arestēt ikvienu, kas būtu pieķerts sludinām mormonismu. Elders Smits tikās ar pilsētas ierēdni, misteru Englu, lai mēģinātu mainīt šo politisko situāciju. Vēlāk viņš savā dienasgrāmatā rakstīja: „Kad es pirmoreiz tikos ar misteru Englu, viņa izturēšanās bija ļoti skarba, un viņš man strupi pateica, ka mēs netiksim paciesti tajā pilsētā. … Es viņam teicu, ka es domāju, ka viņš ir saņēmis nepareizu informāciju un ka es vēlējos apsēsties un parunāt ar viņu. … Mēs kādu laiku runājām par mormonismu. Pirms es devos prom, viņš bija ievērojami atmaidzis, un viņš paspieda man roku un iedeva savu vizītkarti. Es devos prom, sajūtot pārliecību, ka esmu izskaidrojis dažus aizspriedumus.”²¹ Pēc trim dienām elders Smits viņu apmeklēja vēlreiz un šoreiz viņam iedeva Mormona Grāmatas eksemplāru.²²

Elders Smits vienmēr meklēja iespējas runāt ar cilvēkiem par Baznīcu. Kad vien viņam bija jāceļo, lai veiktu savus uzdevumus, viņš sev līdzi ņēma Mormona Grāmatas, Baznīcas žurnālu eksemplārus un citu Baznīcas literatūru, ko viņš cerēja kādam uzdāvināt. Tā kā Mormona Grāmata sniedz spēcīgu liecību par Jēzu Kristu, elders Smits to uzskatīja par ideālu Ziemassvētku dāvanu un bieži sūtīja tās eksemplārus draugiem, kas piederēja pie citām ticībām, un pat ievērojamiem cilvēkiem, kurus viņš nekad nebija saticis.²³ Kādā vēstulē, kas bija pievienota vienai no šādām Ziemassvētku dāvanām, viņš rakstīja: „Pēc dažām dienām kristīgā pasaule svinēs Glābēja piedzimšanu, un ir pieņemts, ka šajā laikā mēs atceramies savus draugus. Tādēļ es ceru, ka Tu no manis pieņemsi Mormona Grāmatas eksemplāru. … Uzskatot, ka Tu būsi priecīgs to pievienot savai bibliotēkai, es Tev to nosūtu kā Ziemassvētku dāvanu.”

Viņš saņēma šādu atbildi: „Grāmatai būs vieta mūsu grāmatu plauktos, un tā tiks rūpīgi un bez aizspriedumiem izlasīta [no vāka līdz vākam]. Tai noteikti vajadzētu paplašināt visu lasītāju uzskatus un palīdzēt kļūt iecietīgākiem.”²⁴

Līdzdalība pilsoniskos pienākumos

Elders Smits mudināja Baznīcas locekļus iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un ar savu ietekmi uzlabot apstākļus pasaulē. Viņš pats bija iesaistīts vairākās sabiedriskās organizācijās, neskatoties uz savu Augstākā pilnvarotā laikietilpīgo aicinājumu. Viņš bija International Irrigation Congress (Irigācijas jautājumiem veltīta starptautiska kongresa) un Dry Farming Congress (Kongresa, kas veltīts lauksaimniecībai sausa klimata apstākļos) ievēlēts prezidents, kā arī viņš tika ievēlēts par National Society of the Sons of the American Revolution (Amerikas revolūcijas dēlu nacionālās biedrības) viceprezidentu sešas reizes. Elders Smits kalpoja Western Air Lines (Rietumu aviolīniju) direktoru padomē, būdams aviācijas transporta stiprs aizstāvis, lai Augstākie pilnvarotie varētu efektīvāk pildīt savus uzdevumus. Vēl viņš aktīvi iesaistījās Amerikas skautu organizācijā un 1934. gadā saņēma Silver Buffalo (Sudraba bizona) apbalvojumu, kas ir augstākais pagodinājums skautu organizācijā. Pēc Pirmā pasaules kara viņš vairākus gadus kalpoja par priekšsēdētāju Jūtas štata palīdzības kampaņā armēņiem un sīriešiem un par International Housing Convention (Starptautiskās konvencijas par dzīvokļu apgādes jautājumiem) štata pārstāvi, kuras mērķis bija atrast pajumti tiem cilvēkiem, kuri kara dēļ bija zaudējuši savus mājokļus.²⁵

Pirms Džordžs Alberts Smits tika aicināts par apustuli, viņš bija aktīvs politikā un dedzīgi piedalījās kampaņās par jautājumiem un kandidātiem, kas, viņaprāt, varētu uzlabot situāciju sabiedrībā. Kad viņš kļuva par Augstāko pilnvaroto, viņa līdzdalība politikā mazinājās, taču viņš turpināja aizstāvēt jautājumus, kam viņš ticēja. Piemēram, 1923. gadā viņš Jūtas štata likumdevēja iestādei palīdzēja izveidot likumprojektu, kas bija par pamatu tuberkulozes pacientu sanatorijas celtniecībai.²⁶

Eldera Smita līdzjūtība pret citiem it sevišķi atklājās tad, kad viņš kalpoja par Society for the Aid of the Sightless (Neredzīgo palīdzības biedrības) prezidentu, un šo amatu viņš pildīja no 1933. līdz 1949. gadam. Tā kā elders Smits pats cieta no redzes traucējumiem, viņš izjuta sevišķu līdzjūtību pret tiem, kuri bija neredzīgi. Viņš pārraudzīja Mormona Grāmatas iespiešanu neredzīgo rakstā, un viņš ieviesa programmu, lai palīdzētu neredzīgiem cilvēkiem apgūt neredzīgo rakstu un citos veidos sadzīvot ar savu invaliditāti. Šādi centieni viņu padarīja mīļu tiem, kuriem viņš kalpoja. Kāda Neredzīgo palīdzības biedrības locekle izteica savu pateicību dzejolī, kas elderam Smitam tika pasniegts viņa 70. dzimšanas dienā:

Kad dzīvi plosa stipra vētra
Un rūgtas as’ras birst,
Kad aukstums dvēs’li stindzina
Un sirdī tukšums dzimst — 
Pēc cerības tad tveros es,
Kaut spēki mani izsīkst,
Lai rastu saprotošu sirdi,
Kas draudzību spēj sniegt — 
Šai sirdī mājo gudrība,
Tā līdzjūtīga, laipna
Un Dievam dziļi tic,
Ar neredzīgiem dalās tajā. …

Kaut arī viņa mīļā seja
No mums ir apslēpta,
Mēs jūtam viņa saprotošo sirdi,
Kas žēlsirdības pilna;
Mēs jūtam viņa dvēs’les mieru
Un paši mieru gūstam,
Mēs dzirdam viņa kluso lūgsnu
Un zinām — nedzīvojam vieni;
Šī ticība mums spēku sniegs,
Pa neredzamiem ceļiem ejot,
Ir pacilājis mūsu sirdis vīrs,
Kurš draudzībā ar Dievu dzīvo.27

Personīgā slimība un citi pārbaudījumi

Džordžam Albertam nebija sevišķi laba veselība lielāko viņa dzīves daļu. Lai arī viņš ar prieku nodarbojās ar peldēšanu, jāšanas sportu un citām fiziskām aktivitātēm, viņš bieži bija vājš un slimoja. Papildus savām hroniskajām redzes problēmām elders Smits savas dzīves laikā cieta no kuņģa un muguras sāpēm, patstāvīga noguruma, sirdskaitēm un daudzām citām slimībām. Spriedze un viņa daudzo pienākumu nasta arī ietekmēja veselību, taču sākumā viņš nevēlējās palēnināt savu aizņemtās ikdienas tempu, lai saglabātu to. Tā rezultātā no 1909. līdz 1912. gadam viņš cīnījās ar slimību, kas viņu piesaistīja gultai un neļāva pildīt pienākumus Divpadsmito kvorumā. Tas elderam Smitam bija ļoti grūts laiks, un viņš izmisīgi centās atsākt savu kalpošanu. Eldera Smita atveseļošanos vēl grūtāku padarīja viņa tēva nāve 1911. gadā un nopietna saslimšana ar gripu, no kā cieta viņa sieva.

Dažus gadus vēlāk viņš dalījās pieredzē, kas viņam bija šajā laikā:

„Pirms dažiem gadiem es biju smagi saslimis. Faktiski, es domāju, ka visi, izņemot manu sievu, bija atmetuši cerības izārstēties. … Es paliku tik vājš, ka tik tikko kā spēju pakustēties. Pat pagriešanās gultā no manis prasīja lielu un spēkus izsmeļošu piepūli.

Kādu dienu, būdams šādos apstākļos, es zaudēju samaņu un nodomāju, ka esmu aizgājis uz viņpasauli. Es apzinājos, ka stāvu ar muguru pret lielu un skaistu ezeru un skatos uz lielu koku mežu. Neviens nebija redzams, un ezerā nebija nevienas laivas vai kādas citas redzamas pazīmes, kas norādītu, kā es tur varētu būt nokļuvis. Es aptvēru vai man šķita, ka es aptvēru, ka es esmu pabeidzis savu darbu mirstībā un esmu atgriezies mājās. …

Es sāku pētīt apkārtni un drīz vien atradu taku, kas veda cauri mežam, kas acīmredzami bija maz zināma un gandrīz apslēpta zālē. Es devos pa šo taku, un, kad es kādu laiku biju gājis pa mežu un biju veicis lielu attālumu, es ieraudzīju kādu vīru, kurš nāca manā virzienā. Es redzēju, ka viņš ir samērā liels vīrs, un es pasteidzināju savu gaitu, lai nokļūtu pie viņa, jo es atpazinu, ka viņš ir mans vectēvs [Džordžs A. Smits]. Zemes dzīves laikā viņš svēra vairāk nekā trīssimt mārciņu (136 kg), tādēļ jūs varat apjaust, ka viņš tiešām bija liels vīrs. Es atceros, cik laimīgs es jutos, redzot viņu nākam. Man bija dots viņa vārds, un es vienmēr esmu lepojies ar to.

Kad vectēvs bija dažu soļu attālumā no manis, viņš apstājās. Viņa apstāšanās bija aicinājums man apstāties. Tad — un es vēlos, lai zēni, meitenes un jaunieši to nekad neaizmirstu, — viņš ļoti nopietni uz mani paskatījās un teica:

„Es vēlos zināt, ko tu esi izdarījis ar manu vārdu.”

Manā acu priekšā kā uz ekrāna parādījās viss, ko es jebkad biju darījis, — visi mani darbi. Drīz vien dzīvais atskats pagātnē sasniedza to brīdi, kad es tur stāvēju. Manā acu priekšā bija pagājusi visa dzīve. Es pasmaidīju, paskatījos uz savu vectēvu un teicu:

„Es nekad ar tavu vārdu neesmu darījis ko tādu, par ko tev būtu jākaunas.”

Viņš panāca uz priekšu un apskāva mani ar savām rokām, un, kad viņš to darīja, es no jauna sāku apzināties savu zemes esamību. Mans spilvens bija tik mitrs, it kā uz tā būtu liets ūdens, — tas bija slapjš no pateicības asarām par to, ka es varēju atbildēt nekaunoties.

Es esmu domājis par to daudzas reizes un es jums vēlos teikt, ka kopš tā laika es vairāk nekā jebkad iepriekš esmu centies parūpēties par šo vārdu. Tādēļ es vēlos teikt zēniem un meitenēm, jaunajiem vīriešiem un sievietēm, Baznīcas un visas pasaules jauniešiem: Godājiet savu tēvu un savu māti. Godājiet vārdu, ko jūs nesat.”²⁸

Galu galā elders Smits sāka atgūt savus spēkus, un pēc šī pārbaudījuma viņš bija atjaunojis pateicību par savu patiesības liecību. Nākamajā Vispārējā konferencē viņš svētajiem teica: „Pēdējo gadu laikā es esmu staigājis tumšā nāves ielejā, tik tuvu viņpasaulei, ka es esmu pārliecināts, ka es tur neesmu palicis, pateicoties sevišķai mūsu Debesu Tēva svētībai. Taču ne reizi, pat ne uz brīdi, nevājinājās tā liecība, ar kuru mani ir svētījis Debesu Tēvs. Jo vairāk es pietuvojos viņpasaulei, jo lielāka kļuva mana pārliecība, ka evaņģēlijs ir patiess. Tagad, kad mana dzīvība ir pataupīta, es ar prieku liecinu, ka es zinu, ka evaņģēlijs ir patiess, un no visas sirds pateicos savam Debesu Tēvam, ka Viņš man to ir atklājis.”²⁹

Nākamajos gados elders Smits turpināja ciest no dažādām slimībām un citām likstām. Iespējams, ka viņa lielākais pārbaudījums bija laika posmā starp 1932. un 1937. gadu, kad viņa sieva Lūsija cieta no artrīta un neiralģijas. Viņa cieta no stiprām sāpēm, un sākot ar 1937. gadu viņai bija vajadzīga gandrīz pastāvīga aprūpe. 1937. gadā viņai bija sirdslēkme, kas gandrīz atņēma viņai dzīvību, un pēc tās viņa bija vēl vājāka nekā iepriekš.

Lai arī elders Smits pastāvīgi uztraucās par Lūsiju, viņš turpināja pildīt savus pienākumus, cik labi vien spēja. 1937. gada 5. novembrī viņš runāja kāda drauga bērēs, un, kad viņš pēc savas runas apsēdās, kāds viņam pasniedza zīmīti, kurā bija teikts, ka viņam nekavējoties jādodas uz mājām. Vēlāk viņš savā dienasgrāmatā rakstīja: „Tūliņ pat es devos prom no kapličas, taču, pirms es pārrados mājās, mana mīļotā sieva bija jau veikusi savu pēdējo ieelpu. Viņa nomira, kamēr es runāju bērēs. Protams, es esmu zaudējis uzticīgu palīdzi, un bez viņas es būšu vientuļš.”

Lūsija un Džordžs Alberts bija precējušies nedaudz vairāk kā 45 gadus. Viņa bija 68 gadus veca. Kaut arī elderam Smitam ļoti pietrūka viņa sieva, viņš zināja, ka šī bija tikai pagaidu šķiršanās, un šīs zināšanas deva viņam spēku. „Lai gan mūsu ģimene ir ļoti noskumusi,” viņš rakstīja, „pārliecība par atkalsatikšanos ar māti mums sniedz mierinājumu, ja mēs paliekam uzticīgi. Viņa bija uzticīga, izpalīdzīga, apdomīga sieva un māte. Pēdējos sešus gadus viņa daudzējādā ziņā cieta, un es esmu pārliecināts, ka viņa ir tagad laimīga būt kopā ar savu māti un citiem mīļajiem. … Tas Kungs ir ļoti laipns, sniedzot apziņu, ka tā nav absolūta nāve, un par to es esmu ārkārtīgi pateicīgs.”³⁰

Eiropas misijas prezidents

1919. gadā prezidents Hibers Dž. Grants, kurš nesen bija atbalstīts par Baznīcas prezidentu, aicināja elderu Smitu vadīt Eiropas misiju. Vispārējās konferences runā, ko elders Smits teica tikai dažas dienas pirms savas aizbraukšanas, sacīts:

„Es vēlos jums teikt, mani brāļi un māsas, ka es to uzskatu par pagodinājumu — nē, vairāk nekā par pagodinājumu — es to uzskatu par ļoti lielu svētību, ka Tas Kungs ir uzcēlis mani no vājā stāvokļa, kurā es atrados pirms neilga laika, atjaunodams man tādu veselības stāvokli, ka brāļi ir sajutuši, ka man būs iespējams veikt misiju ārzemēs. …

… Nākamo trešdien es ar vilcienu grasos doties uz valsts austrumu piekrasti un tad šķērsot okeānu, lai nonāktu vietā, uz kuru es esmu aicināts. Paldies Dievam par šādu iespēju. Es esmu pateicīgs, ka zināšanas par šo patiesību ir nākušas manā dvēselē.”³¹

Šajā laikā Eiropa joprojām atguvās no Pirmā pasaules kara, kas bija beidzies tikai pirms dažiem mēnešiem. Kara dēļ misionāru skaits Eiropā bija pavisam neliels, un viens no eldera Smita uzdevumiem bija palielināt viņu skaitu. Tomēr valdības nevēlējās izsniegt nepieciešamās vīzas, jo pēckara Eiropas ekonomiskais stāvoklis bija novājināts. Situāciju vēl vairāk apgrūtināja daudzie pārpratumi un aizspriedumi attiecībā uz Pēdējo dienu svētajiem. Lai uzlabotu Baznīcas tēlu, elders Smits satikās ar daudzām valdības amatpersonām un citiem ietekmīgiem cilvēkiem. Izskaidrojot misionāru mērķi Eiropā un visā pasaulē, viņš bieži mēdza teikt: „Paturiet visu labo, kas jums ir, paturiet visu, ko Dievs jums ir devis, kas bagātina jūsu dzīvi, un ļaujiet mums dalīties ar jums tajā, kas sniegs jums lielāku laimi un gandarījumu.”³² Viens no misionāriem, kurš kalpoja viņa vadībā, teica: „Ar savu meistarīgo, laipno pieeju viņš ieguva viņu cieņu un draudzību, un nodrošināja viņu piekāpšanos attiecībā uz misionāriem, kuri iepriekš netika ielaisti.”³³

Līdz savas kalpošanas beigām 1921. gadā elders Smits bija guvis panākumus un palielinājis misionāru skaitu, kuri kalpoja Eiropā, un bija mainījis dažus nepareizus priekšstatus par Pēdējo dienu svētajiem. Viņš bija ieguvis arī Baznīcas draugus un daudzus turpmākos gadus ar vēstuļu starpniecību sazinājās ar viņiem.

Baznīcas vēsturisko vietu saglabāšana

Elderam Smitam patika stāstīt citiem par Baznīcu un par tās vēstures izcilajiem notikumiem. Savas kalpošanas laikā viņš daudz paveica, lai palīdzētu saglabāt šo vēsturi, uzceļot pieminekļus un citādā veidā iezīmējot interesantas Baznīcas vēstures vietas. Kā rakstīja viens no viņa kolēģiem: „Viņš ticēja, ka, pievēršot jaunās paaudzes uzmanību viņu priekšteču sasniegumiem, viņš var paveikt nozīmīgu kalpošanu.”³⁴

Būdams jauns apustulis, viņš devās uz Palmīru, Ņujorkas štatu, un Baznīcas vārdā vienojās par Džozefa Smita, vecākā, saimniecības iegādi. Atrodoties Ņujorkā, viņš apmeklēja arī vīru vārdā Plainijs Sekstons, kuram piederēja Kumoras pakalns, vieta, kur Džozefs Smits ieguva zelta plāksnes. Misters Sekstons nevēlējās pārdot zemi Baznīcai, tomēr viņš un elders Smits kļuva draugi. Daļēji pateicoties tam, ka elders Smits ar misteru Sekstonu uzturēja labas attiecības, Baznīca galu galā spēja iegādāties šo īpašumu un tur svinīgi atklāt pieminekli.

1930. gadā, Baznīcas organizācijas simtgadē, elders Smits palīdzēja izveidot Jūtas štata pionieru taku un vēstures pieminekļu asociāciju (Utah Pioneer Trails and Landmarks Association) un tika ievēlēts par šīs asociācijas pirmo prezidentu. Nākamo 20 gadu laikā šī organizācija izvietoja vairāk nekā 100 pieminekļu un piemiņas zīmju — daudzas no tām par piemiņu pionieru ilgajam un grūtajam ceļojumam uz Sālsezera ieleju. Elders Smits vadīja daudzu šo piemiņas vietu iesvētīšanu.³⁵

Paskaidrojot Baznīcas interesi par vēsturiskām vietām, viņš rakstīja: „Lai tiktu saglabātas atmiņas par cilvēkiem, ir ierasts viņiem celt pieminekļus. Ar pieminekļu celtniecību cilvēku prātos paliek svarīgi notikumi. … Diemžēl daudzi interesanti fakti tiek aizmirsti, tādēļ cilvēki ir jutuši, ka tos ir vēlams nozīmīgā veidā iezīmēt, lai nākamās paaudzes pievērstu uzmanību svarīgiem notikumiem.”³⁶

Tā kā eldera Smita vectēvs bija gājis uz Jūtas štatu kopā ar pionieriem, viņš izjuta dziļu cieņu pret šiem agrīnajiem Baznīcas locekļiem, kuri tik daudz upurēja savas ticības dēļ. Uzrunājot Palīdzības biedrību, viņš dalījās šādā pieredzē, ko viņš guva, pētot rokasratiņu pionieru maršrutu:

„Mēs nonācām ceļa posmā, kur Martina rokasratiņu grupa bija zaudējusi tik daudz dzīvību. Mēs atradām, cik precīzi vien varējām, to vietu, kur viņi bija izveidojuši nometni. Tie, kuri bija šīs grupas dalībnieku pēcteči, palīdzēja novietot piemiņas plāksni. Pēc tam mēs nonācām pie Rokkrīkas (Rock Creek) upes; tur mēs pirms gada bijām novietojuši pagaidu piemiņas zīmi. Tajā gadalaikā it visur ziedēja skaistas savvaļas puķes; bija ļoti daudz savvaļas īrisu, un grupas dalībnieki salasīja nedaudz šo puķu un tās uzmanīgi novietoja uz kapukalna, kas pirms gada bija sakrauts no akmeņiem. … Šeit vienā kapā bija apglabāti 15 šīs Baznīcas locekļi, kuri nomira izsalkuma un aukstuma dēļ.

Jūs zināt, ka ir brīži un vietas, kad, šķiet, mēs nokļūstam tuvāk mūsu Debesu Tēvam. Kad mēs tajā nelielajā Rokkrīkas ielejā, kur Villija rokasratiņu grupa saskārās ar nelaimi, apsēdāmies ap nometnes ugunskuru — mēs, kuri esam to pionieru pēcteči, kuri šķērsoja prērijas vasaras karstumā un ziemas aukstumā, — tika stāstīti atgadījumi no mūsu senču pieredzes. … Tas bija burvīgs notikums. Vēsture tika atkārtota mūsu labā.

… Man šķita, ka mēs atradāmies to cilvēku klātbūtnē, kuri bija atdevuši visu, lai mums varētu būt evaņģēlija svētības. Mums šķita, ka sajūtam Tā Kunga klātbūtni.

Kad mēs devāmies prom — es šaubos, vai mūsu 30 vai 40 cilvēku grupā bija kāds, kas nebūtu raudājis, — mūsu sirdis bija aizskārusi tā ietekme, kas radās šīs pulcēšanās rezultātā, un viena no labajām māsām paņēma mani aiz rokas un teica: „Brāli Smit, es turpmāk būšu labāka sieviete”. Šī sieviete … ir viena no labākajām sievietēm, taču es uzskatu, ka viņu tāpat kā, iespējams, lielāko daļu no mums aizkustināja fakts, ka dažos sīkumos mēs nebijām dzīvojuši atbilstoši tiem ideāliem, kuriem bija jāmājo mūsu dvēselēs. Šeit apglabātie cilvēki bija atdevuši ne tikai savas dzīves dienas — viņi bija atdevuši savu dzīvību kā apliecinājumu savai ticībai par šī darba dievišķumu. …

Ja jūs, šīs organizācijas [Palīdzības biedrības] locekles, būsiet tikpat uzticīgas kā tie, kuri guļ apglabāti prērijās un kuri stājās pretī savām problēmām, ticot Tam Kungam, jūs daudz ko sasniegsit un mīlošā Tēva labvēlība plūdīs pie jums un jūsu ģimenēm.”³⁷

Baznīcas prezidents, 1945–1951

1945. gada 15. maija agrā rītā, kad elders Smits ar vilcienu devās uz Savienoto Valstu austrumiem, viņu pamodināja dzelzceļa ierēdnis ar vēstījumu, ka ir miris prezidents Hibers Dž. Grants, kurš tolaik bija Baznīcas prezidents. Elders Smits pēc iespējas ātrāk pārsēdās citā vilcienā un atgriezās Soltleiksitijā. Tikai dažas dienas vēlāk Džordžs Alberts Smits, Divpadsmit apustuļu kvoruma vecākais loceklis, tika iecelts par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas astoto prezidentu.

Savā pirmajā Vispārējās konferences uzrunā, būdams Baznīcas prezidents, viņš svētajiem, kuri nupat bija atbalstījuši viņu, teica: „Es prātoju, vai šeit vēl kāds jūtas tik vājš un pazemīgs kā cilvēks, kurš stāv jūsu priekšā.”³⁸ Līdzīgas sajūtas viņš pauda savas ģimenes locekļiem: „Es nebiju vēlējies šo amatu. Es neesmu juties tam atbilstošs. Taču es to esmu saņēmis, un es to pildīšu, cik vien labi iespējams. Es vēlos, lai jūs visi zinātu, ka, lai ko jūs darāt baznīcā — veicat mājskološanu vai vadāt stabu — ja jūs to darāt, cik vien labi iespējams, jūsu amats ir tikpat nozīmīgs kā manējais.”³⁹

Daudzi uzskatīja, ka prezidenta Smita talanti bija unikāli piemēroti šim aicinājumam. Viens no Augstākajiem pilnvarotajiem pauda šo pārliecību neilgi pēc tam, kad prezidents Smits bija atbalstīts: „Bieži tiek teikts, ka Tas Kungs aicina īpašu cilvēku, lai veiktu īpašu misiju. … Ne man ir jāsaka, kāda īpaša misija ir jāveic prezidentam Džordžam Albertam Smitam. Tomēr es zinu, ka tieši šajā pasaules vēstures laikā nekad nav bijusi tik ļoti liela nepieciešamība pēc mīlestības brāļu starpā, kā tā ir nepieciešama tagad. Turklāt es zinu, ka es nepazīstu nevienu citu cilvēku, kurš vairāk mīlētu cilvēces ģimeni — kopumā un atsevišķi — kā to dara prezidents Džordžs Alberts Smits.”⁴⁰

Palīdzība trūcīgajiem pēc Otrā pasaules kara

Otrais pasaules karš beidzās dažus mēnešus pēc tam, kad Džordžs Alberts Smits kļuva par Baznīcas prezidentu. Kara dēļ tūkstošiem cilvēku Eiropā bija palikuši bez pajumtes un nonākuši trūkumā, un prezidents Smits ātri mobilizēja Baznīcas labklājības resursus, lai sniegtu palīdzību. Prezidents Gordons B. Hinklijs par šiem centieniem vēlāk teica: „Es biju to vidū, kuri vakaros strādāja Labklājības laukumā, šeit Soltleiksitijā, kraujot preces vilcienu vagonos, ar kuriem tās tika aizvestas uz ostu, un no turienes tās tika nosūtītas pāri okeānam. Šveices Tempļa iesvētīšanas laikā [1955. gadā], kad templī bija ieradušies daudzi Vācijas svētie, es dzirdēju dažus no viņiem, asarām plūstot pa viņu vaigiem, ar pateicību runājam par pārtiku, kas bija izglābusi viņu dzīvības.”⁴¹

Prezidents Smits arī zināja, ka pēc šāda postoša kara pasaules cilvēku vidū pastāv lielas, garīgas vajadzības. Tādēļ viņš veica pasākumus, lai reorganizētu misijas tajās valstīs, kur karš bija pārtraucis misionāru darbu, un mudināja svētos dzīvot pēc miera evaņģēlija savā dzīvē. „Šajā laikā vislabākā pateicības liecība,” viņš teica neilgi pēc kara beigām, „ir darīt visu, ko mēs varam, lai nestu laimi šajā skumjajā pasaulē, jo mēs visi esam mūsu Tēva bērni un mums visiem ir pienākums veidot šo pasauli par laimīgāku viet, jo mēs tajā dzīvojam.

Izrādīsim laipnību un uzmanību pret visiem, kam tā ir nepieciešama, neaizmirstot tos, kuri ir trūkumā; un laikā, kad mēs priecājamies par mieru, neaizmirsīsim tos, kuri ir zaudējuši savus tuviniekus kā daļu no miera samaksas. …

Es lūdzu, lai cilvēki pievērstos Dievam un būtu paklausīgi Viņa ceļos, un tādējādi glābtu pasauli no turpmākiem konfliktiem un posta. Es lūdzu, lai tas miers, kas nāk vienīgi no mūsu Debesu Tēva, mājotu visu sērojošo sirdīs un mājās.”⁴²

Pieaugošās iespējas dalīties evaņģēlijā

Prezidents Smits turpināja dalīties evaņģēlijā ar citiem, kad vien bija iespēja, un līdz ar viņa jauno amatu šīs iespējas pieauga. 1946. gada maijā prezidents Smits kļuva par pirmo Baznīcas prezidentu, kurš apmeklēja Meksikas svētos. Viņš tikās ne tikai ar Baznīcas locekļiem un runāja lielā konferencē, bet arī ar vairākām augsta ranga Meksikas amatpersonām un runāja ar viņiem par atjaunoto evaņģēliju. Tikšanās laikā ar Meksikas prezidentu Manuelu Kamačo prezidents Smits un viņa pavadoņi paskaidroja: „Mēs nākam ar īpašu vēstījumu jums un jūsu ļaudīm. Mēs esam šeit, lai jums pastāstītu par jūsu priekštečiem un par Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju. … Mums ir grāmata, kas … stāsta par diženu pravieti, kurš 600 gadus pirms Kristus dzimšanas atstāja Jeruzālemi kopā ar savu ģimeni un citiem un ieradās … šajā lieliskajā Amerikas zemē, kas viņiem bija zināma kā „[apsolītā zeme], kas ir izraudzīta pār visām citām zemēm”. Šī Mormona Grāmata stāsta arī par to, ka Jēzus Kristus apmeklēja šo kontinentu un ka Viņš organizēja Savu Baznīcu un izvēlējās Savus divpadsmit mācekļus.”

Prezidents Kamačo, kurš pauda cieņu un apbrīnu par Pēdējo dienu svētajiem, kuri dzīvoja viņa valstī, ļoti ieinteresējās par Mormona Grāmatu un vaicāja: „Vai man būtu iespējams dabūt Mormona Grāmatas eksemplāru? Es par to iepriekš neko neesmu dzirdējis.” Prezidents Smits viņam pasniedza grāmatu spāņu valodā ādas iesējumā un sarakstu ar īpaši interesantām Rakstu vietām. Prezidents Kamačo teica: „Es izlasīšu visu grāmatu, jo mani un manus ļaudis tā ļoti interesē.”⁴³

Simtgades svinības — pionieru ierašanās Sālsezera ielejā

Viens no būtiskākajiem notikumiem to sešu gadu laikā, kad Džordžs Alberts Smits bija Baznīcas prezidents, bija 1947. gadā, kad Baznīca svinēja simtgadi, kopš pionieru ierašanās Sālsezera ielejā. Prezidents Smits pārraudzīja šīs svinības, kurām tika pievērsta valstiska uzmanība un kuras noslēdzās ar pieminekļa „This Is the Place” (Šī ir īstā vieta) atklāšanu Soltleiksitijā, netālu no vietas, kur pionieri pirmoreiz ienāca ielejā. Prezidents Smits kopš 1930. gada bija iesaistīts piemiņas vietas plānošanā, lai pagodinātu pionieru sasniegumus un ticību. Taču viņš arī rūpējās, lai piemineklis pagodinātu arī agrīnos pētniekus, citu ticību misionārus un tā laika ievērojamus Amerikas indiāņu vadītājus.

Pieminekļa „This Is the Place” (Šī ir īstā vieta) atklāšanā Džordžs K. Moriss, toreizējais Austrumu štatu misijas prezidents, atzīmēja labas gribas gaisotni, ko viņš attiecināja uz prezidenta Smita pūliņiem: „Iesvētīšanas pasākumā izpaudās prezidenta Smita ieguldījums brālības un iecietības veicināšanā. … Pats piemineklis tēlnieciskā veidā — cik vien labi ir iespējams attēlot portretus tēlniecībā — ir pagodinājis cilvēkus, kuri, neatkarīgi no savas rases vai reliģijas, ir veidojuši vēsturi starpkalnu reģionā pirms mormoņu pionieru ierašanās. Kad tika sastādīta iesvētīšanas pasākuma programma, prezidents Smits vēlējās, lai līdzās štata, apgabala un pilsētas amatpersonām tiktu pārstāvētas visas lielākās reliģiskās grupas. Izvēlētie runātāji — katoļu priesteris, protestantu bīskaps, jūdu rabīns un Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas pārstāvji. Kāds viesis no ASV austrumiem pēc pasākuma piebilda: „Šodien man bija atkārtotas garīgās kristības. Tas, kam es biju liecinieks, nebūtu varējis notikt nekur citur pasaulē. Iecietības gaisotne, kas šodien izpaudās, bija brīnišķīga.””⁴⁴

Kaut arī 60 pēdas (18 m) augstais piemineklis bija iespaidīgs, prezidents Smits mācīja, ka vislabākais veids, kā godināt pionierus, ir sekot viņu ticības un ziedošanās priekšzīmei. Pieminekļa iesvētīšanas lūgšanā viņš teica: „Mūsu Tēvs debesīs, … šajā rītā mēs stāvam Tavā klātbūtnē šajā klusajā kalna nogāzē un raugāmies uz lielisko pieminekli, kas ir uzcelts par godu Taviem dēliem un meitām, un viņu dievbijībai. … Mēs lūdzam, lai mēs varētu tikt svētīti ar to pašu garu, kas bija tiem uzticīgajiem, kuri ticēja Tev un Tavam Mīļotajam Dēlam, kuri atnāca uz šo ieleju tāpēc, ka viņi vēlējās dzīvot šeit un pielūgt Tevi. Mēs lūdzam, lai mūsu sirdīs arī turpmāk mājotu pielūgsmes un pateicības gars.”⁴⁵

Pārdomas par dzīvi 80 gadu vecumā

Neraugoties uz savu cienījamo vecumu, prezidents Smits savas prezidentūras lielāko daļu spēja veikt savus pienākumus bez slimībām, kas viņu agrāk bija ierobežojušas. Rakstā, kas publicēts 1950. gada aprīlī, neilgi pirms savas 80-tās dzimšanas dienas, prezidents Smits atskatījās uz savu dzīvi un pieminēja, kā Dievs viņu ir atbalstījis un svētījis:

„Šo astoņdesmit gadu laikā es Jēzus Kristus evaņģēlija labā esmu ceļojis pa pasauli vairāk nekā miljons jūdzes. Es esmu bijis dažādās klimata joslās un daudzās zemēs, un daudzās tautās, un kopš manas bērnības cilvēki pret mani ir bijuši laipni un izpalīdzīgi — gan Baznīcas locekļi, gan citi. Lai kur es esmu devies, es esmu sastapis cēlus vīriešus un sievietes. …

… Kad es domāju par to, cik vājš cilvēks es esmu, lai tiktu aicināts būt par šīs dižās Baznīcas vadītāju, es saprotu, cik ļoti man ir nepieciešama palīdzība. Es ar pateicību atzīstu mana Debesu Tēva palīdzību un daudzo labo vīriešu un sieviešu uzmundrinājumu, un draudzīgās attiecības, ko var atrast it visur pasaulē — gan dzimtenē, gan ārvalstīs.”

Viņš turpināja, paužot mīlestību cilvēkiem, kuriem viņš bija kalpojis tik daudzus gadus:

„Tā noteikti ir svētība, ka es varu pazīt šādus cilvēkus, un es izmantoju šo iespēju, lai no visas sirds pateiktos jums visiem par jūsu laipnību pret mani, un es izmantoju šo iespēju arī, lai pateiktu jums visiem: Jūs nekad neuzzināsiet, cik ļoti es jūs mīlu. Man trūkst vārdu, lai to izteiktu. Un es vēlos to sajust pret katru mana Debesu Tēva dēlu un meitu.

„Es esmu nodzīvojis ilgu mūžu, ja salīdzina ar cilvēku vidējo mūža ilgumu, un man ir bijusi laimīga dzīve. Nepaies daudz gadu, kad dabisko notikumu gaitā es tikšu aizsaukts uz viņpasauli. Es gaidu šo laiku ar patīkamām cerībām. Un pēc astoņdesmit mirstībā pavadītiem gadiem, viesojies daudzās pasaules daļās, ticies ar daudziem lieliskiem un labiem vīriešiem un sievietēm, es jums liecinu, ka tagad es zinu labāk, nekā es esmu zinājis jebkad iepriekš, ka Dievs dzīvo, ka Jēzus ir Kristus, ka Džozefs Smits bija dzīvā Dieva pravietis un ka Baznīca, ko Viņš izveidoja mūsu Debesu Tēva vadībā, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca … darbojas pēc tās pašas priesterības spēka un pilnvarām, ko Pēteris, Jēkabs un Jānis piešķīra Džozefam Smitam un Oliveram Kauderijam. Es zinu to, tāpat kā es zinu, ka es dzīvoju, un es saprotu, ka sniegt jums šo liecību ir ļoti nopietna lieta un ka man būs jāatbild savam Debesu Tēvam par to un citām lietām, ko es esmu mācījis Viņa Vārdā. … Ar mīlestību un laipnību savā sirdī pret visiem, es sniedzu šo liecību Jēzus Kristus, mūsu Kunga, Vārdā.”⁴⁶

Pēc viena gada, savā 81. dzimšanas dienā, 1951. gada 4. aprīlī, Džordžs Alberts Smits klusi nomira savās mājās, viņam līdzās bija viņa dēls un meitas.

Mīlošas kalpošanas vienkāršā rīcība

81 gada laikā Džordžs Alberts Smits paveica daudz — Baznīcā, savā apkārtnē un visā pasaulē. Taču tie, kuri viņu pazina personīgi, vislabāk viņu atcerējās to daudzo vienkāršo un pazemīgo mīlestības un laipnības rīcību dēļ. Prezidents Deivids O. Makeijs, kurš vadīja prezidenta Smita bēres, par viņu teica: „Viņš patiešām bija cēlsirdīgs cilvēks, vislaimīgākais tajos brīžos, kad viņš citus cilvēkus darīja laimīgus.”⁴⁷

Elders Džons A. Vidso, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, atstāstīja pieredzi, kas viņam bija, cenšoties atrisināt svarīgu, sarežģītu problēmu:

„Es sēdēju savā birojā, būdams diezgan noguris pēc dienas darba. … Es tiešām biju noguris. Tieši tajā brīdī pie durvīm atskanēja klauvējiens un ienāca Džordžs Alberts Smits. Viņš teica: „Es dodos mājās pēc sava ikdienas darba. Es domāju par tevi un par problēmām, kuras tev jārisina. Es ienācu, lai tevi mierinātu un svētītu.”

Tāds bija Džordžs Alberts Smits. … Es nekad to neaizmirsīšu. Mēs kādu brītiņu parunājām, atvadījāmies, viņš devās mājās. Mana sirds bija pacilāta. Es vairs nebiju noguris.

Saprotiet, ka mīlestība … nav tikai vārdi vai iekšēja sajūta. Lai mīlestība būtu kā vērta, tā jāizpauž rīcībā. To šajā gadījumā izdarīja prezidents Smits. Viņš man sniedza savu laiku, savu spēku.”⁴⁸

Elders Metjū Kaulijs, arī Divpadsmito kvoruma loceklis un prezidenta Smita tuvs draugs, bēru dievkalpojumā apliecināja cieņu šādiem vārdiem:

„Katrs, kuram bija bēdas, katrs, ko nomāca slimība vai kāda cita liksta, ikkatrs, kurš atnāca šī Dieva dēla klātbūtnē, smēlās no viņa spēku un izturību. Atrašanās viņa klātbūtnē nozīmēja dziedināšanu — ja ne fizisku, tad patiesi garīgu. …

… Dievs piesaista visu dievišķo, un es esmu pārliecināts, ka visīsākais ceļojums, ko šis Dieva vīrs jebkad ir veicis, ir tikko notikušais. Dievs ir mīlestība. Džordžs Alberts Smits ir mīlestība. Viņa dzīve bija dievišķa. Dievs ir paņēmis viņu pie Sevis.

… Šāda cilvēka dzīvi mēs nespējam pagodināt ar vārdiem. Vārdi nav pietiekami. Ir tikai viens veids, kā pagodināt viņa tikumību, viņa rakstura piemīlību un viņa mīlestības izpausmes, un to mēs varam izpaust savos darbos. …

Piedosim nedaudz vairāk, būsim nedaudz iejūtīgāki savās savstarpējās attiecībās, nedaudz taktiskāki cits pret citu, nedaudz cēlsirdīgāki attiecībā pret citu cilvēku sajūtām.”⁴⁹

Uz Džordža Alberta Smita kapakmens ir uzraksts. Tas sniedz atbilstošu apkopojumu par viņa dzīvi, kas bija pilna mīlošas kalpošanas:

„Viņš izprata un izplatīja Kristus mācības, un viņam neparasti veicās, pielietojot tās dzīvē. Viņš bija laipns, pacietīgs, gudrs, iecietīgs un saprotošs. Viņš gāja apkārt, labu darīdams. Viņš mīlēja Jūtas štatu un Ameriku, taču nebija provinciāls. Viņam bija nešaubīga ticība par to, ka pasaulē ir vajadzīga mīlestība un ka mīlestībai ir liels spēks. Viņam bija neizmērojama mīlestība pret savu Baznīcu un pret savu ģimeni, un viņš dedzīgi tām kalpoja. Tomēr viņa mīlestība nebija ierobežota — tā ietvēra visus cilvēkus — neatkarīgi no rases, ticības vai statusa. Viņš bieži teica: „Mēs visi esam mūsu Tēva bērni.””

Misionāri Dienvidu štatu misijā. Jaunlaulātie — Lūsija (trešā no kreisās) un Džordžs Alberts Smits (sēž viņai līdzās) kopā kalpoja misijas birojā.

Divpadsmit apustuļu kvorums 1921. gadā. Stāv (no kreisās): Džozefs Fīldings Smits, Džeimss E. Talmidžs, Stīvens L. Ričards, Ričards R. Laimans, Melvins Dž. Balards un Džons A. Vidso. Sēž (no kreisās): Radžers Klāsons, Rīds Smūts, Džordžs Alberts Smits, Džordžs F. Ričards, Orsons F. Vitnejs un Deivids O. Makeijs.

Elders Džordžs Alberts Smits pārraudzīja Mormona Grāmatas iespiešanu neredzīgo rakstā.

Piemineklis Kumoras pakalnā, kur eņģelis Moronijs iedeva Džozefam Smitam zelta plāksnes.

Prezidents Smits ar saviem padomniekiem Dž. Rūbenu Klārku, jaunāko, (pa kreisi) un Deividu O. Makeiju (pa labi)

Pieminekli „This Is the Place” (Šī ir īstā vieta), kas piemin pionieru ierašanos Sālsezera ielejā, 1947. gadā iesvētīja prezidents Smits.

Prezidents Smits savā birojā

Džona Henrija un Sāras Fāras Smitu bērni. Džordžs Alberts Smits ir kreisajā pusē.